Augusta vasaras tveicē svētceļnieku grupa ceļā uz Aglonu. Dienām jau iets, vēl dienām jāiet. Latgale. Kaut kur pie Dagdas no sētas iznāk ģimene – mamma, tētis, divi mazi bērņuki. Bērņukiem svētceļnieku grupa ir kaut kas, ko katru dienu te neredzēsi. Svētceļnieku grupa nav nekādi pieteikti viesi, bet tēvs iznāk no pagalma un cienā ceļiniekus ar kvasu – aukstu, spirdzinošu, tādu, kas palīdzēs noiet vēl šai dienā atlikušos kilometrus. Tāda īsta, neviltota sirsnība.
Citu vakaru Aulejas baznīcā sirma kundze, kas tai vietā visu pieskata, sarūpē milzu maisu ar kartupeļiem – cilvēki gājuši, gribēs ēst. Tas nekas, ka ēdamā ceļiniekiem netrūkst, bet kartupeļu maiss ir milzu sirsnība, tāpat kā sarūpētie pirmie āboli. Noietie kilometri ir viena lieta, ceļā satiktie cilvēki – vēl viena, un nevar zināt, kas ir svarīgāk.
Tad ir kāds vecs vīrs, šoreiz Kurzemes pusē. Viņš stāv uz ceļa un stopē auto. Neviens nestājas,
jo droši vien nodomā: kaut kāds jokainis, ko tāds grib?
Tomēr kāds auto, pabraucis gabaliņu uz priekšu, apstājas, griežas riņķī un uzrunā veco vīru. Izrādās, viņš grib tikt līdz veikalam, autobuss aizgājis, bet vīram sakārojies konfekšu. Vajadzētu tā, lai pagūst gan konfektes nopirkt, gan ar autobusu atgriezties mājās. Cik tur tā darba – pāris minūtes vēlāk sirmais kungs jau ir pie veikala. Tāds drusku čābīga skata, sirmajiem matiem plīvojot, iet veikalā. Atliek cerēt, ka konfektes, tā viena īpašā zorte, kuras viņam kārojas, nebūs izpirkta. Bet kā tu, cilvēks, vari zināt, vai tava auto aizmugurējā sēdeklī nesēdēja pats dieviņš? Tu to nekad nevari zināt.
Ir rudens diena, kad kādā pilsētā pazūd mazs šunelis, knapi pāris mēnešu vecs. Saimnieki bezcerīgi meklē pāris dienu, bet nevar to atrast.
Un ir jālūdz palīdzība sameklēt mazo bēgli. Atsaucas pilnīgi sveši cilvēki, tādi, kas nepazīst ne saimnieku, nedz cits citu. Paiet diena, meklējot pazudušo, par kuru pienāk ziņas, ka tas redzēts jau tālu aiz pilsētas robežām. Sveši cilvēki no agra rīta līdz melnai tumsai iet cauri laukiem un mežiem, pārlūko katru grāvi, katru siena gubu, kur mazais varbūt būt paslēpies. Nē, nekāda milzu atalgojuma par šīm pūlēm nebūs, tikai vien cerība un prieks, ja izdosies palīdzēt. Pienāk vakars, nogurums, meklēts stundām, nekā nav. Cilvēki brauc un meklē pa otram, trešam lāgam. Trešajā dienā pazudušais atrodas kādā šķūnītī. Viņu atrod sveši cilvēki. Sveši labi cilvēki.
Iztālēm skatos uz kādu sev knapi pazīstamu cilvēku. Viņš stāda mežu. Tīra un kopj veco, no tēvu tēviem mantoto un stāda jaunu. Brauc kopā ar mazajiem bērniem, rāda viņiem jaunaudzīti, un tu vari dzīvot ar mierīgu sirdi, zinot, ka tavi vienaudži stāda mežu. Saviem bērniem.
Mēs dzīvojam labajos cilvēkos. Mēs paši esam labi cilvēki. Un labi, ja kāds mums to reizēm pasaka. Latvija ir cilvēki. Meži. Un rapšu lauki. Kad pavasaros par visām varītēm kāds atkal brien tajos, lai dzeltenumā nobildētu foto soctīkliem, mēs varam par to pasmaidīt. Un varam saprast. Jo Latvija ir arī tas labības vai magoņu lauks, kas stiepjas teju līdz horizontam, lai satiktu debesis.
Un, ja drīkstu jums ko lūgt: kad jūs pa Jāņiem brienat rudzos, lai saplūktu rudzupuķes saviem vainagiem, ejiet pa maliņu vai pa iestaigāto taciņu, nebrieniet maizē tā, ka lūst vārpas. Un māciet to bērniem. Neviens cits nesaudzēs to, kas mums ir dots, tikai mēs paši. Rudzus, mežus, cilvēkus. Zvērus un putnus.
Jo – mana Latvija ir mana atbildība.












































































































































































