Izcilā latviešu dziedātāja Margarita Vilcāne: Gribu, lai par mani paliek tikai atmiņas

«Manas pirmās bērnības atmiņas, domāju, ir līdzīgas kā daudziem, kad esi mīlēts un apčubināts. Augu pieaugušu cilvēku sabiedrībā. Man bija liels radu pulks. Es piedzimu Sibīrijā – Tomskā, kur jau bija dzimusi mana mamma Tekla Vilcāne. Viņas vecvecāki un vecāki, tāpat kā daudzi latvieši, 20. gadsimta sākumā no Latgales bija devušies uz Sibīriju, jo bija dzirdējuši, ka tur ir ārkārtīgi auglīga zeme, un to viņi tur atrada. Tur auga pilnīgi viss, un to pasakaino dabu mamma atcerējās līdz mūža galam.

Manī nav skumju.

Tikai miers un gaišums.

Mana vecmamma nomira ļoti jauna, mammītei bija pieci gadiņi. Vectēvs palika viens ar diviem maziem bērniem un apprecēja atraitni, kurai arī bija divi bērni. Viņa izaudzināja manu mammīti un viņas māsu, savus un ar vectēvu kopīgos bērnus, mani izauklēja. Mana oma, vectēva otrā sieva, arī bija latviete. Es augu absolūtā latviešu vidē, kur visi latvieši turējās kopā. Oma tikai dažus vārdus krieviski zināja.

Mēs ar mammīti dzīvojām pilsētā, bet oma ar vectēvu – laukos, taigas malā, kur vasarās reizēm mani aizveda. Atceros, ka man tur bija bērnu gultiņa – šūpulītis. Es pamodos un sabijos, ka gultiņa šūpojas. Atceros, kā gājām peldēties uz upīti, kas saucās Ušaika. Nekāda peldriņķa, protams, nebija. Piepūta spilvendrānu, mani pie tās piesēja un palaida. Labi, ka līdzi bija pieaugušie, kas mani noķēra, citādi straume aizrautu projām. Tādas atmiņas fragmentāri ļoti spilgti uzpeld, bet nostalģijas par bērnības vietām man nav. Vēlāk tur biju ar koncertiem un neizjutu absolūti nekādas emocijas. Tās vietas manī neko neizraisīja. Tā nav mana zeme. Nozīme bijusi tikai cilvēkiem, ar kuriem biju kopā.»