Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vēl vieni svētki nekait
Vecā labā patiesība vēsta, ka mums, latviešiem, piemiņas dienu kalendārā jau ir gana daudz, tādēļ sērīgi apcerīgo noskaņu vajagot mazliet kliedēt ar kādiem košiem, priecīgiem svētkiem. «Mācību stundas, ārspusstundu nodarbības, agrie rīti – šie svētki ir kā veldzējums ikdienas skolēna rutīnai. Vēl jo īpaši, ja bērni godam pilda savus pienākumus, vecākiem ir jāatbalsta bērnu prieki,» uzskata Liene.
Baiba piemin to, ka Halovīna svētki palīdzot bērniem pārdzīvot rudeni, kam ir drūmā un tumšā gadalaika slava.
Viņasprāt, mūsdienās Halovīnu bērni gaidot rudenī tikpat ļoti, kā Ziemassvētkus ziemā, Lieldienas pavasarī vai Jāņus vasarā. Tā nu ir: mūsu pašu rudens zvaigznēm Miķeļiem un Mārtiņiem ir spēcīgs konkurents ar pasaules slavu!
Radošuma maisam gals vaļā!
Kā lai nesajūsminās par bērnu, kurš jau vismaz mēnesi pirms Halovīna aizrautīgi un – galvenais – patstāvīgi meklē informāciju tīmeklī par to, kā no polimēra māla iespējams izgatavot vītu ragu, lai svētkos varētu pārtapt teiksmainā vienradzī? Halovīna svētki rosina bērnu ne vien fantazēt, bet arī pacietīgi īstenot savas idejas, jo pēc lielajiem sagatavošanās darbiem taču būs ballīte ar draugiem un jautrām izdarībām. Lelde stāsta, ka reiz viņas Dāniels vēlējies būt par Džokeru, un tamdēļ bijis jāpalīdz sakrāsot matus zaļā (nomazgājamā!) krāsā. Puikam patīkot taisīt maskas pašam, un tie pārsvarā esot visādi ķēmi, spoki, monstriņi, kā arī izrotāšanās ar plastmasas zirnekļiem.
«Saistībā ar maskām parasti ir lieli plāni, kurus īstermiņā ne vienmēr izdodas realizēt. Tad no skapjiem tiek ņemts ārā, kas nu tur atrodams: velnu radziņi, balti T krekli, kuri tiek izkrāsoti un sagraizīti, tiek krāsotas sejas, vilktas parūkas,» stāsta Dace. Veikalā pirktas gatavās maskas tiek izmantotas reti, jo bērniem pašiem ideju gana. Dace uzsver, ka vismaz viens ķirbītis bērnam ir obligāti jāizgrebj un jānovieto redzamā vietā par zīmi, ka šajā mājā ir gaidīti visi Halovīna svinētāji. «Jau nedēļu pirms svētkiem ejam uz tirgu, lai katrs bērns izvēlas pa ķirbītim. Mums nav tādu īpaši daiļu spoku ķirbju kā no bilžu grāmatām. Uz katra sētas staba pa ķirbelim. Pašu grebtam – kā nu sanācis.»
Izrādās – mani vecāki ir sakarīgi
Mammas ir pārliecinātas, ka Halovīna draiskulības spēj satuvināt vecākus un bērnus, vienalga, vai viņi būtu pirmsskolas vecumā vai spuraini pusaudži. Baiba uzskata, ka bērniem lielu gandarījumu sagādā tas, ka vecāki šajā vakarā spēj nolaisties līdz bērnu līmenim: zīmē, gatavo un velk maskas, kostīmus, visvisādi izākstās un ķēmojas.
Savukārt Daces eiropeiskajā ģimenītē, kur ikdienu un arī svētku reizes nosaka balanss starp latviski tradicionālo, itāļu kultūru un Vācijā iepazīto, Halovīna svētku trakumā tiek iesaistīta arī vecmāmiņa: «Viņa paliek mājās un ar saldumiem sagaida citus Halovīnu bērnus, kuri pie mums nāk līdz pat vēlam vakaram. Kad mājās pārrodas pašas mazbērni ar pilniem groziņiem, iet vaļā lielā skaitīšana, lielīšanās un mainīšanās. Vecmāmiņa pa vidu visam trakumam stāsta, kurš no bērniem ir bijis pie mums un cik saldumus izdalījusi.»
