• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C Skaidrs, D/DA vējš, 2.06 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Margarita Vilcāne: Man bija tikai daži mēneši, kad tēvs krita karā

    Intervija
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    25. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Deinats (Fotocentrs)
    Uldim Stabulniekam ir dziesma par Margaritu, un viņš to, protams, dziedāja Margaritai Vilcānei – latviešu estrādes karalienei.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2009. gada 13. numurā.

    Attālums no jūsu dēla tuvina vai šķir?

    – Kādreiz Andris bija maigāks. Tagad raksturs kļuvis diezgan spurains. Dzīve Amerikā viņā ir kaut ko mainījusi. Atzīšos, man ir bail, vai dēls no manis neattālinās, es tiešām baidos par to. Mēs vienmēr esam bijuši tuvi, ļoti tuvi. Bet tas man arī ir jāsaprot, ka Andrim ir sava ģimene, sava dzīve. Daudz kas man ir jāpieņem, arī tālums, kas mūs šķir. Taču arī man ir sava dzīve te, man ir Juris, mans vīrs. Gadiem ejot, arvien grūtāk mums ir šķirties kaut vai uz mēnesi. Andris bieži ir teicis, lai pārceļamies dzīvot pie viņiem uz Ameriku, bet mēs to nevaram. Pārāk daudz kas saista te. Es bezgala mīlu Latviju, un arī Juris to ir iemīlējis.

    Juris paliek Latvijā, kad aizbraucat uz Ameriku?

    – Jā, viņš uz Ameriku nebrauc. Mums ir Mērsrags, māja un dārzs. Tur viss būs aizaudzis līdz jumtam, ja abi būsim prom. Jurim patīk pie jūras un zemītes. Katru pavasari viņš Mērsragā iekopj dārzu, un tad, kad tajā sāk kaut kas dīgt un augt, mēs abi kopā pa to staigājam un Juris man rāda, kas ir tur un kas tur. Paurbinu ar pirkstu un paskatos, vai zirnim zemē āķītis jau ir aizmeties vai vēl nav.

    Mēs mīlam savu dzīvoklīti, kurš mums ir Maskavas ielā un kurā mums ir tik ērti. Aiz mūsu astotā stāva logiem ir Dienvidu tilts, skatos tajā kā gleznā, kas visu laiku mainās.

    Nevaram iedomāties, ka no tā visa mēs varētu šķirties, lai cik arī labi kaut kur citur pasaulē būtu.

    Juris ir jūsu liktenis, laimīgā nejaušība?

    – Citādi to laikam nevar nosaukt. Tas tiešām bija liktenis un laimīgā nejaušība. Man bija četrdesmit gadu, kad mēs satikāmies. Pēc pirmās un vienīgās jau sen šķirtās laulības ar Andra tēvu precēties vairāk netaisījos. Man bija mīļotais darbs, skatuve un gandarījums, ko uz tās guvu. Man bija dievinātais un karsti mīļotais dēliņš, mans acuraugs. Bija mamma, mana drošā aizmugure. Man bija droša māja, kurā vienmēr atgriezties, interesanta dzīve, koncertbraucieni, neparastas tikšanās ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Mana dzīve bija piepildīta, un es domāju, ka ar to, kas man ir, arī pietiks. Bet pēkšņi nāca nejaušā tikšanās ar Juri, kas visu manu dzīvi sagrieza ar kājām gaisā. Rakstnieku namā Jūrmalā par ārsti strādāja mana draudzene Aina Balaško, biju sadomājusi viņu apciemot, un Juris pirms atgriešanās atpakaļ Maskavā tieši tobrīd bija iegājis no viņas atvadīties. Protams, es nezināju krievu rakstnieku Juriju Skopu, tāpat kā viņš nezināja latviešu dziedātāju Margaritu Vilcāni. Ainai nebija laika ar mani parunāties, jo rindā pie viņas gaidīja pacienti, un viņa mani aizsūtīja kopā ar Juri iedzert kafiju, kamēr pati atbrīvosies un varēs ar mani papļāpāt.

