Mūziķe Igeta Ozoliņa: Bailes gūst virsroku tad, ja personības spēks nav stiprs

– Tā īsti tevi sadzirdēju kādā dzimšanas dienā, kur biji kopā ar brīvās gribas ansambli Stiprās sievas, kuru vadi. Tur dziedājāt spēka vārdus, un es gandrīz vai fiziski sajutu – kājas kļūst stiprākas, pašapziņa nostiprinās. Gribas iztaisnot muguru.

– Dažādos rakstos par tautasdziesmu vēsturi teikts – latvieši vienmēr ir dziedājuši. Un šis tiešām nav mīts, tas redzams dažādu pētnieku pierakstos. Arī mūsu laikos esam pieredzējuši, cik daudz var panākt ar dziesmu – dziesmotā revolūcija, Ievas Akurateres Palīdzi, Dievs... Bet dainās ieliktas ļoti vienkāršas, dziļas gudrības. Tās mums māca cikliskumu, dabas norises, nešķobīšanos pretī dabai. Kaut vai tā dragāšana ziemā! Pēc dabas cikla cilvēkam ziemā būtu jābūt visrāmākajam, jo tas ir klusais periods. Savukārt mēs, kad jātaupa spēki un enerģija, metamies treniņos, nodarbībās un projektos. Un tādējādi novājinām sevi.

Ir arī daudz mūsdienās radītu spēka vārdu, un, ja cilvēkiem tas ir būtiski, lai viņi dzied. Taču man kā topošai etnomuzikoloģei ir būtiski norādīt precīzus avotus. Nu nevajag teikt, ka tā ir tautasdziesma, ja tas ir mūsdienu autora sacerēts teksts. Arī tas var kļūt par spēka vārdiem, galvenais tiem ticēt. Dieviņš sūta man zīmītes vai Saulīt’ sūta tās zīmītes… Zane Šmite jau šo problēmu aktualizēja sociālajos medijos. Nevienā dainā nav teksta par īsziņu sūtīšanu no kosmosa. (Smejas.)

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenības

Kivičs atvainojas Saldus senioriem par bijušās sievas «cūcīgo gājienu». Kas noticis?

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Elīna Kondrāte

Mazulis

Cik bieži zīdainim jākakā?

Mācoties tradicionālo dziedāšanu, saprotu, ka pati par tautasdziesmām esmu zinājusi gaužām maz. Kad reizēm ielieku savu dziedāšanu Facebook, dažkārt saņemu komentārus – vai tad nevar normāli uzdziedāt, pietiek jau, ka Reizniece bļauj… Taču tie senie ieraksti, kas mums ir, parāda, ka tolaik nebija nekāda daiļdziedāšana. Tā katra cilvēka personībai raksturīgā balss vien tur skanēja! Un kāda mums, latviešiem, ir vokalizēšanas tehnika – sadzirdama gan jodelēšana, gan starptoņi un reģistru maiņas!

– Kad vairāk painteresējos par tevi, noskaidroju, ka vadi trīs kolektīvus, māci bērnus un vēl nemitīgi studē. Kā tas iespējams?

– Esmu ļoti apņēmīga. Man ir Dieva dota enerģija darīt un padarīt to, ko vēlos. Savulaik beidzu Liepājas Mūzikas vidusskolu, tad Mūzikas akadēmiju, tad sāku studēt psihodrāmu. Tad mācījos maģistrantūrā Mūzikas akadēmijā, tad atkal psihodrāmu, un tagad studēju etnomuzikoloģiju.

Mans spēks… Esmu no Liepājas, un to uzskatu par savu spēka vietu. Savukārt Rīgu uztveru par darba zonu (smejas). Man ļoti svarīgi atrast brīvu laiku būšanai dabā – mežā, pie jūras. Arī bērniem, kurus mācu, organizēju kopā būšanu dabā. Neko īpašu, pavisam parastas lietas, piemēram, aveņu lasīšanu.

