Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā IEVAS STĀSTI 2015. gada 20. numurā.
Trejmeitiņas ar mūzikas gēnu
Māra Zustrupa mani sagaida pie savas mājas. Viņas līdzība ar slaveno māsu pārsteidz – kā divas ūdens piles. Viktorijas iela Ozolniekos ir īpaša ne tikai ar Noras Bumbieres fonda juridisko adresi, nelielajā privātmāju ciematā dzīvo arī izcili ļaudis – sportisti, mākslinieki, uzņēmēji. «Te ir māja hokejistam Miķelim Rēdliham, Prāta vētras mūziķim Jānim Jubaltam, kas uzrakstījis Viktorijas ielas himnu,» kaimiņus uzskaita Māra. «Mēs trīs reizes gadā organizējam svētkus – pavasarī ir sporta svētki, kopā svinam Jāņus, rīkojam arī Viktorijas ielas svētkus.»
Noras Bumbieres samtainais zemais mecosoprāns skan diskos un kasetēs, viņas izpildītās dziesmas glabājas televīzijas un radio skaņu ierakstu fonotēkā. Lai saglabātu māsas piemiņu, apzinātu Noras Bumbieres māksliniecisko veikumu Latvijas estrādes mūzikā un popularizētu viņas izpildītās dziesmas jauno dziedātāju vidū, Māra pirms astoņiem gadiem nodibināja Noras Bumbieres fondu. «2007. gadā Jelgavā Pasta salā organizējām bērnu pasākumus, diskotēkas, karaoki, arī zaļumballes pieaugušajiem,» par fonda aizsākumu stāsta Māra. «Rīkojot pirmo jauno vokālistu konkursu, man ieteica izdomāt nosaukumu, un tā tapa Noras Bumbieres fonds. Pērn jauno izpildītāju konkursā pieteicās 198 dalībnieki no visas Latvijas. Vecuma cenzu esam atcēluši, un vecākajam dziedātājam bija 38 gadi. Konkursa žūrijā ir latviešu estrādes leģendas Viktors Lapčenoks, Margarita Vilcāne, Žoržs Siksna, Ira Krauja-Dūduma, arī Noras dēls Georgs. Sākums bija grūts, pati par savu naudu pirku bērniem balviņas, bet tagad es raugos jau plašāk – nākamgad ceru konkursu organizēt arī latviešu mītnes zemēs Anglijā, Īrijā, Vācijā. Vairāki konkursu laureāti, piemēram, Emīls Balceris, Sabīne Berezina piedalās Noras Bumbieres piemiņai veltītajos koncertos. Organizējam arī labdarības pasākumus bērnunamos, veco ļaužu pansionātos, kurp aicinām arī Žoržu Siksnu ar Tirkīza kori.»
Šogad Noras Bumbieres piemiņas koncertā Esmu dzimusi Jelgavā, kas veltīts Jelgavas 750 gadu dibināšanas jubilejai, piedalās Samanta Tīna, Sabīne Berezina, Rūta Dūduma, Roberto Meloni, Viktors Lapčenoks, Žoržs Siksna, Zigfrīds Muktupāvels, Normunds Rutulis, Māra Zustrupa un citi mākslinieki, kam patīk Noras Bumbieres daiļrade. «Daži jaunie izpildītāji teikuši – tā, kā Nora Bumbiere, mēs nevaram nodziedāt. Aicinām dziedāt pa savam, un sanāk! Jaunajai koncertprogrammai no radio fonotēkas esam izcēluši gaismā fantastiskas dziesmas, kas ierakstītas un aizmirstas. Koncertā skan arī retāk izpildītas melodijas, piemēram, Mans bērns un Dzeltenām laimītēm nobārstītas ceļmalas. Protams, programmā iekļautas arī visiem iemīļotas Noras Bumbieres dziesmas, jo cilvēki tās gaida un dzied līdz.»