    Mūsu pirmā saruna ar Juri, kā jau nepazīstamiem cilvēkiem, bija par neko un tajā pašā laikā par abiem svarīgām dzīves atziņām, kurās mūsu domas saskanēja. Mēs interesanti parunājām. Juris pēc divām dienām brauca projām, viņa laiks radošajā namā bija beidzies, un viņš man pēkšņi piezvanīja, ka gribētu vēl satikties. Tas bija marts, gadalaiks, kad Jūrmala ir klusa. Atceros, ka sniegs jau bija pakusis. Aizbraucām uz kādu kafejnīcu Bulduros. Tā bija pilnīgi tukša, neviena cilvēka. Garderobes tantīte, mani ieraudzījusi, pēkšņi no letes apakšas izvilka rozi un pasniedza to man. Juris bija ļoti pārsteigts. Tajā brīdī viņš sāka aptvert, ka mani Latvijā pazīst. Tad es viņam kaut ko vairāk par sevi arī pastāstīju.

    Juris atgriezās mājās Maskavā, sākās telefona zvani, saņēmu pa kādai vēstulei. Bija 1981. gads.

    Un tad pirmajā maijā mēs lidojām uz koncertu Kijevā, iegājām viesnīcā, kur mums bija apmešanās, un neticēju savām acīm – viesnīcas foajē man pretī nāca Juris.

    Tas man bija tāds pārsteigums! Kijevā ziedēja kastaņas, un kopš tā laika man šī pilsēta saistās ar baltām, ziedošām kastaņām. Un vēl es smejos, ka Kijevā otrreiz dzīvē zaudēju nevainību.

    Mūsu satikšanās bija liktenis, bet tas, ka palikām kopā, – pašu prāts un griba. Tam bija ļoti daudz šķēršļu, pat nepārvarami. Es dzīvoju Rīgā, Juris Maskavā. Viņš bija precējies, viņam bija ģimene, bērni. Mēs nebijām vairs jauni. Man bija četrdesmit gadu, Jurim – četrdesmit pieci. Divi dzīvē jau daudz ko pieredzējuši un pārdzīvojuši cilvēki katrs ar savu biogrāfiju, ar savu pagātni, ar savu audzināšanu. Sapratu – gribu ar šo cilvēku būt kopā, arī Juris, bet viņam šis lēmums un izšķiršanās bija daudz grūtāki nekā man. Juris piedāvāja, lai braucu dzīvot uz Maskavu, bet es tādu domu pat nespēju pieļaut. Manis dēļ Juris no ļoti daudz kā atteicās. Maskavā viņam bija vārds, statuss, stabila dzīve, sava radošā vide. Latvijā viņš bija pilnīgs svešinieks. Un vēl arvien patiesībā tāds ir. Te Jurim esmu vienīgi es. Mēs abi viens otru šajos grūtajos laikos noturam virs ūdens.

    Kad pirms trim gadiem Jurim palika septiņdesmit gadu, mēs svinējām sudrabkāzas un tad arī baznīcā salaulājāmies. Jurim tas bija sens sapnis – laulāties baznīcā. Es par to īpaši nepiedomāju, man tas nelikās svarīgi. Precējušies bijām, un man ar to pietika, bet, tā kā Juris tik ļoti to gribēja, piekritu. Salaulājāmies Svētā Franciska baznīcā, kuras draudzei piederu. Es esmu katoliete.

    Vai sajūtas ir citādas, kad pēc divdesmit pieciem laulībā nodzīvotiem gadiem salaulājas baznīcā?

