Ķer baudu, nevis slimības! Ko darīt, ja meža vidū nav prezervatīva?

– Manām ausīm fonētiski daudz tīkamāk uztvert vārdu sakopojumu veneriskās kaites, nevis – STS jeb seksuāli transmisīvās slimības. Kā jums, dakter?

– Venera ir mīlas dieviete, un pēc tam mēs cīnāmies ar sekām… Veneriskās slimības ir tikpat senas kā cilvēce un aprakstītas jau Hipokrata laikā, vienīgi viņš nesaprata, kas īsti notiek.

Radās dažādas idejas, kāpēc no dzimumorgāniem kaut kas izdalās.

Citi lasa

Aiva Alksne

Jautājumi un atbildes

Vai slimnīca var neļaut atvadīties no mirstoša tuvinieka?

Elza Krūmiņa

Ekoloģija

Vai tiešām Latvijā aizliegs malku? Atbild klimata un enerģētikas ministrs

Evija Kalnbērza

Slavenības

Ilze Auzere iziet sabiedrībā ar sportisku masieri. Kopā gan uz izrādi, gan mežu

Piemēram, runājot par gonoreju, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē sēklas tecēšana, agrākos laikos uzskatīja, ka šī kaite piektajā dienā pēc mīlēšanās izraisa patvaļīgu spermas izdalīšanos…

Vēsture ir interesanta, bet vispār, kamēr neizgudroja mikroskopu, bija daudz neskaidrību, kas veneriskās slimības ierosina – vairāk nekā 30 dažādas baktērijas, parazīti, sēnītes un vīrusi – un ar ko ierosinātāji atšķiras. Pirms tam par daudzām infekcijām domāja, ka tas ir viens un tas pats.

– Kas cilvēkus mudina domāt, ka kaut kas nav labi?

– Ļoti liela daļa venerisko slimību ir asimptomātiskas – bez izpausmēm, un cilvēks var gadiem nezināt, ka ar kaut ko tādu ir inficējies. Ir arī akūtas veneriskās slimības. Piemēram, gonorejai un hlamidiozei parasti ir agras izpausmes, visbiežāk sāpīga urinācija, var būt palielināti cirkšņa limfmezgli, un kaut kādos brīžos parādās arī neliela temperatūra.

– Tas attiecas gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem?

– Ir arī atšķirības. Gonorejas gadījumā gonokoki 2–5 dienu laikā pēc dzimumakta izraisa apjomīgus strutainus izdalījumus no vīriešu urīnizvadkanāla. Viņi sūdzas par dedzināšanu, biežāku urinēšanu, sāpīgiem un palielinātiem limfmezgliem.

Sievietes? Apmēram pusei infekcija var noritēt bez simptomiem.

Arī inficēšanās ar hlamīdijām viņām parasti norit bez simptomiem, nav sāpīgas urinēšanas. Sievietēm bieži vien hlamīdijas atrod grūtniecības laikā, kad viņas pārbaudās. Otra situācija: kad inficējies partneris un viņš pārbaudās.

– Trihomonas?

– Sievietes var saslimt gan no slimas sievietes, gan no vīrieša, bet vīrieši saslimst no inficētas sievietes un ne vienmēr pārnes infekciju citam vīrietim. Sievietēm trihomonas ir biežāk, un infekcijas gaita var būt asimptomātiska vai akūta līdz pat smagam iekaisumam. Klasiskie akūtas infekcijas simptomi ir strutaini, ar nepatīkamu smaku, dedzinoši izdalījumi, nieze, sāpes vēdera lejasdaļā un dzimumakta laikā.

Hroniskas infekcijas gadījumā izpausmes ir vieglākas: nieze, arī sāpes mīlēšanās laikā ar nelieliem izdalījumiem no maksts.

Savukārt asimptomātiskais periods var ilgt vismaz trīs mēnešus, tāpēc bieži vien nav zināms, kad un no kā infekcija iegūta.