Bērni ir redzējuši visu ko, lielus atrakciju parkus, svešas zemes, bet dažkārt nemāk būt dabā.

Un mēs kopā mācāmies. Saku – skaties uz koku galotnēm un ieraugi burtus, sameklē akmenī kādu zīmi. Citreiz vienkārši guļam pie jūras un skatāmies mākoņos. Tāpat ar Stiprajām sievām, kuras vadu, iekrītam kadiķos vai dziedam jūras krastā. Bet vienmēr atkarībā no laikapstākļiem, izjūtām. Šīs zināšanas man iedevusi mana skolotāja Rovēna Zarakovska, kura mācījusi izjust cilvēkus un situācijas. Trīspadsmit gadu esmu studējusi Latvijas Moreno institūtā, tas devis man ļoti plašas zināšanas pašai par sevi un par cilvēkiem. Tas man palīdz vadīt gan Stiprās sievas, gan Stipros vīrus, Ogas, mācīt Dzirnu bērnus.

– Runāju ar dažiem taviem dziedātājiem, un viņi stāsta – tev ļoti svarīga mūzika, kopā dziedāšana, cilvēki.

– Tā ir. Stiprās sievas vispār ir unikāls projekts – tajā pulcējas dažādu profesiju sievietes ar kopīgām vērtībām. Līdzīgi arī Stiprie vīri. Un man svarīgi, lai mēs ne tikai dziedam, iemācāmies skanēt, bet gūstam arī kopienas izjūtu.

Savukārt Dzirnās galvenais, ko mācu, ir ritms, tā sajušana ar ķermeni, maņu attīstīšana un tautasdziesmu izprašana – ieražas, vecvārdi… Atceros, man prasa, lai iedodu vārdus dziesmai par melnajām ogām. Vari iedomāties, kura tā bija? Upe nesa ozoliņu, tikai tur saklausīta nevis upe, bet upenes… Taču negribu bērnos iedzīt kompleksus, bailes no vērtējuma. Mana draudzene nesen atgriezās no Erasmus studijām Gēteborgā un stāstīja, kāda tur vērtēšanas sistēma. Proti, katrs pats novērtē savu darbu, un tad to dara studiju biedri, iesakot, kā būtu labāk, kuras ir vājās, kuras stiprās vietas. Līdz ar to cilvēkam tiek atņemtas bailes – mani vērtēs, kā būs, vai būs labi. Domāju, šī baiļu neesamība ļauj dziedāt arī tiem Dzirnu bērniem, kas kautrējas, kuriem šķiet, ka nemācēs un nevarēs. Pie mums dzied visi un dara to labi.

– Par liepājniekiem saka – neviens vējš viņus nevarot gāzt.

– Tā tam būtu jābūt! Nāku no vienkāršas ģimenes – mana mamma ir farmaceite, bet tētis gāja jūrā. Esmu bijusi ļoti mīlēts bērns. Es daudz dziedāju, un mani sūtīja mūzikas skolā, kas patiesībā bija arī laba dzīves skola ar brīnišķīgiem skolotājiem. Tur iemācījos darbu izdarīt līdz galam, iedziļināties, nepadoties.

Mamma man deva pašu labāko, ko varēja. Bet ir lietas, kas ģenētiski nāk līdzi, īpaši to nemācot. Piemēram, bailes. Mamma man mācīja lielu piesardzību, un tāpēc man vēlāk ilgi nācās mācīties uzdrošināšanos. Iespējams, visai mūsu tautai caur kara laiku ģenētiski iedzimtas bailes par sevi, savu drošību. Manai omai piederēja liela saimniecība, vairāk nekā piecdesmit hektāru zemes. Viņu gribēja izsūtīt uz Sibīriju, un, lai tas nenotiktu, omamma kopā ar manu mammu vairākas nedēļas slēpās mežā, dzīvoja bunkurā. Savukārt pēc tam abas aizbēga uz Lietuvu – bez pases, bez nekā. Liels paldies tiem cilvēkiem, kas, riskējot ar savu dzīvību, viņas pieņēma pie sevis.

