Natālija Grebņeva: Man jāatzīstas – ne reizi neesmu nožēlojusi

Mūsu saruna notiek divās sērijās – vispirms Latvijā, kad viņa viesojas šeit ap Jāņu laiku, pēc tam sazināmies, kad Natālija ir Azoru salās. Viņa ar datoru sēž pļavā, kur zied gluži latvisks āboliņš, bet fonā, sitot viļņus pret klintīm, dārd Atlantijas okeāns.

Esmu dzīvs piemērs tam, ka var kardināli mainīt profesiju, ka var darīt pilnīgi citu darbu, pat tādu, kas liekas neatbilstošs izglītībai un ambīcijām.

– Viesojoties Latvijā, trāpīji uz pamatīgu karstuma vilni. Bet tev jau laikam pierasts.
– Jā, visi žēlojas, bet man tas vispār nav karstums! Acīmredzot organisms pa šiem gadiem jau pārkārtojies, un man šis šķiet gluži komfortabls laiks. Spānijā karstums ir dedzinošāks, un te, Saldū pie mammas, dārzā mums ir baļļa ar ūdeni, arī ezers netālu… Bet šis gads ir neparasts. Mums, piemēram, sešas nedēļas no vietas lija lietus. Jau daudzus gadus dzīvoju Spānijā, bet neko tādu nebiju redzējusi. 

– Šoreiz Latvijā esat trijatā?
– Jā, lielais dēls, kuram nu jau septiņpadsmit, ir aizņemts Spānijā. Kādreiz lielu vasaras daļu pavadīja Latvijā pie vecvecākiem, bet nu jau vairs nesanāk. Tagad viņa vietu ieņēmis mazais. Viņš pabeidza pirmo klasi, ir pelnījis atpūtu un palutināšanu, jo slodze skolā nav maza. Tā kā dzīvojam Valensijas reģionā, viņam papildus latviešu un krievu valodai, kas mums ir sarunvalodas ģimenē, nāk klāt ne tikai spāņu un angļu, bet arī valensiešu valoda. Kā jau kūrortpilsētā, mums ir daudzvalodu vide, internacionāla. Arī daudz spāņu no citiem reģioniem, no valsts vidienes, kuri strādā apkalpošanas sfērā. Pavisam vietējo spāņu ir salīdzinoši maz. Līdz ar to komunikācijas loks ir ļoti raibs. Tā mēs dzīvojam.

– Patīk tev tur?
– Tas ir garš stāsts. Sākumā nemaz nepatika. Kad pirmoreiz atbraucu uz Spāniju, izkāpu no lidmašīnas un jau gribēju kāpt atpakaļ. Spānija man vairāk saistījās ar Andalūzijas ainavām un noskaņu, bet te – apkārt tuksnesis, nekāda zaļuma… Par laimi, ieraudzīju trīs palmas, tas bija mans pirmais mazais mierinājums. Toreiz domāju – nē, nē, nē… Bet tad tie dzīves ritmi saliekas pa savam – piedzima pirmais bērns, iepazinu cilvēkus… Es taču pat mēģināju atgriezties Latvijā! Man bija svarīgi, lai bērns runā latviešu valodā, un Spānijas kompānijai, kurā strādāju, veiksmīgā kārtā bija pārstāvniecība Rīgā. Es arī laikam Latvijā būtu palikusi, man Latvija ir ļoti mīļa, pat klimats patīk, es kaut kā spēju saskatīt romantiku arī lietū un rudenī… Taču vīram bija darbs Spānijā, un tā salikās, ka tomēr atgriezāmies. Ilgu laiku tur īsti nevarēju iejusties, pat apzināti, ar prātu meklēju labo, jo nevar jau dzīvot vietā, kas nepatīk.