Mammas arī var izpausties
Ja esi mamma, kuras darinātās dārzeņu kompozīcijas, parakstītas ar bērna vārdu, allaž plūc laurus bērnudārza vai sākumskolas rudens izstādēs, Halovīns ar ķirbja grebšanu un apkārtnes dekorēšanu ir domāts tieši tev.
Tieši vecāki, liekot lietā savu izdomu, Halovīna svētkus var padarīt vēl aizraujošākus, nekā tie jau ir.
Mamma Liene tam ir spilgts piemērs: «Mēs dzīvojam ārpus Ropažu ciemata, un kaimiņos ir tikai pāris māju, bet tajās konfekšu diedelēšanu nesaprastu. Tādēļ darām tā: iepriekš izdomājam tēmu, un meitenes sagatavo tērpus, kā arī atbilstošus priekšnesumus. Ir bijusi mistikas tēma: viņas ģērbās par raganām, burvēm, un mēs kopā lasījām un stāstījām šausmu stāstus svecīšu gaismā. Tēma dzeja: meitas saģērbjas un sakrāsojas par romantiskām dzejniecēm, un tad lasām latviešu dzejnieku darbus. Vēl ir bijusi dziedošā, piedzīvojumu tēma un citas, taču parasti viss beidzas ar manis sagatavotu karti, lukturīšiem, kad ejam ārā meklēt paslēptos saldumus, un visapkārt ir daudz gaismiņu.» Nu re, īsta brīnumainā raganiņa, kāda patiesībā mitinās ikvienā mammā.
Vai tiešām no Amerikas?
Izklausīsies paradoksāli, bet, ja reiz mums latvietība ir tik būtiska – varbūt Halovīns tieši tāpēc būtu jāsvin. Tā mēs varam saviem bērniem izskaidrot, ka šī nav mūsu tautai raksturīga tradīcija, taču to ir ļoti iemīlējuši bērni visā pasaulē.
Ir diezgan vīzdegunīgi atvases svinētprieku aplauzt, noskaldot, ka šitās amerikāņu izdarības mēs jau nu savā mājā nepieļausim. Ziemeļamerikā Halovīns ienāca līdz ar īru imigrantu iebraukšanu tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Šī tradīcija sāka veidoties pirms daudziem jo daudziem gadsimtiem Eiropas teritorijā. Visticamāk, Halovīns ir pagānisma un kristietības tradīciju mikslis, lai gan vēl šodien patiesības deķītis tiek raustīts uz visām pusēm. Tiem vecākiem, kam rūp bērnu zināšanas par kultūrām, būtu jāiegādājas kāda laba vēstures grāmata, kurā pētnieki saistoši aprakstījuši savus centienus atkost Halovīnu. Internetā, īpaši pašmāju veidotos portālos, ir ļoti daudz nepārbaudītas informācijas par šo tēmu.
Bērniem var sagatavot viktorīnu par interesantiem Halovīna faktiem.
Piemēram, cik no viņiem zina, ka sendienās netika grebti ķirbji, bet gan rāceņi? Interesanti, ka saldumus vai izjokosim tradīcija esot apzināti ieviesta ASV pērnā gadsimta vidū, lai mudinātu jaunus cilvēkus Halovīna vakarā ielās nedarīt lielas blēņas. Tajā pašā laikā attāli līdzīgā tradīcija – klauvēt pie durvīm un prasīt dvēseļu kūkas (soul cakes) apmaiņā pret lūgšanu par kāda nesen miruša radinieka dvēseli – gan ir pastāvējusi jau sen Eiropā. Ej nu sazini, kur tam Halovīnam sākums, kur gals!?
Uzdrošināšanās komunicēt
Pieklauvēt pie svešu cilvēku durvīm, sasveicināties, kaut ko pajautāt vai pateikt paldies – tā daudziem bērniem ir liela uzdrošināšanās. Savukārt Halovīnā – maskas aizsegā un kopā ar saviem biedriem vai vecākiem – bērns savas komunikācijas iemaņas var droši pakļaut kārtīgam treniņam. Agneses meitiņa Dārta pie kaimiņiem pēc konfektēm dosies pirmo reizi. «Viņa man tāda kautrīga, tāpēc domāju, ka tas nāks tikai par labu. Blakus būšu es, un viņa nebūs vienīgais bērns maskā pie durvīm. Turklāt ir dzīvokļi, kuru iemītnieki mums ir zināmi. Ja nepatiks, dosimies mājās.»