Pateicoties Noras Bumbieres fondam, pirms trim gadiem Jelgavā, skvērā pie kultūras nama, tautā mīlētajai dziedātājai uzstādīja piemiņas zīmi «…sadedz, savu balsi meklējot… Veltījums Norai Bumbierei», ko veidojis mākslinieks Kārlis Īle. Piemineklis ir sešus metrus augsta tērauda skulptūra ar bronzas kļavu lapām, bet piemiņas zīmes pamatne veidota no granīta. Piemiņas vieta iekļauta tūrisma maršrutos, to aplūkot brauc dziedātājas talanta cienītāji gan no Latvijas, gan ārzemēm. «Visiem, kas ziedoja naudu, esmu ļoti pateicīga. Skvēru vēlamies arī nodēvēt Noras Bumbieres vārdā vai nosaukt par Mākslinieku skvēru, jo Jelgavā dzimuši un auguši daudz talantīgi cilvēki – aktrise Elza Radziņa, aktieris Artūrs Skrastiņš, režisore Indra Roga, Prāta vētras puiši un citi.»
Māra Zustrupa sākusi veidot dzimtas koku. «Daudz interesanta par dzimtu man stāstīja mammas māsa Olga Karāne, kurai tagad jau ir 88 gadi. No tēva Jāņa puses esam zemgalieši, viņa dzimta cēlusies no Augstkalnes, Platones. Tēvs bija apguvis kalēja amatu, bet vectēvs, kas strādāja par melderi, iemācīja malt miltus.
Interesanti, ka tēva mammai un tētim precoties abiem bija uzvārds Bumbieris, lai gan viņi nebija tuvu radu.
No mammas puses savukārt mums dzīslās tek poļu un krievu asinis. Mana vecvecmamma no Karānu dzimtas zara kalpoja pie Katrīnas II par durvju rokturu tīrītāju un vasarās ar ķeizarienes svītu brauca uz Latgali, kur Rēzeknē Katrīnai II bija vasaras rezidence. Poļu muižnieks, kas vēlāk apņēma par sievu manu vecvecmammu, savukārt ar saviem kalpiem brauca uz Latgali medībās. Vecvectēvs esot bijis azartisks cilvēks un muižu nospēlējis kārtīs. Visu zaudējis, sācis kalpot pie Katrīnas un iepazinies ar vecvecmammu. Ģimene sākumā dzīvoja Rēzeknē, pēc tam pārcēlās uz Vidzemi,» par augstdzimušajām saknēm stāsta Māra Zustrupa. «Manai mammai Donicellai Karānei, ko ģimenē sauca par Tamāru, bija trīs māsas un brālis. Karāni dzīvoja Tilžā, bet, kad Latvijā ienāca krievi, pārcēlās uz Tērveti. Zemgalē mamma iepazinās ar tēvu. Vecāmāte, ko mēs saucām par veco Bumbierieni, jo viņa bija ļoti stingra, ne sevišķi pieņēma mammu, kas Zemgalē bija ienācēja. Tomēr mīlestība bija stiprāka par vecāku iebildumiem, un mamma un tētis kopā nodzīvoja garu un harmonisku mūžu.
Dzīvojām Jelgavā. Ģimenē augām trīs māsas – Dace bija divus gadus vecāka par Noru, bet es, mīlētākā un lutinātākā, biju septiņus gadus jaunāka par Noru. Mamma strādāja piena virtuvē, kur zīdaiņiem gatavoja putras. Manas meitas arī izauga ar piena virtuves auzu, rīsu, mannas tumēm, veselīgu biezpienu, kefīru, kas speciāli gatavots bērniem. Tas bija dabisks ēdiens, mazie neslimoja ar alerģijām, nebija izsitumu. Tētis strādāja par šoferi. Dzīvojām pieticīgi, taču es grūtumu neizjutu. Visu mūžu sev apkārt dzirdēju mīļus vārdus, dzīvojām draudzīgi un saticīgi. Protams, mēs, māsas, strīdējāmies – viena māsa bija uzvilkusi otras zeķes un saplēsusi. Dace un Nora mani sauca par sūdzambībeli. Viņas mani, sīko, neņēma nekur līdzi, un es špionēju, kur viņas iet, ko dara, un izstāstīju mammai. Mamma bija stingra, bet tētis mīļš, laipns, viņš mūs lutināja.