No turienes jau arī tās bailes – ka tikai neatklāj, ka tikai nenodod, ka tikai neaizsūta uz Sibīriju. Reālu draudu vairs nav, bet bailes paliek.

Jāpiebilst, ka oma manu mammu izaudzināja viena, opaps, būdams leģionārs, krita karā.

– Un ko ģimenei nodara vīrieša trūkums?

– Mana omamma cīnījās par izdzīvošanu, daudz strādāja, lai izskolotu manu mammu… Jāteic, šī vīriešu līnija mūsu ģimenē nav bijusi viegla. Esmu divas reizes šķīrusies un ar šo tēmu daudzus gadus strādājusi psihodrāmas sesijās. Pirmo laulību izveidoju deviņpadsmit gadu vecumā. Mans vīrs spēlēja mūzikas grupā Neptūns un īpaši nedomāja par ģimeni, vairāk par muzicēšanu un bohēmu. Un par ko gan cilvēks varētu domāt deviņpadsmit gadu vecumā? Es savukārt viņa vietā pildīju mūzikas vidusskolas mājasdarbus, lai tikai viņš šo skolu beigtu. Ar visu bohēmisko dzīvesveidu kopā nodzīvojām trīsarpus gadu. Otrajās attiecībās nodzīvoju tikpat – trīsarpus gadu – un atkal izšķīros. Pēc tam daudzus gadus nodzīvoju viena, tad veidojās citas attiecības, bet… vēl nemācēju tās veidot.

Domāju, esmu viena no tām, kas visu var, – enerģiska, daroša, visu varoša, kas pati var nopelnīt. Taču, kopš mācos psihodrāmu, nodarbojos ar citu šķautņu atklāšanu sevī. Mācos pieaugušas, atbildīgas attiecības.

– Kāpēc sāki studēt psihodrāmu?

– Tāpēc, ka dzīvoju ar vīrieti, kurš bija alkohola atkarīgs. Ļoti jauks cilvēks, bet ar problēmām. Un es, protams, gribēju viņu glābt. Kad pateicu to vīrietim, viņš teica – es zinu, ka gribi palīdzēt, bet man to nevajag. Vispirms sāku apmeklēt psihoterapiju pie Rovēnas Zarakovskas, vēlāk sāku mācīties es pati, un mūsu attiecības loģiski beidzās.

Kā nepazaudēt sevi attiecībās ar alkohola atkarīgo? Vispirms jāieklausās un jāsadzird sevi. Kas īsti es esmu, ko es daru, kādi ir mani resursi. Ja cilvēks nedzird sevi, neieklausās savās izjūtās, viņš nedzirdēs arī citus. Vispār jau cilvēks labi zina, ko viņš īstenībā vēlas, tikai atkal tās bailes. Bailes atzīties pašai sev, bailes pārtraukt attiecības, bailes no nezināmā – kas un kā būs tālāk. Galu galā arī bailes vispār kaut ko vēlēties. Protams, svarīgi pārtraukt atkarīgās attiecības.

Trīsdesmit divus gadus nostrādāju vispārizglītojošā skolā par skolotāju. Un man šķiet, ka nespēja atbrīvoties no līdzatkarības, no atkarības, ir sekas šai sistēmai. Tā izvilkšana… Vienalga, kā skolēnam klājas, vai viņš cenšas vai ne, mums viņš jāizvelk, jo gan jau dzīve izmācīs. Bet tas nav pareizi, tas noņem atbildību no bērna, jaunieša, un iemāca viņam paļauties nevis pašam uz sevi, bet uz to, ka būs kāds, kas viņu izvilks. Ļoti ceru, ka jaunā kompetenču izglītība iemācīs to, ka katrs ir atbildīgs par sevi, ka mums nav nemitīgi mākslīgi jārada drošības spilveni. Lai ir krahs! Ja sabrūk, lai brūk. Lai jaunietis pats iemācās piecelties. Daudzi savas labestības dēļ kļūst līdzatkarīgi. Taču patiesībā mums katram jāpiemīt veselīgam egoismam – cik varu, sniegšu tev atbalstu, bet tālāk jāizkārpās tev pašam. Psihodrāmā to saucam par drāmas trīsstūri, kurā ir vajātājs, glābējs un upuris, un viņi savā starpā visu laiku spēlējas. Adekvātās pieaugušu cilvēku attiecībās tā nav un nevajadzētu būt – pieauguši cilvēki paši pieņem lēmumus. Jā, piedzīvo grūtības, bet caur šīm grūtībām attīstās.