Arī pieaugušajiem ir vērts izkustēties, lai, iespējams, pirmo reizi aprunātos ar kaimiņiem, ar kuriem vienā mājā dzīvo jau trīsdesmit gadu. «Kādi viensētnieki bijām, tādi arī esam savos dzīvokļos,» spriež Agnese.
Mammām esot gadījies sastapt ļoti laipnus kaimiņus, kuri sagaida un pacienā, taču diemžēl arī tādus, kas kaimiņu bērnam aizcērt durvis deguna priekšā. Esot dzirdēts stāsts par kādu daudzdzīvokļu nama kaimiņu, kas atgaiņājis mazos konfekšu kārotājus, lejot virsū ūdeni. «Nav jau runa par konfekti. Par attieksmi un komunikāciju ir runa. Un līdzās sadzīvošanu,» uzskata Dace. Ja vēlamies, lai jaunā paaudze ir laipna un pretimnākoša, tādiem jābūt arī pašiem.
Ieskatīties acīs bailēm
Gan pieaugušajam, gan vēl jo vairāk bērnam tēmas, kas saistītas ar nāvi, visbiežāk ne tuvu nav patīkamas. Savukārt Halovīna izdarības (gluži kā šausmu filmu skatīšanās) dod cilvēkiem iespēju sastapties ar savām slēptākajām eksistenciālajām bailēm no nāves vai tumsas, nepakļaujot sevi īstām briesmām, – raksta Psychology Today.
Uzvelkot skeleta kostīmu, izgrebjot baisu ķirbja ģīmi, stāstot briesmīgas anekdotes vai jautrā bariņā dodoties cauri tumsai, mēs savus baiļu avotus pārvēršam par kaut ko jautru un izklaidējošu.
Varbūt kādiem vecākiem ar Halovīna starpniecību būs vieglāk izskaidrot savam bērnam, ka nāve diemžēl ir neizbēgama, taču – vēl jau mēs esam šeit, un nav iemesla skumt.
Drošība – pirmajā vietā
Naksnīgais Halovīns ir lieliska iespēja parunāt par drošību uz ielas un saskarsmē ar svešiem cilvēkiem. Tas ir svarīgi jo īpaši tad, ja bērni jau ir paaugušies un konfekšu sirojumos labprātāk iet bez vecāku uzraudzības. Leldes puika gan esot atturīgs pret saldumu vākšanu, jo ar mammu reiz pārrunājuši gadījumu, kad bērniem tika iedoti saldumi ar asumiem vidū. «Vazāties pa ielām, kā filmās rāda, arī nelaižu. Nav arī līdz šim tāda vēlme no viņa dzirdēta. Kas tāds darbojas, ja apkārtējā sabiedrība zina, kas tā ir par svinēšanu un ko bērni grib. Pretējā gadījumā nevar garantēt adekvātu reakciju. Šogad pēc stundām skolotāja atļaus klasē sarīkot Halovīna ballīti ar maskām. Pret to man iebildumu nav. Arī pa māju un dārzu var ālēties, cik sirds kāro,» teic piesardzīgā mamma.
Labie un sliktie joki
Halovīns ir ideāla reize, lai parunātos ar bērnu par labiem un sliktiem jokiem vai neizjokošanu vispār. Ko darīt, ja konfektes netiek iedotas, bet paši tikko esam piesolījuši saldumus vai izjokosim? Vienā pusē ir mamma Dace, kas saviem bērniem māca pateikties tiem, kas viņus pacienā, un ar sapratni izturēties pret tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ neatver durvis. Viņasprāt, miltu izbēršana aiz durvīm nav vis izjokošana, bet gan nekārtība un neprasme pieņemt otra nostāju. Savukārt no otras puses ir kāda cita mamma, kas nav Halovīna fane, taču IEVAI pauda savu sašutumu par to, ka bērni, atnākot pie viņas durvīm, sola izjokot, taču izrādās – nekādi joki viņiem neesot pat padomā.
Baiba uzskata, ka mazliet izjokot kaimiņus drīkst, taču iesaka izvērtēt katru situāciju atsevišķi. Piemēram, ja durvis atver vecāka gadagājuma cilvēks, ļoti iespējams, viņš par Halovīnu neko nezinās un nesapratīs, kāpēc viņam prasa konfektes. «Vai arī viņš nemaz nevar atļauties iegādāties saldumus,» saka Baiba. «Joki noteikti nedrīkst būt ļauni. Tie nedrīkst pārvērsties par atriebību, vandālismu vai huligānismu, piemēram, apmētāšanu ar olām vai auto skrāpēšanu).» Arī baidīšana, piemēram, pēkšņi tumsā izlecot no krūmiem mošķa kostīmā, ir cilvēka veselībai bīstams un bezgaumīgs joks. Tas mazajiem rakariem jāpaskaidro.
