Rīga +14°C 
Konsultē Zane Jankovska, klīniskā un veselības psiholoģe, Rīgas Ziemeļvalstu augstskolas Psiholoģijas studiju programmas direktore.
Lost girls nav medicīniska diagnoze – tas ir tikai metaforisks apzīmējums sievietēm, kuru UDHS bērnībā palicis nepamanīts, visas nebūšanas skaidrojot ar rakstura īpatnībām un sliktu audzināšanu. Daļa psihiatru pašlaik ir pamatoti nobažījušies par UDHS hiperdiagnostiku – dzīves ritms ir straujš, tehnoloģijas mūs slīcina informācijas pārbagātībā, aizvien biežāk cilvēkiem ir koncentrēšanās grūtības, trauksme un citas problēmas, un dažkārt pilnīgi viss tiek skaidrots ar neatklātu UDHS.
Vēl nesen Time rakstīja par sievietēm, kas šo diagnozi sev noteikušas pašas – pēc TikTok videorullīšu noskatīšanās. Lai cik ironiski, bet daudzas no šīm TikTok diagnozēm pēc tam apstiprinājušās arī speciālista kabinetā. Jo neatklātie UDHS joprojām ir realitāte, un visā pasaulē visvairāk laikus nepamanīto uzmanības deficīta un hiperaktivitāes sindroma diagnožu ir tieši sievietēm.
Zēnus ar UDHS parasti ir grūti nepamanīt – viņi ir klases huligāni, hiperaktīvi, skaļi, impulsīvi, traucē stundas.
Savukārt meitenes ar šiem traucējumiem no malas var izskatīties vienkārši aizmāršīgas, aizsapņojušās vai haotiskas, bet viņas parasti ļoti cenšas – cenšas būt labas meitenes, cenšas labi mācīties, lai cik lielu piepūli tas prasītu, un cenšas savas problēmas neizrādīt. Vēl vairāk – lai kompensētu to, cik grūti viss padodas, daudzas mēģina kļūt perfektas. Bet apkārtējie tikmēr piekarina etiķetes: sapņotāja; izklaidīga; haotiska; apdāvināta, bet slinka; pārāk jūtīga; perfekcioniste. Kā raksta Guardian, tās ir sievietes, kurām visu dzīvi bijusi sajūta – ar mani kaut kas nav kārtībā –, taču skaidrojuma tam nav. Daudzas tikai pēc izdegšanas, ilgi ārstētas trauksmes vai citiem psihiskās veselības traucējumiem jau vecumā ap 30–40 vai vēlāk pirmo reizi uzzina savu diagnozi un tikai tad saprot, kāpēc ikdiena viņām vienmēr prasījusi vairāk spēka nekā citiem. Pētījumi to apstiprina – meitenēm biežāk raksturīgs tā saucamais neuzmanības UDHS tips, kad izpausmes nav tik spilgtas un viņas par tām vaino sevi, nevis rada problēmas apkārtējiem. Savukārt citi viņu grūtības skaidro ar sapņainību, slinkumu, emocionalitāti vai rakstura īpatnībām.
Uzzinot meitas diagnozi, uzzināju arī savējo
UDHS nav nekāda modes diagnoze, bet smadzeņu darbības īpatnība, neiroattīstības traucējumi, kas ietekmē ikdienu – to, kā cilvēks spēj plānot, kontrolēt savus impulsus, noturēt uzmanību un koncentrēties. Pietrūkst pacietības, grūti nosēdēt, visu laiku jādīdās, nav motivācijas, pasprūk liekas emocijas, gribas sākt simt lietu uzreiz, bet iesāktais paliek pusratā, mūžīgi kaut kas piemirstas, kaut kas novērš uzmanību…
Parasti tas sāk izpausties jau bērnībā, taču nereti paliek nediagnosticēts. Labā ziņa – ja zini par savu UDHS, tad vari iemācīties ar to veiksmīgi sadzīvot.