    – Sajūtas bija ļoti dīvainas. Līdz brīdim, kad iegājām baznīcā un sākās ceremonija, man nebija nekādu sajūtu. Bet tad, kad altāra priekšā nometāmies ceļos, man pēkšņi sāka ritēt asaras. Nebiju to gaidījusi. Mēs bijām vieni pilnīgi tukšā baznīcā, tikai mācītājs un mūsu liecinieki – mana māsīca ar vīru. Un tajā brīdī manī tiešām kaut kas pārmainījās, es to burtiski sajutu. Varbūt to laulāšanos baznīcā vajadzēja izdarīt jau agrāk, bet varbūt viss notiek tad, kad tam jānotiek. Reizēm domāju, ja mēs ar Juri būtu satikušies jaunībā, vai kopīga dzīve mums sanāktu. Šaubos. Jurim ir diezgan šerps raksturs – diez vai es spētu tad ar to samierināties un viņam pieslīpēties. Tāpēc es tiešām domāju, ka viss notiek tad, kad tam jānotiek, kad cilvēki tam ir gatavi.

    Ko jaunībā otrā cilvēkā meklē? Kas tolaik jums likās svarīgs?

    – Cilvēku, ar kuru gribētos būt kopā. Jaunībā satikt tādu man gan izdevās, bet diemžēl neizdevās uz ilgu laiku palikt kopā. Andra tēvam esmu pateicīga par to, ka man ir Andris. Viņš bija mana mūža pirmais vīrietis un pieradināja mani pie attiecību tīrības. Manā mājā, manā gultā nekad nav bijusi šmuce. Man tas vienmēr bijis ļoti svarīgi. Bet visādā citādā ziņā mēs ar Andra tēvu bijām nesapasīgs pāris. Viņš bija diezgan mazizglītots cilvēks, bet ar ļoti lielām ambīcijām. Tas viņam gāja līdzi no ģimenes, bet cilvēks labs, ārkārtīgi godīgs pret mani un spēja mīlēt. Ja visam tam, kas man viņā nepatika, klāt nenākusi dzeršana, varbūt vēl kādu laiku mēs paliktu kopā, bet es viņu pāraugu, pārkāpu bijušajam un aizgāju. Izšķīrāmies bez naida. Man bija jādomā par savu darbu un karjeru, par bērnu, kuram tolaik bija tikai trīs gadiņi. Uz vīru es nekad nevarēju paļauties, un no tā taču stipri nogurst.

    Viņš man radīja problēmas, un savu dzīvi veltīt to kārtošanai es negribēju.

    Vīrieša pašcieņu bieži vien ievaino sievas panākumi.

    – Mūsu ģimenē tas nekad netika uzsvērts. Esmu bijusi pasargāta no iedomības un augstprātības, un par to man jāsaka paldies manai ģimenei. No manas profesijas nekad nav taisīts kults. Es neklausījos savus ierakstus, nejūsmoju par tiem, netīksminājos par sevi. Man tas nav pieņemami, jo es darīju to, bez kā dzīvot nevarēju. Neprātīgi mīlēju savu profesiju.

    Kā tas bijis jūsu ģimenē – tās stiprās visos laikos bijušas sievietes?

    – Mums bija ļoti stipras ģimenes saites. Vecaistēvs, vecāmāte, visi mammas brāļi un māsas turējās kopā. Es taču faktiski izaugu bez tēva, bet viņa trūkumu nekad nejutu, jo ap mani bija cilvēki, kas mani ārkārtīgi mīlēja. No vecātēva un mammas brāļiem es redzēju, kā vīrietim jārūpējas par ģimeni. Man bija tikai daži mēneši, kad tēvs krita karā, un mamma visu savu mūžu faktiski ziedoja man. Viņa to darīja, nekad to neatgādinot, neko par to negaidot pretī. Viņa mani un Andrīti ļoti mīlēja, mēs bijām viņas dzīve. To es no viņas mācos, bet laikam vēl neesmu iemācījusies.

    Kad Andris auga, viņa auklētāja bija jūsu mamma?