Lūk, jociņi, kas iešāvās prātā dažām ēverģēlīgākajām mammām.
Nedevīgā dzīvokļa iemītnieka pastkastē jāiemet informatīvs materiāls par Halovīnu un aicinājums nākamgad tomēr saldumus sagādāt. Aprakstā var pievienot vēlamo konču nosaukumus un skaitu.
Saldumu nedevējiem var izdalīt lakricas – lai tad arī ēd pašas briesmīgākās konfektes! Nav daudz tādu, kam tās garšo.
Dzīvokļa durvju rokturis tiek nosmērēts ar zobupastu.
Ar skoču aizlīmēt paskastītes atslēgas caurumu.
Ar krītu uz trotuāra pretī vaininieka privātmājai uzraksīt: Te nedeva konfektes.
Dīkdienībai – nē!
Galu galā – tas ir vismaz viens vakars, kad bērni nesēž mājās pie televizora, datora vai ieurbušies mobilajā telefonā. Uzvara!
Viedoklis
Mošķu maskas vienreiz gadā
Evija Vilka, drāmas terapeite:
«Pārģērbšanās maskās un iejušanās tēlos ir bērnu dabiska rotaļa, un viņiem tas ļoti patīk. Bērnus aizrauj lomu spēles, un ar maskas palīdzību ir vieglāk iejusties konkrētos tēlos. Ar maskas palīdzību bērns var mācīties izteikt dažādas emocijas, jo tai pamatā ir aizsargājoša nozīme. Pirmkārt, uzliekot masku, mums ir iespēja brīvāk paust savu patieso es: emocijas, domas, kas varbūt iepriekš nebija apzinātas un paustas. Caur tēlu, ko iemiesojam, iepazīstam arī jaunus savas personības aspektus. Mēs it kā esam paši, bet tajā pašā laikā nē, jo iemiesojam citu tēlu, bet tā nokrāsu un to, kā šis tēls funkcionē, būtībā nosakām paši.
Otrkārt, ar maskas palīdzību ir iespējams paust arī kādu problēmu. Maska palīdz ieturēt no šīs problēmas distanci, kas savukārt dod iespēju paraudzīties uz to no malas un atrast risinājumu.
Halovīna vakarā šāda kolektīva bērnu pārģērbšanās var būt kā lielisks socializēšanās treniņš. Ja kāds bērns ir nedrošāks, bailīgāks, pārģērbjoties dažādos tēlos kopā ar citiem bērniem, viņam ir vieglāk pārvarēt savas bailes, tostarp, bailes no atraidījuma, un doties kopīgās aktivitātēs.
Latvijā Halovīna svētkiem nav vēsturiska pamata, taču idejiski tie ir saistīti arī ar ļauno garu aizbaidīšanu.
Izmantotās maskas pārsvarā ir visādi mošķi, zombiji un vampīri, kas varētu šķist baisi un tāpēc bērnam nepiemēroti, taču pārsvarā, velkot mošķu maskas, bērni izjūt prieku. Tās ir arī interesantākas par labajiem tēliem. Tāpēc nevajag uztraukties, ja bērns no divām izvēlēm – zombijs vai kāds mīļš pūkains zvēriņš – priekšroku dos zombija maskai. Ja arī bērns vienu vakaru pavadīs kāda briesmoņa maskā, tas nekādu ļaunumu viņa attīstībai nevar nodarīt.
Savukārt, ja kādam bērnam ir bail no šādām maskām, vecākiem būtu jāizskaidro, ka tā ir tikai maska. Ja bērns pats nepiedalās Halovīnā, viņš jāsagatavo tam, ka šajā vakarā māju var apciemot mošķu maskās tērpušies bērni.
Pārģērbšanās maskās Halovīna vakarā galu galā var būt arī radošs un lielisks pasākums visai ģimenei. Kopīgs masku veidošanas process ir prieka pilns un veicina bērna radošumu. Arī vecākam iekšā sēž tas mazais bērns, un nekad nenāk par ļaunu atļauties izdarīt ko tādu, ko ikdienā nemēdzam.»