Sifiliss, par kuru cilvēki domā, ka mūsdienās tā vairs nav, bet patiesībā ir, visbiežāk sākas ar blīvu, nesāpīgu čūlu. Mēs to saucam par cieto šankru. Čūliņa parādās attiecīgajā vietā, kur notikusi inficēšanās – tātad, kur seksuālo kontaktu laikā baktērija Treponema pallidum caur bojātu ādu vai gļotādu nonākusi organismā. Tie var būt dzimumorgāni, tā var būt mute, anālā atvere.

Labā lieta, cilvēkuprāt: «O, čūliņa nesāp, un pēc kāda laika tā pazūd!» Lai gan īstenībā tas nemaz nav labi, jo liecina, ka no primārās sifilisa stadijas slimība izplatās un pāriet nākamajā – sekundārajā – stadijā.

Tad jau sākas citas izpausmes – izsitumi uz ķermeņa, var būt temperatūra, perēkļveidīga matu izkrišana un visvisādas interesantas lietas.

Kā saka mana skolotāja profesore Ilona Hartmane, sifiliss ir visu slimību mērkaķis, jo tas tiešām var izskatīties pēc viskautkā. Tāpēc dermatologi venerologi bieži vien, kad pacientam ir kādas ādas problēmas, ar asins analīžu palīdzību pārliecinās, vai tām pamatā nav inficēšanās ar sifilisu.

Ir vesela grupa venerisko slimību, kuras mēs pārbaudām gandrīz vai standartā: gonoreja, hlamīdijas, ureoplazma, mikoplazmas, sifiliss, HIV.

Vēl ir tādas slimības kā, piemēram, kašķis, utis, veneriskās kārpas, kuras bieži vien var konstatēt ar aci vai ir kādi raksturīgi simptomi – nieze, alerģiskas reakcijas – un tad analīzes nevajag.

Jāsaprot arī, ka veneriskās slimības attiecas uz visiem vecumiem. Ir arī mainījušies Pasaules Veselības organizācijas kritēriji, kas mūsdienās uzskatāms par jaunu cilvēku – tagad robežšķirtne ir 60 gadi. Jo ilgāk mēs dzīvojam – un tas notiek, pateicoties medicīnai –, jo vairāk cilvēki iepazīstas, šķiras un atkal iepazīstas, un tas nenoliedzami ir saistīts ar seksuāli transmisīvām infekcijām. Pasaulē visaktīvākās šajā ziņā ir vecuma grupas no 15 līdz 50 gadiem, bet tas neizslēdz pārējās.

– Atceros, pirms gadiem trim HIV konferencē, kur ārsti dalījās pieredzē, tieši uzsvēra, ka HIV infekciju arvien biežāk konstatē cilvēkiem gados. Stāsts bija par skolotāju, kura ilgu laiku netika vaļā no klepus. Ģimenes ārste viņu nosūtīja pārbaudīties uz Plaušu slimību centru, un tur noskaidrojās, ka viņai ir HIV. Sievietei seksa nav bijis gadus desmit – tieši tik ilgi, cik vīrs kapiņos, bet acīmredzot viņš bija atstājis sievai par sevi piemiņu.

– Tāpēc es saku: liekam to vecumu mierā! Izsargāšanās principi visiem ir vienādi. Protams, ja ir regulārs partneris, ar kuru jūs esat kopā gadiem, varētu būt jauks stāsts, taču pat tas neizslēdz iespēju inficēties. Vienīgi tad jūs zināsiet, no kā prasīt atbildi.

Inficēšanās notiek, jo visai bieži cilvēki nesaprot – it sevišķi Latvijā –, ka kontracepcijas metode, ja tas nav prezervatīvs, pasargā no grūtniecības, bet absolūti nepasargā no seksuāli transmisīvajām slimībām. Arī cilvēkiem gados, kuri vairs neuztraucas par grūtniecības iespējamību, liekas – nu kas gan tur var notikt?! Un inficējas – gan ar baktērijām, gan ar HIV.