Nebija radio un patafona, bet svētkos radi sanāca kopā un dziedāja. Vecāmāte un vecaistēvs dziedāja balsīs, arī mammas māsas dziedāja daudzbalsīgi. Mamma un tētis spēlēja akordeonu. Likās, ka mēs visi skaisti dziedam, bet Nora dziedāja par visiem labāk. Bērnībā fantazējām, par ko vēlamies kļūt – es gribēju būt saldējuma pārdevēja, bet Nora vienmēr zināja, ka savu dzīvi saistīs ar skatuvi. Viņa dziedāja skolas korī, kā soliste uzstājās skolas vakaros un Jelgavas pilsētas kultūras pasākumos, dziedāja arī Jelgavas kultūras nama ansamblī Jaunība.»
Dievs nav mazais bērns
«Dace mācījās tehnikumā un agri apprecējās. Viktors bija par viņu vecāks, dienēja padomju armijā lidotājos. Iepazinās, kad viņš ciemojās pie mātes Jelgavā. Viktors aizbrauca uz Krieviju, bet Dacei piedzima meitiņa Iveta. Kad viņš atgriezās, apprecējās. Māsa strādāja par pavāra palīdzi kafejnīcā Dzirkstele, bet Viktors pēc dienesta sāka stipri dzert, skandalējās, un Iveta pārsvarā dzīvoja pie mums. Pie mums jau auga Noras dēliņš Romualds. Kad Dace gaidīja otro bērniņu, Viktoram dzērumā aizbrauca jumts, un viņš māsu sasita līdz nāvei. Tiesu eksperts norādīja arī uz žņaugšanas pēdām. Dace mira divdesmit piecu gadu vecumā, Ivetai tad bija tikai trīs gadiņi. Viktors tiesā atzina savu vainu, nožēloja. Viņam piesprieda piecpadsmit gadus cietumā. Bet Dieviņš nav mazais bērns. Ģimenē visi esam dievticīgi, lūdzāmies par māsas dvēselīti, lai slepkava saņem taisnīgu sodu. Viktors cietumā saslima ar gangrēnu, viņam amputēja abas kājas, un viņš nomira.
Pēc traģēdijas mamma nosirmoja vienā dienā. Es viņu no rīta nepazinu –galva balta, un utis kā krelles bija uz katra matiņa. Ko tādu savā mūžā otrreiz neesmu piedzīvojusi…»
Diemžēl trejmeitiņu mammai nāksies apglabāt arī otru meitu, kad 46 gadu vecumā pēc smagas slimības no dzīves šķirsies Nora.
Māsas Bumbieres
«Nora skolas laikā iemīlējās par viņu desmit gadus vecākā jelgavniekā. Edgars bija skaists, īsts donžuāns, viņā nemaz nevarēja neiemīlēties. Abi neapprecējās, jo, kā izrādījās, Edgaram jau bija ģimene. Viņš tikai izmantoja jaunu meiteni.
Nora slēpa no vecākiem attiecības, ģimene par tām uzzināja tikai tad, kad viņa gaidīja bērniņu.
Septiņpadsmit gadu vecumā Norai piedzima Romualds. Tēvs savu dēlu tā arī ne reizi neapciemoja. Nora pabeidza vidusskolu un strādāja Jelgavas Keramikā par trauku apgleznotāju. Ja ir vīzija, ko vēlies cilvēkiem pateikt, to var izteikt arī zīmējot,» uzskata Māra. «Man nav šādu dotību, bet es labprāt mācītos gleznot. Paralēli darbam Nora apmeklēja vokālās nodarbības Jelgavas mūzikas vidusskolā un dziedāja kultūras nama ansamblī.»
Raimonds Pauls, jauno izpildītāju konkursā Jelgavā noklausījies Noras samtaino, zemo balsi, uzaicināja viņu uz Rīgu. «Viņa nodziedāja vairākas Maestro dziesmas, un komponistam iepatikās, kā tās skan. Nora sāka dziedāt Valsts Filharmonijas ansamblī REO un turpināja slīpēt balsi pie vokālā pedagoga Leonīda Zahodņika.»