Klīniskā un veselības priholoģe, Rīgas Ziemeļvalstu augstskolas Psiholoģijas studiju programmas direktore Zane Jankovska atklāj, ka pati ir bijusi viena no šīm pazudušajām meitenēm – par savu diagnozi viņa uzzinājusi tikai pirms septiņiem gadiem: «To, ka man varētu būt šī diagnoze, pirmo reizi sapratu, kad to diagnosticēja manai meitai. Tajā laikā jau studēju psiholoģiju un zināju, kas ir UDHS, taču man nemaz nenāca prātā, ka tas varētu attiekties uz mani. Kad psihiatrs, kurš konsultēja manu meitu, pavaicāja, kuram ģimenē varētu būt šī problēma, es nodomāju – droši vien vīram, ne jau nu man! Bet psihiatrs jautāja: Zane, varbūt jums? Man likās – nē, es taču esmu tik veiksmīga! Tikai pa ceļam uz mājām daudzas manas dzīves epizodes no agras bērnības līdz pieaugušam vecumam salikās vienā kopīgā bildē. Tas bija kā acu atvēršanās brīdis: tagad es saprotu – man ir UDHS! Saprotu, ka tam, kā savā dzīvē esmu rīkojusies vai jutusies, ir nosaukums un izskaidrojums.»
«To, ka man varētu būt grūtības, bērnībā neviens pat nenojauta, un skolā parasti nācās dzirdēt: «Malacis, tev ir gudra galva, tikai esi drusku palaidusies, tu varētu vairāk pacensties!» atceras Zane Jankovska. «Neviens jau nezināja, cik ļoti es īstenībā cenšos. Viena no manām stratēģijām bija vērot un atdarināt citus, kuriem viss padevās viegli. Skolas laikā man bija grūti uzturēt kārtību, bet mana labākā draudzene bija ļoti kārtīga. Gribēdama būt tāda kā viņa, kopēju draudzenes uzvedību. Man bija grūti sevi motivēt mācībām, un es izdomāju, kā to darītu draudzene, – atnākusi mājās no skolas, viņa noteikti vispirms sakārtotu galdu, lai vieglāk pieslēgties mācībām. Darīju tāpat un man tas palīdzēja. Augstskolā man bija grūti mācīties, jo bija fiziski grūti nosēdēt lekcijās. Par to visu laiku sevi vainoju un salīdzināju ar citiem – visi citi taču to var! Tāpat attiecībās man ir traucējusi impulsivitāte, grūtības kontrolēt savas emocijas.
Bija laiks, kad bieži mainīju darbavietas, manā ģimenē par to jau jokoja, bet es jutos ļoti vainīga.
Tagad saprotu, ka man šie darbi bija par vienkāršu un monotonu un man vajadzēja izaicinājumu.»
Tāpēc, ka esmu sieviete
UDHS var pat dzīvi padarīt par elli, un tas ir aktuāli sievietēm visā pasaulē. Lielbritānijas laikraksta Guardian autore Noelle Folknere pati piedzīvojusi, ko nozīmē dzīve ar neatklātu UDHS: «Vairākkārt piedzīvojusi izdegšanu, tikai pēc trīsdesmit gadu vecuma es beidzot sapratu, kāpēc netieku galā ar dzīvi un kāpēc man viss prasa trīsreiz vairāk laika nekā citiem. Trīs ārsti, asins analīzes, hormonu pārbaudes, triju mēnešu ilga gaidīšana uz vizīti pie psihiatra un vēl pusotra gada, līdz beidzot saņēmu atbildi. Izrādījās, ka man – tāpat kā daudzām sievietēm – līdz tam visu mūžu bija izdevies maskēt smagu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumu formu. Un, gluži tāpat kā ļoti daudzām citām, man nebija ne mazākās nojausmas, ko tas patiesībā nozīmē. Tagad, kad pagājuši septiņi mēneši kopš diagnozes saņemšanas, man ir sajūta, ka esmu izgājusi cauri vairākām sērošanas stadijām. Šodien es jūtos mierā ar savu haosu, esmu atvieglota, ka beidzot zinu atbildi, un man ir risinājumi, kas palīdz neiekrist tajā pašā bedrē vēlreiz. Taču es domāju par visām pārējām lost girls un vienlaikus jūtos dusmīga un skumja, it kā bēdātos par to jaunāko sevi pašu – par nevajadzīgo spiedienu, ko viņa piedzīvoja, par visām reizēm, kad pasaule viņai šķita pārāk skaļa vai pārāk nomācoša.
Skumstu par prasmēm, kuras viņa tā arī neapguva un par attiecībām, ko izjauca viņas impulsivitāte, mēģinājumi tikt galā ar grūtībām neveselīgā veidā. Un visvairāk es sēroju par zaudēto laiku. Tikai tagad pēkšņi viss ir ieguvis jēgu. Kā gan varēja gadīties, ka neviens to nebija pamanījis agrāk? Tāpēc, ka es esmu sieviete.»