– Prezervatīvs tomēr no visām nepasargājot… Sīkais cilvēka papilomas vīruss (CPV), kurš pēc tam izraisa dzemdes kakla vēzi un dzimumorgānu kārpas, tiekot lateksa porām cauri.

– Lietojot prezervatīvu, risks inficēties ar CPV mazinās, taču, jā, tas pilnībā no šā vīrusa nepasargā, jo cilvēka papilomas vīrusu var nodot tālāk partnerim, saskaroties ne tikai ar gļotādu, bet arī ar ārējo dzimumorgānu ādu.

Un – jo vairāk visas dzīves laikā ir partneru, jo lielāka iespēja inficēties ar CPV.

Jo agrāk sāk dzīvot dzimumdzīvi, jo mazāk nobriedusi ir dzimumorgānu gļotāda, jo tā ir uzņēmīgāka pret dažādām seksuāli transmisīvām infekcijām, arī pret CPV.

Vienīgais, kas pasargā no inficēšanās ar CPV, ir vakcinācija, kas jauniešiem no
12 gadu vecuma Latvijā tagad ir valsts apmaksāta. Bet atkal – šī CPV vakcīna nepasargā no inficēšanās ar citām seksuāli transmisīvajām slimībām un nevēlamas grūtniecības.

Tāpēc bērnu un pusaudžu izglītošana par drošām intīmajām attiecībām ar prezervatīvu ir ļoti būtiska.

No biežākajām bakteriālajām STS infekcijām prezervatīvs pasargā ļoti labi, arī no vīrushepatītiem B un C, no HIV. Nepasargā no tām seksuāli transmisīvajām slimībām, kuras var nodot ādas-ādas kontaktu ceļā, piemēram, veneriskās kārpas, papilomas, kašķis, kaunuma utis.

– Skaidrs. Bet kā jūs ieteiktu rīkoties sievietei ap piecdesmit vai sešdesmit, kurai ir tinderdraugs Turcijā, un viņš gatavojas braukt uz Latviju. Loģiski, ka ne jau tikai tāpēc, lai ar viņu iedzertu tasi kafijas. Abi pieauguši cilvēki, abiem bijusi seksuālā dzīve pirms tam. Kā tagad rīkoties – pirms mīlēšanās prasīt ārsta izziņu vai analīžu rezultātus, ka esi vesels?

– Katram tas stāsts ir citāds – atkarīgs no cilvēkiem, no dzīvesstila. Mums Latvijā testēšanās kultūra diemžēl nav ļoti attīstīta, bet ārzemēs un ārzemniekiem, kas dzīvo šeit, domāšana ir mazliet citāda – jā, viņi pirms jaunām attiecībām pārbaudās.

Pirmkārt, jāsaprot, ka veneriskās slimības var būt jebkuram.

Tas, ka cilvēks pārvietojas jaunākā modeļa automašīnā, uz rokas nēsā dārgu pulksteni un ēd smalkā restorānā, absolūti negarantē, ka no viņa vai viņš nevar inficēties ar STS. Otrkārt, kad divi agrāk nepazīstami vai maz pazīstami cilvēki uzsāk dzimumdzīvi, klasiski tas tomēr notiek ar prezervatīvu.

Bet jāatceras, ka ir gan orālais, gan anālais sekss, un tas arī ir inficēšanās ceļš.

Lūk, šis fakts daudzus pārsteidz! Es saviem pacientiem parasti vaicāju, ar ko bijusi dzimumdzīve, vai tās ir bijušas sievietes vai vīrieši, vai abi un kāda veida dzimumdzīve piekopta. Un tad man bieži nākas ņemt analīžu materiālu arī no citām vietām, ne tikai no dzimumorgāniem.

Ir arī tādi pāri, kas nāk un saka: «Mēs plānojam precēties, plānojam bērniņu un gribam būt droši, ka viss ir kārtībā – mēs gribam pārbaudīties…» Tā cilvēki dara, citreiz to dara kopā, citreiz katrs individuāli. Un, ja kaut ko atrod, tad mēs to koriģējam, bet, ja viss ir kārtībā, tad viņi ir droši par sevi. Par partneri? Tas ir uzticības jautājums. Var jau kopā veikt analīzes, bet tas neizslēdz kreiso soļu esamību.

