Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Kā tev pašai šķiet – pa šiem gadiem esi pamatīgi mainījusies?
– Pirms gada būtu teikusi, ka esmu. Kā jau visiem, man uznāk krīzes. Likās, ka esmu kļuvusi dziļi nelaimīgs cilvēks… Tagad saprotu, ka tas patiesībā ir normāli – dažkārt justies kā dziļi nelaimīgam cilvēkam. Palīdzība nāca visai negaidītā veidā. Bērniem skolā ir psihologs, un reiz, atnākot pakaļ savam dēlam, iegāju psiholoģes kabinetā pēc kaut kādas izziņas un trīs stundas tur nosēdēju un noraudāju. Jo viņa man pajautāja – kas tev notiek? Un mani tā parāva… Nekad nebiju domājusi, ka varēšu aiziet pie psihologa, turklāt vēl spāņu valodā runājoša, bet izrādījās, ka valodai pat nav īpašas nozīmes.
Tās trīs stundas manī iekšēji daudz ko mainīja.
Es atkal sāku ieraudzīt mazās lietas, ko biju aizmirsusi novērtēt. Un tagad es atkal jūtos vairāk tā pati, kāda biju savos divdesmit, tikai, protams, daudz kas ir saslāņojies virsū. Es arī beidzot izguļos! Es guļu sev vajadzīgās stundas.
Citi lasa
– Kāpēc tu negulēji?
– Likās, ka ir taču tik daudz darāmā un ka pietiek, vairāk arī nevajag. Bet, izrādās, nepietiek. Un, ja izguļos, varu izdarīt daudz vairāk, turklāt ar prieku. Vēl es sapratu kādu lietu, ko sev nodefinēju kā plāksterīšu sistēmu. Ja ir kāds iekšējs ievainojums, liekas, ka pati ar to tikšu galā – un es esmu no tām sievietēm, kurām šķiet, ka vienmēr varu tikt galā pati. Tad to ievainojumu nodezinficē, uzliec plāksterīti un dzīvo tālāk. Varbūt nomaini plāksterīti. Bet nekāds dzīšanas process jau nenotiek – tam būtu jāveic daudz dziļāka tīrīšana, varbūt tā brūce pat jāsašuj. Dzīvo, un jau liekas, ka brūce pat netraucē, bet patiesībā tā vieta ir jutīga. Un tieši tas ar mani bija noticis.
Man bija situācijas, ko nebiju īsti līdz galam izdzīvojusi, bet tikai noslāpējusi, nogremdējusi.
Tikšanās ar psihologu palīdzēja to saprast un izvilkt strutas ārā. Nemaz neesmu no tiem, kam viegli ielaist citu savā iekšējā pasaulē, varbūt esmu ļoti pļāpīga, bet patiesībā – ļoti introverta. Un tagad man pašai par sevi ir tāda… skaidra sajūta. Tas man palīdz.
– Ko tad tu par sevi saprati?
– Vispirms jau to, ka nedrīkst savas tumšās, skumjās puses barot, ka jārūpējas par gaišajām. Tāpēc arī manā dzīvē šobrīd tik daudz ziedu! Jo tas ir kas gaišs un pozitīvs. Ikreiz, kad aizved kādam ziedus piegādē no tālu dzīvojoša tuva cilvēka, tu kopā ar viņu piedzīvo mazliet prieka. Tas baro arī mani. Man dzīvē ir bijušas ļoti dziļas skumjas, bet to ēnas pusi nevajag barot. Mums ir tāds raksturīgs teiciens – nav ko sevi žēlot! Vajag taču saņemties un izdarīt! Bet – ai, kā reizēm vajag sevi žēlot! Spēt pateikt nē. Ilgāk pagulēt. Es tagad atļaujos arī nokavēt. To man Spānija ātri iemācīja. Esmu ļoti punktuāls cilvēks, kas uz tikšanos atnāk piecpadsmit minūtes ātrāk, bet Spānijā tas ir gandrīz nepieklājīgi, jo tā tu liec otram justies vainīgam.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Pērle» jaunākajā numurā!
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