«Jā, joprojām daudzi to uzskata par zēnu diagnozi, lai gan tā tas nav,» atzīst Zane Jankovska. UDHS mēdz iedalīt trijos tipos jeb izpausmes veidos. Meitenēm visbiežāk ir inattentive – neuzmanības tipa – UDHS. Protams, kr arī skaļas meitenes, kas nespēj mierīgi nosēdēt un runā pretī skolotājiem, tomēr meitenēm visbiežāk UDHS mēdz izpausties klusi. Ir grūtības koncentrēties un noturēt uzmanību, ir motivācijas trūkums un trauksme, nav viegli kontrolēt emocijas, bet meitenes savas cīņas izcīna iekšēj, tāpēc klāt nāk vēl papildu slodze, jo viņas cenšas ar visu tikt galā pašas, – ir taču sociālais spiediens: meitenei jābūt labai, meitene tā nekad nedara!
Kurš no trijiem UDHS tipiem?
Izšķir triju tipu UDHS. Pēdējos gados biežāk tiek izmantots apzīmējums – UDHS izpausmes, jo dzīves laikā tās nereti mainās, piemēram, hiperaktivitāti nomaina nespēja koncentrēties.
- UDHS, kam raksturīgākie ir neuzmanības simptomi: grūti saglabāt uzmanību; aizmāršība; grūti plānot un organizēt darbus; bieži neizdodas pabeigt iesākto; mēdz pazust lietas. Biežāk meitenēm un sievietēm, bērnībā citi to nereti nepamana.
- UDHS, kam raksturīgāka ir hiperaktivitāte un impulsivitāte: grūti mierīgi nosēdēt; gribas daudz runāt un bieži gadās pārtraukt citus vai atbildēt, nesagaidot jautājuma beigas; grūti sagaidīt savu kārtu; bieži iznāk pieņemt impulsīvus lēmumus. Pieaugušajiem hiperaktivitāte bieži izpaužas nevis kā skraidīšana, bet gan kā pastāvīgs iekšējs nemiers.
- Kombinētā UDHS izpausme: izteikti gan neuzmanības, gan hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomi.
Vajadzīgas nopietnas pārbaudes
UDHS nav izlaišanās vai slinkums, bet nav arī slimība – tas ir neiroattīstibas traucējums, kad smadzenes darbojas citādi.
Kā skaidro Zane Jankovska, cilvēkiem, kuriem ir UDHS, ir vairāk jāpacenšas, lai iegūtu dopamīnu un apmierinājuma sajūtu: «Ja uzdevums nav pietiekami interesants, mums nepietiek dopamīna, lai to paveiktu. Tas nav slinkums, bet nepietiekama motivācija, un mēs nevaram sevi piespiest izdarīt to, kas darāms. Mums ir ļoti jācenšas un ir grūti reaģēt uz vārdu vajag, bet viegli darīt to, kas liekas patiešām interesants. Tas arī ir viens no kritērijiem, nosakot šo diagnozi. Tas ir mehānisms, kā strādā smadzenes cilvēkiem, kam piemīt UDHS.»
Visbiežāk šī smadzeņu īpatnība tiek ģenētiski pārmantota. Lai to noteiktu, ir vairāki kritēriji, un viens no tiem – vai tas izpaudies jau bērnībā un pusaudža gados?
Jo UDHS nepāriet un arī neuzrodas no zila gaisa, tas vienkārši vai nu ir, vai nav.
«Reizēm uzskata, ka UDHS attiecas tikai uz bērniem, bet pieaugušajiem tas kaut kādā mistiskā veidā pāriet. Tā nav, tikai pieaugušie iemācās to pārvaldīt un ar to sadzīvot. Nav arī tā, ka pēdējos gados būtu vairāk cilvēku ar UDHS, vienkārši tagad par to vairāk runā. Vienmēr noteiktai daļai cilvēku bijis UDHS, tikai par to nerunāja un nezināja, kas tas ir. Un vēl joprojām dažkārt nākas dzirdēt, ka pat speciālisti ne vienmēr šo diagnozi uztver nopietni. Vēl nepietiek izpratnes,» uzskata psiholoģe.