– Kuras STS infekcijas var ietekmēt grūtniecību un bērnu?

– Auglību slikti ietekmē vairums STS. Ja mēs tās atrodam, laikus noķeram un izārstējam, tad risks ir niecīgs. Kur rodas problēma? Piemēram, gonoreja un hlamīdijas parasti sākas ļoti krāšņi, bet, ja tās neārstē, tad ar katru nedēļu simptomi mazinās un cilvēkam vairs netraucē, taču tad slimība aiziet hroniskā stadijā – infekcija kaut kādā brīdī noteiktu faktoru ietekmē var uzliesmot. Hroniskā formā slimība rada hronisku iekaisumu.

Tas vīriešiem ietekmē sēklinieku darbību un sēklas ražošanu, sievietēm attīstās dažādas iegurņa iekaisuma slimības, saaugumi, un rezultāts ir neauglība.

Ja ir STS, grūtniecība var beigties ātrāk, nekā vajadzētu, var būt spontānais aborts. Arī pašiem bērniņiem var būt traucējumi. Sifilisa un HIV izraisītāji var izkļūt cauri placentas barjerai, tāpēc ar šīm slimībām bērniņš mēdz inficēties jau mammas vēderā. Inficēšanās ar herpesvīrusu, gonoreju, hlamīdijām, B vīrushepatītu parasti notiek dzemdību laikā, bērnam virzoties pa dzemdību ceļiem. Infekcijas, ko izraisa baktērijas (hlamidiozi, gonoreju, sifilisu), grūtniecības laikā ārstē ar antibiotikām.

Vīrusu infekcijas (HIV, herpesvīrusu, B hepatītu) pilnīgi izārstēt nav iespējams.

To ārstēšanā izmanto pretvīrusu līdzekļus un zāles imunitātes stiprināšanai.

Seksuāli transmisīvajām slimībām ir arī citas tālejošas sekas. Piemēram, hlamidioze pēc kaut kāda laika it kā pāriet, bet, kad šī infekcija ir hroniska, paradās dīvainas sāpes. Pieņemsim, vīrietis, piecdesmit pieci gadi, un pēkšņi viņa roku un kāju pirksti sāk neciešami sāpēt.

Cilvēks dodas pie sava ģimenes ārsta, un dakteris, visticamāk, saka: osteoartrīts, pienācis pusmūžs…

Bet varbūt ne gadi vainīgi, ļoti iespējams, ka tās ir jaunībā iegūtās hlamīdijas infekcijas sekas – attīstījies reaktīvais artrīts.

– Tagad ir iespēja katram cilvēkam pašam bez ģimenes ārsta vai venerologa nosūtījuma aiziet pa taisno uz laboratoriju un nodot analīzes. Kas par to būtu jāzina?

– Pirmkārt, venerologs ir tiešās pieejamības ārsts. Tātad cilvēkam nav jāprasa ģimenes ārsta nosūtījums pie speciālista. Toties ir cita problēma: valsts apmaksātu pakalpojumu – tātad kvotu vietu – ir tik, cik ir, un to hroniski trūkst. Piemēram, pie manis uz konsultāciju par valsts līdzekļiem vairs nevar tikt – visas vietas līdz šāgada beigām jau aizņemtas! Vienīgi, ja kāds atsauc savu apmeklējumu… Bet, būsim godīgi, – veneroloģija nav tā lieta, kad tu sēdēsi mājās un gaidīsi, vai kāda vieta atbrīvosies.

Tātad šobrīd veneroloģija faktiski ir maksas medicīna.

Otra iespēja: laboratorijās ir sagatavoti speciāli analīžu paneļi, lai konstatētu, vai nav notikusi inficēšanās ar septiņām biežākajām seksuāli transmisīvajām slimībām – hlamīdijas, gonoreju, ureoplazmas un mikoplazmas pārbauda urīnā un plus C hepatītu, sifilisu un HIV pārbauda asinīs. Analīžu panelim parasti ir arī speciālā cena, un tas ir lētāk, nekā katru veikt atsevišķi.