Raimonda Paula dziesmas Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka izpildījumā 70. un 80. gados kļuva par hitiem ne tikai Latvijā, bet visā Padomju Savienībā. «Maestro izveidoja Noras un Viktora duetu, un viņi, kā saka Pauls, sadziedājās. Tā bija fantastiska mīlestība. Nora un Viktors nosvinēja skaistas kāzas Rīgas restorānā, vedēji bija Raimonds Pauls ar sievu Lanu. Norai mugurā bija balts bikškostīms, kas tajā laikā līgavu modē bija absolūts jaunums un uzdrīkstēšanās,» atceras Māra. «Es mācījos Rīgā, Kultūras darbinieku tehnikumā, un, kad Norai ar Viktoru bija koncerti ārpus Latvijas, pieskatīju Romualdu. Viņš bija talantīgs zēns, mācījās Mediņa mūzikas skolā, pēc tam Murjāņu sporta skolā. Romualdam bija labi sasniegumi vieglatlētikā, bet audzināšanā trūka stingras vīrieša rokas, un viņš savu vietu dzīvē tā arī neatrada.»
Maestro pamanīja arī Māras talantu un uzaicināja dziedāt kopā ar Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku, viņa arī kādu laiku mācījās pie estrādes zvaigžņu skolotāja Zahodņika. «Raimonds Pauls uzrakstīja manai balsij dziesmu ciklu Par zvaniem. Atšķirībā no Noras, kas juta melodiju, zināja, kā ar vārdiem un emocijām pasniegt dziesmu, ar mani bija jāstrādā,» Māra Zustrupa atceras dziedātājas karjeras līkločus. «Gadu dziedāju Filharmonijā, bet Pauls redzēja, ka māsas Vambutes no mums nesanāks. Es nebiju tik talantīga kā Nora, gribot negribot viņu kopēju, jo māsa man ir paraugs, bet divas vienādas dziedātājas grupā nebija vajadzīgas. Turklāt man ir bail no skatuves. Es nekad neesmu mācējusi savaldīt emocijas, satraukums ir tik liels, ka varu netrāpīt pirmajās taktīs uz pareizo noti, un pēc tam ir puņķi un asaras. Pirms tam dziedāju Jelgavas kultūras nama ansamblī Jēvija, ko vēlāk pārdēvējām par Salvi. Koncertējām pa visu Latviju. Liepājas dzintarā izcīnījām pirmo vietu, bet es kā vokāliste ieguvu otro godalgu. Kad Pauls mani uzaicināja uz Modo, dzīvoju kā pa sapņiem – ar mani strādāja vokālie pedagogi, kustību konsultanti, tērpus šuva Rīgas modeļu namā.
Dziedātājas karjeru pārtraucu, jo apprecējos ar Tip top mūziķi Arnoldu Jasu. Viņš pēc tautības ir čigāns, un pēc šīs tautas tradīcijām sievai jāsēž mājās un jārūpējas par bērniem. Ģimenē ienāca meitas Ilze un Marika. Es izšķīros no Arnolda un apprecējos ar Andri Zustrupu, un esmu ļoti laimīga. Strādāju Jelgavas Keramikā par tirgus menedžeri, bet tagad beidzot nodarbojos ar to, kas man ļoti patīk un kas visus šos gadus pietrūka. Vadu fondu, organizēju konkursus un koncertus. Mans krustdēls Edgars Jass mūsu koncertos vada pavadošo grupu, tajā spēlē arī manas meitas Ilzes dēls Daniels Pelcis. Arī pati veidoju savu koncertprogrammu. Mēģinu pārvarēt bailes un dziedu. Šobrīd dzīvoju dzīvi, kādu zemapziņā vienmēr esmu vēlējusies.»
Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, Māra būtu lieliska Noras Bumbieres menedžere.
Sadeg mīlestību meklējot
Māra dziedātājas karjeru ziedoja ģimenei, bet Nora attiecībās piedzīvoja klupienu pēc klupiena. «Nora un Viktors bija saskanīgs pāris. Mūsu ģimenē Viktoru ļoti mīlēja, viņš bija sirsnīgs un atsaucīgs, pieņēma Noras dēlu Romualdu, tāpēc bijām šokā, kad pēc deviņu gadu kopdzīves abi izšķīrās.
Tagad Viktors saka – ja viņi nebūtu kopā dienu un nakti, droši vien būtu nodzīvojuši laimīgu mūžu.
