Ieejas vārti – gļotāda
Tipiskākais ceļš, kā sezonālie vīrusi un dažādi citi infekciju izraisītāji nonāk organismā, ir elpceļu gļotāda – sākot ar deguna un rīkles gļotādu un tālāk izplatoties pa elpceļiem līdz bronhiem un plaušām. Pirmais elpceļu gļotādas uzdevums ir būt par mehānisku aizsargbarjeru pret infekciju izraisītājiem, ko nodrošina vairākas gļotādas īpašības. Elpceļu virsmu klāj gļotas, kas uztur nepieciešamo mitrumu un palīdz aizturēt vīrusus, baktērijas un citas daļiņas.
Uz pietiekami mitras gļotādas mikroorganismiem ir grūtāk piestiprināties, savukārt sausa gļotāda kļūst uzņēmīgāka pret infekcijām.
Gļotādu klāj arī mikroskopiskas skropstiņas, kuru kustības nepārtraukti virza gļotas kopā ar tajās nonākušajiem mikroorganismiem virzienā uz ārpusi. Papildus tam gļotāda izdala dažādas baktericīdas vielas, piemēram, lizocīmu, laktoferīnu un pretmikrobu peptīdus, kas kavē mikroorganismu augšanu un vairošanos.
Visbeidzot, gļotādā atrodas daudzas imūnsistēmas šūnas, kas nodrošina lokālo jeb gļotādas imunitāti. Būtiska loma tajā ir imūnglobulīnam A (IgA), kas palīdz atpazīt, piesaistīt un neitralizēt infekciju izraisītājus, vēl pirms tie spēj iekļūt audos un izraisīt saslimšanu.





































































































































