Kur varētu būt mazie klupšanas akmentiņi, pašam ejot uz laboratoriju?

Pirmkārt, būtu svarīgi šo urīna analīzi nodot pareizi – pareizi jāievāc urīna paraugs.

Urīnu savāc speciālos trauciņos, ko var saņemt laboratorijās. Parasti, ja jānoskaidro urīnceļu veselība, jānodod urīna vidējā strūkla, bet šajā gadījuma ir absolūti pretēji: lai konstatētu, ar kādām STS cilvēks inficējies, analīzei jānodod urīna strūklas pats sākums, mēs to saucam par netīro urīnu. Vēl svarīgi to nodot no rīta – rīta pirmo urīnu – vai pēc tam, kad 4–5 stundas nav čurāts. Jo tādā akūtā brīdī ir lielāka varbūtība, ka urīnā atradīs iespējamo veneriskās slimības ierosinātāju.

Otrs moments: jāņem vērā, ka ir arī citi seksa veidi, un tad analīzes var paņemt tikai ārsts – attiecīgi no mutes vai anālās atveres.

Orālais un anālais sekss ir cilvēku ikdiena, un arī tur var būt infekcija, kas bieži vien ir bez simptomiem, vai arī simptomi ir kā pie saaukstēšanās, un cilvēks vienkārši par to pat neaizdomājas. Tāpat eksistē tā dēvētais infekcijas inkubācijas periods – ir jāpaiet zināmam laikam, lai kaut kas sāktu parādīties gan simptomātiski, gan analīzēs. Tad savukārt ir svarīgi saprast, pie kurām infekcijām analīze pēc kāda laika ir jāatkārto.

Tāpēc ārsta apmeklējuma ceļš būtu visinformētākais un mērķtiecīgākais.

Bet, protams, ir cilvēki, kas vispirms dodas uz laboratoriju un pie ārsta nāk jau ar gataviem analīžu rezultātiem, lai saņemtu ārstēšanu. Tikai jāņem vērā, ka šajos analīžu paneļos parasti pārbauda inficēšanos ar C vīrushepatītu, bet ne B vīrushepatītu, kuru tāpat var dabūt seksuālo dzimumkontaktu ceļā.

– Sievietes pārsvarā tendētas doties pie ginekologa, ja intīmajā vietiņā parādījusies kāda problēma, vīrieši – pie urologa… Kāpēc jāiet pie venerologa?!

– Venerologi ir ārsti, kas ar seksuāli transmisīvo slimību diagnosticēšanu un ārstēšanu nodarbojas ikdienā.

Brīnišķīgi, ka urologi un ginekologi STS slimības testē, bet jautājums par to ārstēšanu ir diskutējams. Pastāv dažādas vadlīnijas un rekomendācijas, bet ļoti svarīgi saprast, ka venerisko slimību ārstēšanā aktuālas ir noteikta reģiona vadlīnijas, jo baktēriju rezistence, antibiotiku nestrādāšana ir atbilstoša reģioniem. 

Ir standarta ārstēšana un ir nestandarta situācijas.

Baktēriju rezistence pret antibiotikām tiešām ir ļoti nopietna problēma, piemēram, medicīnas literatūrā var atrast rakstus par pacientiem ar superizturīgu gonoreju, ko neņem nekādas antibiotikas. Mēs varam baktēriju noslāpēt, bet pavisam no tās atbrīvoties neizdodas.

Tas ir tas, ko arī redzu ikdienā: ir brīži, kad ārstēšana nenostrādā.

