«Esmu plānojis līdz tiem simtu desmit izvilkt.» Ar mikroķirurga precizitāti un lauku rūdījumu – acu ārsts Juris Vanags

Vai taisnība, ka jūs darbā, slimnīcā, esat jau sešos no rīta?

Mana pozīcija ir tāda: no rīta mēs nostrādājam savu obligāto minimumu, un pēcpusdienas būs bērniem, parastiem darbiņiem, un vakars sportiņam, hobijam vai, nezinu, kādai izklaidītei.

Pavadone, kura šo cilvēku ieveda kabinetā, teica: «Viņš nedzird, nerunā un tagad arī neredz.»  Izoperēju vienu aci, un uz nākamo operāciju viņš atbrauca pats ar mašīnu, jo viena acs jau bija redzīga.

Lielā atšķirība starp paaudzēm.

Paskaidrojiet! Arī es savas karjeras sākumposmā regulāri nācu vienpadsmitos vakarā mājās. Iespējams, prasmes un varēšana nebija tāda kā tagad. Aparatūra arī bija senāka. Tagad padarītā apjoms pēc būtības nav mainījies, vienkārši tas ir optimizēts. Iemācies strādāt, iemācies izmantot efektīvi to laiku, kāds tas realitātē ir.

Kas skaitās ierasties darbā? Tad, kad esi reāli sācis strādāt, vai tad, kad ieej pa slimnīcas durvīm, nopīkstini savu čipu? Es pulksten 5.45 izkāpju no mašīnas, trīs minūtes laika prasa gājiens līdz durvīm, tātad pulkstenis rāda 5.48, kad nopīkstinu čipu un durvis atveras. Tālāk viss ir pa minūtiņām.