– Bet vienmēr taču ir pirmā reize. Pirmā reize, kad vīrietis pārdzeras, pirmā, kad sit. Kāpēc nereaģējam šai pirmajā reizē un tādējādi neapstādinām turpmāko notikumu ķēdīti?

– Mums ir bail. Un bailes gūst virsroku tad, ja personības spēks nav stiprs. Savukārt stipra personība veidojas tikai drošā ģimenē, kur ir tēvs, māte, atbalstošas attiecības.

Pirmā drošība veidojas agrā bērnībā no mātes pieskāriena, balss skaņas. No tā, vai viņa atsaucas bērna vajadzībām…

Mamma mani ļoti centās pasargāt, jo tēvs lietoja alkoholu. Katru reizi, kad tas notika, mani sūtīja pie omammas, līdz ar to uzaugu tādā kā vatē. Man viņš nekad nav bijis slikts tēvs, es viņu dzērumā nekad nesatiku. Tikai pēc tam, redzot, ka mamma ir nelaimīga, uzzināju – tēvs izdarījis šo, tēvs izdarījis to… Man tas bija jaunums.

– Zinu, ka nav viegli uz sevi paskatīties godīgi un it kā no malas. Ko sevī ieraudzīji, un kā ar to samierinājies?

– Dažādi gājis, mana terapija bija daudzu gadu garumā, izspēlējot dažādas situācijas psihodrāmā. Tā ir zinātniska metode, kurā ir stingra tehnika, paņēmieni, kā strādāt, bez interpretācijām.

Man ļoti palīdzēja arī tas, ka pati sāku izglītoties. Bez pārtraukuma visu laiku gāju arī pašterapijas grupās, izveidoju genosociogrammu, kur savu dzimtu esmu pētījusi līdz ceturtajai paaudzei, mēģinot saskatīt musturus, kas tur veidojas. Satikos ar radiniekiem, meklēju arhīvos un meklēju, kā ar savu rīcību mainīt musturus, kas atkārtojas. Taču es joprojām eju pašterapijā un ļoti daudz ar sevi strādāju.

– Pagājušā gada septembrī nodibināji jaunu ģimeni. Kas palīdzēja neatkārtot vecās kļūdas?

– Pašas darbs ar sevi. Tas ir pietiekami nopietns lēmums – nodibināt ģimeni. Cilvēks, ar kuru dzīvoju kopā, to gribēja, un man tas šķiet ļoti vīrišķīgi. Īpaši laikā, kad daudzi jau tā pieraduši pie ierastā, ka neko negrib mainīt.

Mēs iepazināmies internetā. Mani iepazīšanās portālā ierakstīja draudzene, un sākumā piedzīvoju arī nepatīkamus brīžus – daudz rupjību, dažādus dīvainus tekstus. Bet šis cilvēks jau no paša sākuma runāja ļoti reāli, uzdeva adekvātus jautājumus. Pirmoreiz tikāmies šeit, Dzirnās. Viņš ieraudzīja manus akmeņus, un tie viņu ļoti uzrunāja.

Viņš savukārt mani uzrunāja ar olām (smejas). Proti, pēc mūsu pirmās tikšanās aizbraucām vakariņās uz krodziņu. Viņš teica – mums darbā šodien atveda lauku olas, es vienu iepakojumu nopirku arī tev. Pēc randiņa viņš aizmirsa man šīs olas atdot, un pēc brīža vēlreiz satikāmies degvielas uzpildes stacijā. Pēc tam viņš man rakstīja – kaut kā neveikli sanāca ar tām olām. Bet man šķita tieši pretēji – jauki, ka viņš par mani padomājis.