Kā mēs to pārbaudām? Kad ārstēšana pabeigta, pacientam 2–4 nedēļu laikā jānāk atkārtoti uz analīzēm, bet, ja baktēriju meklē asinīs, tad pēc trim mēnešiem. Un ir bijuši gadījumi arī manā ne tik ilgajā ārsta praksē, ka inficējies pāris, abi dzer zāles, pa kreisi nelaiž, bet neizdodas atbrīvoties no baktērijas. Latvijas problēma ir tā, ka mēs ļoti bieži nevaram pārbaudīt baktēriju jutību pret konkrētajām antibiotikām – mēs vienkārši ārstējam.

– Kāpēc nevar pārbaudīt?

– Mēs dzīvojam Latvijā – tā ir mūžīgā atbilde. Mums nav šādas iespējas – laboratorijas nepiedāvā, un valsts šādu izmeklējumu neapmaksā.

– Uz ārzemēm aizsūtīt…?

– Cenas būs ļoti augstas, un analīžu paraugiem ir arī savs termiņš, cik ilgā laikā tās jānogādā laboratorijā.

Bet kopumā mēs tiekam galā, mums ir medikamentu izvēle, lasām pētījumus. Kāpēc inficēšanās skaits tomēr pieaug?

Agrāk daudzi lietoja prezervatīvus, jo baidījās no HIV, pašlaik no tā vairs nebaidās.

Pirmkārt, HIV joprojām nav izārstējams, bet – ir labi ārstējams un noturams rāmjos tā, ka cilvēks slimību reāli nekādi neizjūt. Otrkārt, ir tāda PrEP (pre-exposure prophylaxis) – pirmskontakta (pirmsekspozīcijas) profilakse. Tie ir antiretrovīrusu preparāti tablešu veidā, kurus cilvēki dzer regulāri, lai nesaķertu cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV).

Lietojot šīs zāles, inficēšanās risks ir ļoti minimāls – cilvēki vairs nedomā par aizsardzību un tad dabū pārējās seksuāli transmisīvās slimības.

Arī Latvijā PrEP preparāti ir pieejami, vienīgi tie nav iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā. Toties tajās Eiropas valstīs, kas domā par ilgtermiņa ieguvumiem, ir. Kāpēc? Jo cilvēki, kas ir riska grupās, kaut kad var inficēties ar HIV, un, ja mēs sākam rēķināt, tad apmaksāt preventīvas zāles ir daudz izdevīgāk, nekā pēc tam maksāt par HIV ārstēšanu.

Cenu kategorijas ir nesalīdzināmas: 50 eiro pret 2000 eiro mēnesī.

Plus vēl labums tāds, par ko pasaulē jau krietnu laiku runā, ka šādā veidā mēs varētu HIV izskaust no aprites. Ja riska grupas sāk lietot PrEP, tad vairs nav iespējams inficēties, un to var arī ļoti labi redzēt: valstī, kur PrEP preparāti ir kompensējamo zāļu sarakstā, saslimstība ar HIV sarūk. Latvijā PrEP arī lieto, shēmas jāizrunā individuāli. Ir cilvēki, kas šo medikamentu dzer regulāri katru dienu.

– Par STS ārstēšanu… Dominē viedoklis, ka atbrīvoties no veneriskās slimības mūsdienās ir nieks: tikai konstatē, ka tev ir šī problēma, vajag konkrēto antibiotiku, un viss. Nekādu vairs ādas un venerisko slimību dispansera slēgto nodaļu, kāda astoņdesmitajos gados bija Maskavas ielā, ko tautā dēvēja par triperbāru vai pitomņiku.

– Dispanseri – tas ir pagājušais gadsimts tiešā un pārnestā nozīmē! Tagad ir svarīgi identificēt problēmu, un tad jau ārsts noteikti palīdzēs. 

Lielāko daļu STS mēs varam izārstēt, otru daļu varam ārstēt un noturēt rāmjos.

Piemēram, cilvēkiem ar HIV mūsdienās dzīvildze būtiski neatšķiras, ja salīdzina ar tiem, kam HIV nav. Ārstēšanas shēmas ir atbilstošas katra infekcijai. Ir kaut kādi īsi brīži, kad ir problēmas ar medikamentu piegādēm, bet, pateicoties dažām aptiekām, mēs varam nodrošināt ārstēšanu, jo tās pasūta zāles no ārzemēm. Kaut vai penicilīns, ko izmanto sifilisam.