    – Manu dēlu faktiski viņa ir izaudzinājusi. Mammai dzīvoklītis bija Dubultos, un tad, kad man bija koncerti vai izbraukumi, Andris dzīvojās pie viņas. Atceros, kā es steidzos pie dēliņa. Kad man vēl nebija mašīnas un pie viņiem braucu ar vilcienu, tos pēdējos metrus no Dubultu stacijas līdz Ceriņu ielai skriešus skrēju. Zināju, ka tūlīt varēšu redzēt un samīļot savu mīļo murmulīti. Mēs abi tad runājāmies stundām, līdz vēlai naktij, gultā kopā salīduši. Jebkurš brīvais brīdis, kad nebiju darbā, piederēja manam bērnam. Daudzi teica, ka es viņu pārlieku lutinot, bet nedomāju, ka no manas lielās mātes mīlestības kāds ļaunums būtu cēlies. Ne Andrītis ar mantām tika lutināts, ne ar naudu. Atceros, kad pirmo reizi dziedāju Amerikā, tieši tolaik pie mums bija džinsu bums, bet dabūt tās nevarēja. Naudiņas mums tolaik mainīja smieklīgi mazas. Nopirku džinsus savai krustmeitai, kas bija par Andrīti vecāka, bet otriem džinsiem naudas nebija. Kā Andris raudāja, kad es viņam tos džinsus neatvedu! Ļoti to pārdzīvoja.

    Pieci gadi, kopš manas mammas vairs nav, bet es viņu tik un tā jūtu sev blakus. Katru rītu ar viņu sasveicinos, vēlu viņai labrītu, iededzu viņai svecīti. Mamma nodzīvoja astoņdesmit sešus gadus. Tagad visu samēroju un salīdzinu, kā mamma to darīja. Man gribas ēst gatavot tā, kā mamma to darīja, jo man liekas, ka neviens visā pasaulē garšīgāk negatavoja kā mammīte.

    Jebkurā sīkumā man gribas līdzināties mammai. Ne vienmēr tas izdodas.

    Kā jūs esat mācējusi tik skaisti savu mūžu vadīt? Skatoties uz jums, nespēju pasacīt – skaisti novecot. Tāds vārds jums vienkārši nepiestāv.

    – Tas tiešām ir paradoksāli, bet es nejūtu savus gadus, taču, reizēm paraugoties uz sevi no malas, kaut ko jau, protams, gribētu sevī redzēt skaistāku un slaidāku, kādu grumbu mazāk. Novecošana ir māka ar to samierināties.

    Vai māka nav arī samierināties, ka skatuves laiks paiet?

    – Tas gan bijis grūti, ļoti grūti. Tas ārkārtīgi sāp, bet vēl vairāk sāp pēdējais pazemojums, ko saņēmu nesen, pašās gada beigās. Raimonds Pauls Saeimā bija runājis, ka es būtu pelnījusi mūža stipendiju par savu darbu, un šis ieteikums bija nosūtīts Kultūras ministrijai. Nekādas atbildes nebija, un es gāju uz ministriju noskaidrot, kāds tad ir lēmums. «Nē, nē, jums nebūs! Kultūrkapitāla fonds jums atteica!» Šie vārdi tika izmesti tik nevērīgi un pavirši, it kā es būtu gājusi ubaga dāvanas diedelēt. Man tas tik ļoti ķērās pie sirds, es tā raudāju, kā sen nebiju raudājusi. Es varbūt neradu trūcīgas pensionāres iespaidu, lai gan tāda esmu. Tā pensija, ko saņemu, ir ļoti maza, lai gan, ilgus gadus kalpodama skatuvei, uzturēju gan Kultūras ministrijas, gan Filharmonijas ierēdņus. Nebiju domājusi, ka tas pazemojums tik ļoti sāpēs. Cenšos par to nedomāt.

    To ir grūtāk pieņemt nekā faktu, ka dzīve griežas uz otru pusi. Aiziešana no skatuves man bija ļoti smags un sāpīgs laiks. Kamēr es to visu izsvēru, izpratu, pieņēmu… Sākumā bija apjukums, neticība – tas nevar būt… Bet izrādās, ka var gan būt. Man nācās ar to samierināties un turpināt dzīvot. Un tad jau arī pati vairs negribēju dziedāt. Sevišķi pēc mammas nāves. Pilnīgi jutu, ka manī kāda klapīte kaut ko aizver ciet.