Drīz pēc mūsu iepazīšanās devos uz Nordtrad etnomuzikologu konferenci Norvēģijā. Kad viņš mani veda uz lidostu, teicu, ka visu paspēju, tikai mašīnu nepaspēju apdrošināt. Pēc sešām dienām viņš mani pusnaktī sagaidīja un pa taisno aizveda uz degvielas uzpildes staciju. Kad vaicāju, vai viņam vajadzīga degviela, viņš atbildēja – nē, tev apdrošināšana. Vēl pēc laika braucām uz Valpurģu nakti Tērvetē, un viņš atkal izrādīja rūpes – vaicāja, vai man ir ūdens, sargāja manu rokassomu, lai nepazūd burzmā. Tādi šķietami sīkumi, kas apliecināja – esmu viņam svarīga, viņš mani izjūt.

– Pēc neveiksmīgām attiecībām nav baiļu, ka atkal neizdosies?

– Es nevaru teikt, ka manī vispār nav baiļu. Taču tās transformējušās par atbalstu un sapratni. Bailes svarīgi atpazīt, nosaukt vārdā un transformēt veselīgākā veidā. To es joprojām mācos.

– Tev ir divi dēli. Kādu musturu viņos esi ielikusi?

– Man ir ļoti paveicies ar bērniem, tiešām! Viņi ir ļoti labi cilvēki, kas man ir pats galvenais. Mēs daudz sarunājamies, mums ir ļoti tuvas un atklātas attiecības. Taču nedomāju, ka vienmēr esmu mācējusi šo saikni uzturēt. Kur tad var mācēt, ja vīrieša līnijā bijis iztrūkums… Pateicoties savām studijām, mācījos attiecības arī ar viņiem, spēju atvainoties saviem bērniem, ja kaut kas nav bijis tā. Kad pati izvērtēju sevi, domāju – vai esmu bijusi nemākulīga mamma? Noteikti darīju vislabāko, ko tai brīdī varēju, un vienmēr domāju par to, lai viņi ir drošībā.

Jaunākais dēls spēlē Liepājas Simfoniskajā orķestrī čellu. Viņš pavisam nesen apprecējās ar savu studiju biedreni Viktoriju. Savukārt vecākais dēls Kristaps, gluži kā tēvs, ir sitamo instrumentu pārzinātājs. Viņš vada Rīgas zvanu ansambli Primus un ir tētis manai mazmeitiņai Heilijai, kurai ir trīs gadi. Starp citu, viņa jau dejo Dzirnās. Vedekliņa Marita ir diplomēta akordeoniste. Visa ģimene esam saistīti mūzikā.

– Tā ir taisnība, ka mazbērni vecvecākiem ir gandrīz vai Dieva vietā?

– Es Heiliju ļoti mīlu, un skaidrs, ka man gribas mazmeitiņu palutināt. Bet man arī ir pietāte pret vedeklu un viņas audzināšanas metodēm. Respektēju un pieņemu veidu, kā viņa vēlas dzīvot.

– Ir vecmāmiņas, kas baidās no vecuma un tāpēc mazbērniem neļauj sevi saukt par omi vai vecmāmiņu. Tu jau arī esi jauna vecmāmiņa…

– Mani mazmeitiņa sauc par omu, un es ar to ļoti lepojos. Esmu gājusi staigāt ar Heiliju, un man teikuši – o, jūsu meitiņa. Bet man nav grūti pieņemt to, ka esmu vecmāmiņa. Tā sanācis, ka es visu laiku esmu starp jauniešiem. Man ir studiju biedri jaunieši, kuri pieņem, ka esmu tāda pati studente kā viņi, nevis vecmāmiņa. Arī etnogrupā Ogas, kur spēlēju, visi ir jaunieši.