Jāsaprot arī, ka ārstēšana ne vienmēr ir patīkama.

Dažos gadījumos pacients dzer zāles – tabletes, bet dažos, piemēram, ja ir gonoreja, noteikti jābūt injekcijai. Es saviem pacientiem tās parasti izrakstu kopā ar lidokaīnu, jo zāļu ievades process ir īpaši sāpīgs un deva ir diezgan liela. Tas saistīts ar baktēriju rezistenci, un tāpēc jādod reizē divu dažādu antibiotiku kombinācija.

Vēl jāņem vērā, ka ārstēšanās nebūs lēta. Par zālēm cilvēks maksā pats. Piemēram, gonorejas pote maksā aptuveni  30 eiro. Plus vēl 50 eiro par vizīti pie ārsta, 40 eiro par analīzēm, atkārtotas vizītes un analīzes…

– Prezervatīvs sanāk lētāk!

– Jā, bet prezervatīvi Latvijā arī varētu būt lētāki. Tie šeit ir neadekvāti dārgi, ja salīdzina ar ekonomisko situāciju. Paciņā trīs prezervatīvi par 4–6 eiro! Lētākie, cik skatījos aptiekās, ir par eiro gabalā. Es sūtu no ārzemēm. Tur ir arī jauniešu centri, kur var saņemt ārsta konsultāciju un kontracepciju – gan prezervatīvus, gan citu – bez maksas.

Pieaugušam cilvēkam tie divi vai desmit eiro, kas jāatdod par prezervatīviem, varbūt nav liela problēma, bet jaunietim, kam nav pat regulāru ienākumu, jo seksuālā dzīve var sākties dažādos vecumos un arī ļoti agri, tas var būt diezgan sāpīgi. Un, ja viņi izdomā: «Eh, gan jau saies…» – kā jauniešiem tagad patīk teikt, tad beigās var nesaiet gan.

– Zinu divdesmitgadīgu puisi, kurš no savas pirmās draudzenes dabūja gonoreju un tagad uz meitenēm vairs neskatās. Stigma. Nespēj iepazīties un pat negrib.

– Stigma rodas tāpēc, ka mēs par šo tēmu nerunājam. Ja paskatos, kā strādā mani ārzemju kolēģi, viņiem testēšanās kultūra ir iegājusies kā zobu tīrīšana. Cilvēki, kuri zina, ka viņiem nav viens partneris gadiem, regulāri pārbaudās.

Regularitāte ir drošības atslēgas vārds.

Reizi trijos mēnešos, reizi pusgadā – kā nu kurš. Viņi arī ļoti normāli uztver ziņu: ja man kādu infekciju atradīs, es par to informēšu savus partnerus, kas man ir bijuši un kuri ir sasniedzami. Latvijā, kā mana pieredze rāda, biežāk ir cita attieksme: «Nē, es neteikšu!» Vai arī, ja pasaka, tad partneris uzskata: «Tas nevar būt! Es noteikti esmu vesels.»

– Infekcijām ir inkubācijas periods jeb logs no inficēšanās līdz brīdim, kad kaut kas nodevīgs var parādīties uz ķermeņa un analīzēs. Pēc cik ilga laika vajadzētu veikt analīzes, ja bijis sekss ar svešu partneri bez prezervatīva? Ne jau uzreiz otrā rītā!

– Ir infekcijas, kuras var jau otrā rītā noķert, un arī simptomi jau tad mēdz būt. Gonoreja izpaužas pirmajās dienās un ļoti krāšņi. Tāpēc tas ir daļēji joks un daļēji ne, ka burtiski otrajā trešajā diena pēc Līgo nakts ir rindas pie venerologa kabineta durvīm. Reālā dzīve! 

Analīzes jāveic, kad parādās simptomi.

