Žurnāla IR galvenā redaktore Nellija Ločemele: Jāprot tikt ar sevi galā

Intervijas
Agnese Meiere
Agnese Meiere
20. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Žurnāliste, žurnāla IR galvenā redaktore Nellija Ločmele
Foto: Aiga Rēdmane
Žurnāliste, žurnāla IR galvenā redaktore Nellija Ločmele
Žurnāliste, žurnāla IR galvenā redaktore NELLIJA LOČMELE savā darbā pieredzējusi brīdi, kad bijis jāizšķiras – sekot principiem un pārliecībai vai ērtībām. Līdzīgu triku pirms gada izspēlēja arī viņas ķermenis, it kā izaicinot – padosies vai ne. Nellija ir cīnītāja. Cilvēks, kas, iespējams, nemaz nemāk padoties. Toties katru mīnusa zīmi prot pārvērst plusā.

Intervija publicēta žurnālā Pērle 2020.gada februārī. 

– Reti kurš cilvēks zinoši, aizrautīgi un negānoties spēj runāt par politiku mūsu valstī. Tev sanāk. Kā tev šķiet, kādā situācijā šobrīd esam?

– Skatoties, kam mēs esam izgājuši cauri, man ir pārsteidzoši laba un pat brīnumaina sajūta. Par spīti lielām ķezām un ķibelēm, kam esam uzdūrušies trīsdesmit neatkarības gados, kaut kā esam tikuši uz priekšu. Šajos gados esmu iemācījusies, ka nekad nevajag nolaist rokas. Pat tad, kad ir sajūta – trakāk vairs nevar būt. Manā pieredzē visšausmīgākais likās tas, ko Streļčenoks savulaik mēģināja izdarīt ar KNAB. Mērķtiecīgi tika iznīcināta institūcija, birokrātiskā grauzēju stilā tika pārvērsta par karikatūru, turklāt viss notika likuma ietvaros. Tomēr, līdz pēdējam brīdim nepadodoties un mēģinot nenolaist latiņu uz leju, liktenis iegriežas tā, ka viss notiek labāk, nekā varētu būt. Man šķiet, ir arvien labāk. Bet es vispār esmu soli pa solim taktikas piekritēja. Neticu, ka var vienā revolūcijā kaut ko uzcelt. Sagraut – jā. Bet uzcelt – tikai ar darbu, soli pa solim.

– Ne tikai mūsu valsts, arī tu savā darbā esi pieredzējusi krīzi.

– Strādājot Dienā, pirmoreiz savā profesionālajā dzīvē nonācu pie izvēles palikt darbā vai palikt profesijā. Uzskatu, ka žurnālistam ne tikai jārunā par principiem, kurus viņš pieprasa no citiem, bet izšķirošos brīžos arī pašam jānostājas kādā no līnijas pusēm. Pa vidu palikt nav iespējams. Oligarhi toreiz slēpti pārņēma laikrakstu, un mums bija skaidrs – nevaram brīvi turpināt savu darbu. Toreiz ļoti skaidri ieraudzīju – palikt profesijā, nevis darbavietā ir drosmīgs, bet reizē arī ļoti vienkāršs lēmums.

Kopš tā brīža man vairs nav baiļu izjūtas.

Toreiz mani aicināja uz Lietuvu un Igauniju tikties ar citu mediju redaktoriem. Daudzi skatījās uz mani izbrīna pilnām acīm un teica: jūs tagad, krīzes laikā, ejat prom no stabilas darbavietas? Bet aprīlī žurnālam jau būs desmit gadu! Katrs gads bijis ar sajūtu, kā spert nākamo soli un cik trausla ir mediju situācija Latvijā. Toties tā ir fantastiska, atbrīvojoša sajūta, kad zini – tu redakcijā vari izdarīt jebko, ko vien vari un spēj, un neviens tevi nevar ietekmēt, neviens to nevar aizliegt. Un, ja tev ir, ko teikt, cilvēki atsauksies. Es gan nerunāju par praktiskām lietām, tās joprojām ir izaicinājums.