Diendienā esot kopā, rodas strīdi. Izpalika ilgošanās vienam pēc otra, karjera bija tik intensīva – koncerti, darbs ierakstu studijā, viesturnejas pa Padomju Savienību –, ka Nora neatļāvās laist pasaulē kopējo bērniņu. Baidījās, ka mazais varētu pārvilkt svītru karjerai. Kā mēs visas Bumbieru sievietes, arī Nora bija greizsirdīga. Ja tev atnes lielāku ziedu pušķi uz koncertu nekā man, rodas jautājums – kas bija tā sieviete, kas sniedza ziedus? Fani ir nežēlīgi, nejūt robežu – nebeidzamie pielūdzēju zvani uz mājām, vēstules, viņu dēļ bieži vien izjūk stabilas, drošas ģimenes. Nora atzina, ka Viktors bija viņas mūža mīlestība, bet spīts, lepnums, nespēja piedot, tikt pāri mazām pārestībām, darīja savu.» Sāpīgas izvērtās arī sadarbības beigas ar Maestro. «To, kas notika patiesībā, neviens nepateiks. Nora savas domas un jūtas vairs neizstāstīs nevienam. Zinu tikai to, ka viņa atbrauca mājās un ļoti raudāja. Kaut kas aizskarošs bija. Nedomāju, ka radās nesaskaņas ar jaunajiem solistiem, jo viņa draudzīgi izturējās pret visiem kolektīvā un jaunpienācējiem. Viņa nekad nav sirgusi ar zvaigžņu slimību.» Kad beidzās sadarbība ar Maestro, Nora un Viktors kādu laiku dziedāja Ādažu ansamblī.
«Nora visu dzīvi gaidīja īsto mīlestību un tās meklējumos pieļāva kļūdas,» par dziedātājas laulībām ar abu jaunāko bērnu Georga un Beatrises tēviem Valēriju Beļinovu un Arsenu Sulejmanovu saka Māra. Māsa uzskata, ka šie vīrieši izmantoja Noras Bumbieres popularitāti. «Georgs nesatiekas ar savu tēvu. Beļinovs nekad nav gribējis zināt, kā dēlam klājas, mēs pat nezinām, kur viņš ir. Beļinovs ir labs ģitārists, šad tad dzirdam no muzikantiem, ka viņš spēlējot Krievijā. Georgs ir ļoti muzikāls, labi dzied, bet nebaidās no smaga darba. Manam tēvam bija zelta rokas, un viņš Georgam iemācīja daudz noderīgu lietu. Viņš ir izcils meistars santehnikā. Tagad strādā Vācijā, audzina četrus bērnus – trīs meitas un dēlu. Georgs kontaktējas ar māsu Beatrisi, kas ar tēvu Arsenu Sulejmanovu pēc Noras nāves pārcēlās uz Ameriku. Māsa man ļoti uzticējās. Kad viņa bija slimnīcā un saprata, ka nav palicis ilgi dzīvot, uzrakstīja man pilnvaru, lai uzaudzinu Beatrisi. Taču tiesā zaudēju tiesības uz piecgadīgo bērnu. Tēvs ir tēvs, un viņam ir tiesības uz savu meitu. Arsens pārdeva Noras dzīvokli, zeltu, mantas un pārcēlās uz Ameriku. Nu jau Beatrisei ir meitiņa.»