    Savai skatuves dzīvei pieliku punktu. 2006. gadā nodziedāju savu pēdējo jubilejas koncertu.

    Kur jūs likāt savas skaistās skatuves kleitas?

    – Vienu daļu, kas bija jau apnēsātas, aizvedu uz Valmieru, kur man dzīvo draudzene. Viņa ņemas ar šoviem, visu ko taisa, viņai ir deju grupiņa, un viņai tās kleitas noder. Bet vairākums skatuves tērpu man vēl arvien stāv mājās, divi skapji ar tiem pilni. Nu, nevaru es tos vienkārši izmest vai kādam atdot, un tad man ienāca prātā ar tiem sarīkot izsoli. Bija jau sarunas ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni, bet sākās ekonomiskā krīze, tāpēc iecere būs jāatliek uz labākiem laikiem. Taču to es gribu izdarīt un tā pielikt punktu savai skatuves dzīvei. Mana soloprogramma pirms trim gadiem bija punkts manai koncertdarbībai, bet ar savu tērpu izsoli gribu aizvērt ciet durvis savai skatuves dzīvei. Tas būtu skaists un simbolisks mana dziedātājas mūža noslēgums.

    Vai nav kāda kleita, kuru jūs izsolē neliksiet un nepārdosiet?

    – Viena ir, jā. Mana melnā kleitiņa ar fliterīšiem un mežģīņu piedurknītēm. Es tajā dziedāju «Dziesmu par rudmataino Žannu». Dziesma man bija mīļa un kleita tāpat. Kad tolaik dziedāju par tālu Parīzes radio, nezināju, ka reiz šo pilsētu tik ļoti iemīlēšu. Iemīlējos Parīzē pirmajā brīdī, kad to ieraudzīju. Mēs ar Juri bijām šajā pilsētā pirms diviem gadiem un šopavasar atkal gribam aizbraukt. Ja man jāpasaka, kas tur ir tik īpašs, nevaru tam atrast vārdus. Tāds neaprakstāms šarms. Kad aizbraucu, jūtos tur pilnīgi citādi. Pamostas kādi sevī neapjausti jutekļi, un tā brīvība, kas ir visā, nav nekur citur pasaulē. Pat kafija, ko ar baudu dzer turpat uz ielas, kur uz trotuāra nolikts galdiņš un divi krēsliņi, garšo pavisam citādi. Juris saka – Parīze ir pilsēta diviem.  

    Vai jūsu sievietes liktenis bijis laimīgs?

    – Laikam gan. Laime ir arī tā, ka vecumdienās neesmu viena. Skatoties apkārt un redzot citu dzīves, apzinos, cik tas ir svarīgi, ka blakus ir otrs cilvēks un mūža beigās neesi palicis viens.

    Agrāk par to nedomāju, bet tad pēkšņi pienāca viens brīdis, kad es mazlietiņ sabijos.

    Zaudēju tuvus cilvēkus, mammu, zaudēju draugus, savu izskatu, zaudēju skatuvi un sāku domāt par to, kas notiek. Bet tik un tā dzīve ir skaista. Žēl tikai, ka tik īsa. Es tik daudz ko vēl vēlos redzēt un piedzīvot, lai gan to laiku, kas man bijis dots, esmu izsmeķējusi. Ļoti daudz brīnišķīgu mirkļu bijis, ļoti daudz. Gan darbā, gan personiskajā dzīvē. Mēs cenšamies izvairīties no kreņķiem, no skumjām, bet nevajag. Arī tā ir dzīve, kas vēl vairāk ļauj izjust laimes mirkļus. Kas tā būtu par dzīvi, ja sirds ne par ko nesāpētu, ja nebūtu par ko skumt un raudāt, kam līdzi just, par ko pārdzīvot. Ja es kādam varu kaut ko labu izdarīt un palīdzēt, esmu priecīga un gandarīta. Man tad ir pa īstam labi, jo es jūtos vajadzīga.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+