Kopumā UDHS neiropsiholoģijā ir viens no visvairāk pētītajiem traucējumiem, un varbūt tagad daudziem kļūst kārdinoši savu slinkumu un neizdarību aizbildināt ar neatklātu UDHS? «Man nepatīk vārds slinkums, jo tas rada iespaidu, ka cilvēks pats izlēmis kaut kādā veidā būt slikts. Es domāju, ka to, ko mēs saucam par slinkumu, bieži rada kādas psiholoģiskas grūtības – varbūt UDHS, varbūt izdegšana, depresija vai kas cits. Tātad vispirms jāsaprot īstais iemesls,» uzsver Zane Jankovska. Bet, lai noteiktu UDHS diagnozi, priekšā ir nopietni testi un psiholoģiskā izpēte.
Ko vēsta pētījumi?
- Pasaulē UDHS ir vieni no biežākajiem neiroattīstības traucējumiem. Jaunākie dati liecina, ka tie skar aptuveni 8 % bērnu un pusaudžu un ap 3 % pieaugušo.
- Zēniem bērnībā UDHS atklāj apmēram divreiz biežāk nekā meitenēm.
- Pieaugušo vecumā dzimumu atšķirība kļūst mazāka, jo diagnoze tomēr tiek noteikta arvien lielākam skaitam sieviešu.
- Nav datu, ka UDHS izplatība pasaulē būtu pieaugusi. Tikai uzlabojas diagnostika.
Kā savaldīt savu UDHS
Bet kas mainās, kad šī diagnoze ir noteikta? «Man pašai tas deva atbildes uz daudziem jautājumiem. Es vairs sev nejautāju: kas ar mani nav kārtībā? Viens no biežākajiem jautājumiem, ko sev uzdod cilvēki ar UDHS: kāpēc citi to var izdarīt, bet es nevaru – kāpēc man tas nāk tik grūti? Kad diagnoze noteikta, ir daudz vieglāk saprast, ka tas nav atkarīgs no manas gribas. Pirmais ieguvums ir daudz lielāka sevis pieņemšana un līdzjūtība pret sevi, otrs – es varu sākt domāt, kā to pārvaldīt un kā ar to sadzīvot. Jo UDHS izārstēt nevar. Tas nepāriet. Bet var mazināt izpausmes un mācīties ar to sadzīvot. Jāmācās uzņemties kontroli pār UDHS – nevis ļaut, lai UDHS kontrolē tavu dzīvi, bet pašam kontrolēt savu dzīvi un UDHS radītās grūtības,» iedrošina klīniskā un veselības psiholoģe.
«Man pašai ļoti palīdz apzinātība. Esmu apguvusi arī UDHS koučinga metodi, un tas man daudz ko mainīja. Man ir svarīgi reāli saskatīt grūtības, pieņemt tās un tikt ar tām galā. Ļoti sekoju, lai man būtu pietiekami daudz miega – cilvēkiem ar UDHS īpaši svarīga ir kvalitatīva atpūta, svaigs gaiss un līdzsvars starp darbu un atpūtu. Arī uzturs ir ļoti būtisks. Raksturīgs ir nevienmērīgs enerģijas līmenis, nereti ir tā saucamais hiperfokuss, kad uz kaut ko var koncentrēties vairākas stundas no vietas, bet pēc tam nāk izdegšanas sajūta, kam seko izsīkums. Tas ir apzināti jāregulē, lai neiztērētu visu enerģiju. Ļoti cenšos arī atvēlēt laiku rūpēm par sevi, tajā skaitā – pirtij, masāžām, treniņiem.
Mūsu smadzenes apstrādā ļoti daudz informācijas, tāpēc mēs ātrāk nogurstam.
Kāds par to var smīkņāt, bet saviem klientiem, kuriem ir UDHS, es parasti saku: jums vajag atpūsties vairāk nekā neirotipiskam cilvēkam. Man ļoti palīdz laiks, ko pavadu ar ģimeni un pie dabas, – tas palīdz atpūtināt un stabilizēt nervu sistēmu. Un katru dienu ir jāpieņem ļoti apzināti lēmumi par manu dzīves kvalitāti.»
Ko mainītu tas, ka Zane par šo savu smadzeņu īpatnību būtu uzzinājusi jau agrāk? «Ja būtu agrāk vērsusies pie speciālistiem, kas man to izskaidrotu, pateiktu, ka ar to iespējams tikt galā, un iemācītu, kā to darīt, man būtu bijis vieglāk paveikt daudz ko no tā, ko savā dzīvē esmu darījusi. Taču, iespējams, agrāk es nebūtu pietiekami nobriedusi, lai saprastu, kā ar to sadzīvot,» uzskata psiholoģe.