Māra nelabprāt pieskaras alkohola tēmai, kas pazudināja izcilo dziedātāju. «Padomju laikā māksliniekus visur aicināja, galdi bija klāti, bija arī alkohols,» viņa nopūšas. «Ja nepacelsi glāzi, teiks – vai necieni? Tagad ir citādi, cilvēks var pateikt – piedod, nedzeršu. Es Noru ļoti mīlu, esmu pieņēmusi viņu tāda, kāda viņa ir, un neapspriežu viņas pieņemtos lēmumus. Viņa bija sieviete ar milzīgu mīlestības apliecinājumu, bet kļūdījās savā mīlestībā, izvēlē. Cilvēki, ar kuriem viņa bija kopā, Noru nesaprata, negribēja dot tādu mīlestību, kādu viņa deva un vēlējās saņemt. Māsa bija izcila māte. Neskatoties uz aizņemtību, nekad nepameta savus bērnus. Kad naktī pārnāca no koncerta, pārbaudīja, vai Romualdam ir tīras drēbes, dziedāja bērniem priekšā šūpļadziesmas. Viņa bija apgādniece saviem bērniem, mīloša sieva, laba saimniece, izcila māksliniece, kurai neatlika laika sev. Māsa no rīta pusstundu uztaisīja sejas masāžu, uzlika masku, viņai nebija laika apmeklēt skaistumkopšanas salonus. Tajā pašā laikā – kurš no Latvijas māksliniekiem vēl var lepoties ar tik bagātīgu skaņu ierakstu klāstu, skaņu plašu kolekciju, koncertiem Latvijā un bijušajā Padomju Savienībā?
Māsa man ir piemērs, kā dzīvot un mīlēt, kā nežēlojot atdot sevi visu, nesaņemot pretī neko.
Esmu sapratusi, ka man ir kaut kas jādara, lai viņas piemiņa neietu zudībā un cilvēki joprojām varētu klausīties Noras dziesmas. Tās ir sajūtas, mūzika, ar ko tik daudzi uzauguši un dzīvojuši, tās ir emocijas, ko nevar atņemt. Tāpēc koncertos cilvēki ceļas kājās, dzied līdz un viņiem acīs ir asaras. Uzskatu, ka arī Maestro tas bija skaistām melodijām ražens laiks. Tik fantastiskas dziesmas, kā viņš rakstīja Norai un Viktoram, nav radījis nevienam. Tāpēc saviem konkursantiem, laureātiem un koncertu klausītājiem vēlos parādīt to skaistumu.»
Māra ir pārdzīvojusi dzimtas traģēdijas – kas viņai palīdz izturēt? «Vienā gadā paglabāju mammu un Noras dēlu Romualdu. Viņu uz ielas piekāva līdz nāvei. Labi, ka mamma nepiedzīvoja arī mazdēla bojāeju… Dievs palīdz izturēt smagos pārbaudījumus. Man ļoti palīdz meitas, vīrs, kolēģi, Margarita Vilcāne, kura Norai bija draudzene uz skatuves un dzīvē.»
Dziedātāja Margarita Vilcāne atzīst: «Noras fenomens ir Dieva dotā muzikalitāte un pasakainā balss ar neatkārtojamo tembru. Māksliniekam, kas pilnībā ziedojas skatuvei, neatliek laika personiskajai dzīvei. Dieva laime, ka man bija mamma, kas pilnībā ziedojās man. Man bija droša aizmugure, paļāvība, un es varēju nodarboties ar savu karjeru. Mums ar Noru bija tuvas, siltas attiecības, bet tad ceļi šķīrās – viņa aizgāja uz Modo, es dziedāju ansamblī Tip top. Pēc ilgiem gadiem, kad viņa bija pārtraukusi sadarbību ar Paulu, es viņu pieaicināju savā ansamblī. Nora tad dziedāja restorānā Latvija nakts programmā, kur bija ļoti spēcīgs kolektīvs, uzstājās arī citur.
Visvieglāk visu norakstīt uz zvaigznēm, tomēr es domāju, ka Noras traģiskajā liktenī vainīgs nevis alkohols, bet ne pārāk nokārtotā privātā dzīvē. Pazinu daudzus mūziķus, kas nevarēja nostāvēt uz kājām, taču, kad bija jāspēlē klarnetes, saksofona vai trompetes solo, instruments skanēja kā zelta plates ierakstā. Arī Norai balss vienmēr skanēja nevainojami. Viņai nelaimējās personiskajā plānā – ne ar vīriešiem, ne cilvēkiem, kas bija apkārt. Viņa alka laimes neprātīgi. Tik stipri, ka varbūt nespēja reāli novērtēt, kas notiek. Tie nebija vīrieši, ar ko dibināt kopdzīvi. Vienīgais, visstabilākais cilvēks viņas dzīvē bija mazā māsa Māra. Viņa vēl līdz šim tur rūpi par Noru. Tā mazā Mārīte ir fenomens…»