Bet vispār, ja zini, ka šodien bija neaizsargāts dzimumakts un gribi pārbaudīties, urīnā mikoplazmas, ureoplazmas, hlamīdijas, gonokoki, trihomonas var parādīties divu nedēļu laikā. Tātad, kad pagājušas 10–14 dienas, ir vērts veikt analīzes. Tās infekcijas, kas uzrādās asins analīzē, – HIV, sifiliss, vīrushepatīti –, var noteikt ne agrāk kā pēc trim nedēļām. Un noteikti vajag pārbaudi atkārtot pēc trim mēnešiem.

– Vizīte pie venerologa notiek tāpat kā pie ginekologa? 

– Protams, es neizvērtēšu visas nianses, ko izvērtē ginekologs, bet tas, kas mani interesē, ir iekaisuma pazīmes, izdalījumi, palielināti limfmezgli. Izmeklēšana notiek uz ginekoloģiskā krēsla, ja tas iespējams, un es paņemu analīzes. Vīriešiem ir uroloģiskā izmeklēšana, kas ietver dzimumorgānu apskati, limfmezglu izmeklēšanu jeb palpēšanu, sēklinieku izmeklēšanu, vai tur nav kādas iekaisuma pazīmes, sāpes, un tad tiek paņemts materiāls analīzei.

– Bet stigma tik un tā ir. Ja tu ej pie venerologa, tātad tev jau uzspiests zīmogs uz pieres!

– Te es visiem skaidroju, ka tu ej pie dermatologa venerologa, un neviens nezina, kas kabinetā notiek. Turklāt ne vienmēr tas, kas parādās uz dzimumorgāniem, ir veneriskā slimība, piemēram, čūliņa vai dzimumlocekļa galviņas apsārtums un iekaisums var būt arī ādas kaite, kaut vai psoriāze.

– Kā izsargāties no STS, ja meža vidū nav prezervatīva?

– Eh, platoniskā mīlestība. (Nopūšas.) Visdrošākais variants ir nenodarboties ar seksu jebkādā variantā. Otrs variants: radoši izpausties ar kontaktiem, kas nav dzimumkontakti.

Pačurāšana vai mazgāšanās ar spēcīgām ziepēm pēc seksa un mīlēšanās sāļā jūras ūdenī no inficēšanās nepasargās.

Pēdējā laikā cilvēkiem ļoti patīk gornij čistoķel jeb strutenes tinktūra, esmu kolēģiem ārzemēs stāstījis, ka to smērē uz visa, uz kā vien var uzsmērēt, un viņi ir neizpratnē: kas tas ir?!

Nav citu paņēmienu, kas varētu pasargāt cilvēkus no STS, kā tikai un vienīgi prezervatīvs un nenodarbošanās ar seksu.

Vai PrEP medikamenti, kuru iedarbība pierādīta pētījumos. Es parasti saviem pacientiem saku: «Ar seksu vajag nodarboties, bauda dzīvē vajadzīga, bet tad ir jāieslēdz nevis galviņa, bet galva!» Jāpadomā par sekām, lai tās nerada nevajadzīgus pārdzīvojumus un tēriņus. Vienkārši seksam jāpieiet mazliet pārdomātāk.

Biežākās pazīmes, kas varētu liecināt par STS

Parādās dažas dienas vai nedēļu pēc dzimumakta ar jaunu partneri.

Vīriešiem

• Ādas pārmaiņas ap dzimumlocekli. 
• Sāpīgas vai nesāpīgas čūliņas, pūslīši, izaugumi uz dzimumorgāniem vai ap tiem un mutē.
• Strutaini izdalījumi.
• Sāpes un grūtības urinēt.
• Reizēm tā var būt sāpīga ejakulācija.
• Tūska vai apsārtums dzimumlocekļa galviņas apvidū.

Sievietēm

• Izmainīta urinācija.
• Dedzināšana, nieze vai sāpes dzimumorgānu rajonā.
• Nepatīkama smaka, strutaini izdalījumi vai mainījies izdalījumu veids, palielinājies to apjoms.
• Sāpes vēdera lejasdaļā.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.