Perfekta sieviete?
Ar ko mēs riskējam, ja dzīvojam ar neatklātu UDHS? «Risku ir daudz, un to rāda pētījumi – izdegšana, trauksme, depresija, atkarības, attiecību problēmas, zems pašvērtējums. Ja cilvēks nesaprot, kas ar viņu notiek, viņš ar to sāk veidot savu identitāti un sāk ticēt – es esmu slinks un neizdarīgs, ar mani kaut kas nav kārtībā, es nekad neko nevaru novest līdz galam, un tā man ir vienmēr. Viņš sevi noraksta, lai gan patiesībā cilvēki ar šo diagnozi var būt ārkārtīgi spējīgi. Bet gadiem dzīvot ar tik paškritiskām domām un paškritisku iekšējo dialogu var būt ļoti smagi,» uzsver Zane Jankovska.
Patiesībā šī smadzeņu īpatnība varētu dot arī priekšrocības – cilvēki ar UDHS nereti ir ļoti radoši, ar izcilu analītisko domāšanu un spēju domāt ārpus rāmjiem. Ikdienā nereti varbūt liekas, ka šie cilvēki vēlas sarežģīt vienkāršas lietas, bet krīzes situācijās un intensīvas spriedzes apstākļos, kad ir strauji un ātri jāreaģē, cilvēks ar UDHS nereti spēj reaģēt labāk nekā citi.
Sieviete ar UDHS, skatoties no malas, bieži vien nepavisam neizskatās kā nomākta lūzere, gluži otrādi, viņai, iespējams, ir miljons hobiju, daudzveidīgas intereses, un apkārtējiem nereti šķiet – perfekta, ideāla sieviete. Sievietēm ar neirodažādību, arī ar UDHS, bieži vien diagnoze nekad tā arī netiek noteikta, jo tieši zemā pašvērtējuma dēļ viņas, cenšoties pierādīt savu vērtību, dara daudz vairāk nekā citi. Ja tas apvienojas ar hiperfokusēšanos – spēju stundām ilgi pievērsties vienam aizraujošam darbam –, tad rezultāti var būt tiešām izcili. Bet sarkanos brīdinājuma karodziņus neviens nepamana, un no malas nav redzams ne iekšējais nemiers, ne tas, cik smadzenēm grūti pārvaldīt milzīgo informācijas plūsmu un emocijas.
Lai gan statistika tradicionāli rāda, ka UDHS biežāk sastopams vīriešiem, tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka šo atšķirību vismaz daļēji var skaidrot ar kļūdainu vai novēlotu diagnostiku. Starp citu, sievietes UDHS pētījumos tā īsti sāka iekļaut tikai pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās, bet pirmais ilgtermiņa pētījums, kas veltīts tieši sievietēm ar UDHS, tika uzsākts tikai 2002. gadā.
Varbūt arī man ir neatklāts UDHS?
Ja man šķiet, ka esmu slinka, haotiska, neizdarīga, man ir grūti koncentrēties un nespēju paveikt tik daudz kā citi, nemitīgi iekuļos kādās nepatikšanas – vai vērts pārbaudīt UDHS diagnozi? «Patiesībā gan koncentrēšanās problēmas, gan neorganizētība, gan hiperaktivitāte var liecināt arī par daudziem citiem psiholoģiskiem traucējumiem. Ja ir grūti koncentrēties un sevi motivēt, tas nebūt vēl neliecina par UDHS. Bet, lai saprastu, kas to izraisa, vērts vērsties pie speciālista,» uzskata Zane Jankovska. Palīdzību var meklēt pie psihiatra, neirologa vai psihologa.
Izmantotie avoti:
- Time – On TikTok, Women With ADHD Finally Feel Heard. Kitty Ruskin;
- The Guardian – The lost girls: Chaotic and curious, women with ADHD all have missed red flags that haunt us. Noelle Faulkner
Izmantotie dati:
- Cortese S., Bellgrove M. A., Brikell I. u. c. Attention-deficit/hyperactivity disorder (ADHD) in adults: evidence base, uncertainties and controversies. World Psychiatry. 2025.
- Brian Owens. ADHD is on the rise, but why? Nature. 2026. gada janvāris.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par rakstu cikla «Tu esi SEV svarīga» saturu atbild Žurnāls Santa.
