Pieļauju, ka teorētiski daudzi zina tradicionālās infarkta pazīmes. Plēsošas, žņaudzošas, dedzinošas sāpes aiz krūšu kaula, kas var izstaroties uz kaklu, žokli, kreiso roku… Bet, dakter, kā ir realitātē, kad to nākas piedzīvot pašiem? Vai mēs zinām, kā rīkoties, vai uzreiz zvanām neatliekamās medicīnas dienestam vai tomēr apmulstam?
Cilvēki ir ļoti, ļoti dažādi. Ir tādi, kuri absolūti neinteresējas par veselību, par slimību simptomiem un, kad piedzīvo infarktu, nezina, kā rīkoties. Ir cilvēki, kas, tieši pretēji, ļoti uzmanīgi seko līdzi savai veselībai, iet uz čekapiem – kompleksām, profilaktiskām pārbaudēm, regulāri pārliecinās, cik labi funkcionē ne tikai sirds, bet arī citi orgāni. Viņi interesējas gan par holesterīnu, gan par savu asinsspiedienu, cenšas piekopt veselīgu dzīvesveidu, un viņi arī ir vairāk vai mazāk informēti par to, kā infarkts var notikt un kā tas fiziski izjūtams. Vēl ir tādi cilvēki, kas infarkta brīdī vai nu pakautrējas saukt ātros, vai varbūt ne vienmēr uzreiz saprot, kas notiek, iedzer kādu pretsāpju tableti – gan jau pāries.
Cik ilgi drīkst gaidīt – gan jau pāries? Piecas minūtes, desmit, divdesmit?

































































































































