– Cilvēki parasti ātri aizsvilstas un tikpat ātri apdziest. Kad reāli jāpieņem kāds lēmums, bieži izrādās – iniciators palicis viens.

– Šis nebija tas gadījums. Ļoti daudz interesējos par vēsturi – pasaules kari, Latvijas okupācija… Esmu lasījusi dažādus memuārus par to, un mani visvairāk interesē tieši vienkāršais cilvēks. Cilvēks, kurš godīgi dara savu darbu, dzīvo savu dzīvi un pēkšņi nonāk ārēji radītā krīzē. Tu pats nezini, vai būsi konformists, upuris vai varonis. Tu nevari to zināt, kamēr neesi nonācis šajā situācijā. Šādas situācijas mani reizē fascinē un šausmina. Un ir taču stipri cilvēki, kam nav kauns par savu rīcību un saviem lēmumiem! Arī man ir kritērijs – gribu izskaidrot pati sev, kāpēc kaut ko daru, un lai man par to nav kauns. Zini, ko esmu sapratusi šajos desmit gados? Ļoti daudz nelietderīgi iztērējam laiku, ar domubiedriem diskutējot par lietām, kas nav svarīgas. Nevajag to darīt, vajag apturēt sevi, apturēt savus kolēģus.

– Tev izdodas?

– Jā. Pirms gada man bija ļoti nopietna trauma, kas mani burtiski nolika uz grīdas. Tagad nespēju tam noticēt, bet ar visu savu traumu nevienu brīdi nepārtraucu strādāt. Es nevarēju nostāvēt kājās, gulēju uz grīdas ar milzīgām sāpēm un nesapratu, kā no tām tikt ārā. Toreiz teicu kolēģiem – ziniet, man enerģijas ir tik, cik ir, tāpēc tā jātērē lietderīgi, tikai konkrētam mērķim un uzdevumam, nevis viltus problēmām. Tas palīdzēja saprast, cik daudz laika mēs varam iztērēt, ņemoties par maziem štruntiem, ciešot no aizvainojuma. Tas nav tā vērts!

– Kas tevi, tādu uz grīdas noliktu, dzina strādāt? Varēji paņemt slimības lapu un pateikt – es nevaru.

– Ir teiciens par neaizstājamiem cilvēkiem, ar kuriem ir pilni kapi. No vienas puses, tā ir taisnība, jo mēs visi esam galīgas būtnes un mēs nezinām, kad pienāks mūsu laiks. No otras puses, šis apgalvojums ir arī nepatiess. Kaut kādā nozīmē mēs katrs tomēr esam neaizstājams. Mēs esam neaizstājami saviem tuviniekiem, saviem draugiem.

Mūs kāds mīl, un mēs kādu mīlam vienīgajā veidā, kuru neviens cits nevar atkārtot.

Arī profesijā – tas, ko mēs katrs varam dot ar savu pieredzi, kaut kādā ziņā ir neaizstājami. Protams, tas nedrīkst pārvērsties par lielummāniju, kad tu domā – o, esmu tik ļoti svarīgs… Bet, ja tev ir enerģija, interese, vēlme darīt un mainīt lietas… Tas, ka esi nolikts uz grīdas, šo vēlmi nemazina. Tikai nu piespiedu kārtā saproti – ķermenis tik ilgi bija atstāts novārtā, ka atteicies ar mani sadarboties. Viss skaidrs, tas jāsakārto!

– Izklausās tik vienkārši, vai ne?

– Pateicoties šai krīzei, esmu sapratusi – esmu viens veselums, mana galva, prāts nedarbojas autonomi. Ja kāds man divdesmit gadu vecumā būtu pateicis – Nellij, nodarbojies ar cigunu, vingro, domā par savu muguru… Es gan nezinu, vai es būtu klausījusi… Bet šobrīd skaidri zinu, ka par to ir jārūpējas. Ķermenis pats to atgādina visai skarbā veidā. Bet līdz ar krīzi tu nonāc pie mierīgākas, līdzsvarotākas, harmoniskākas sevis versijas un atkal vari gūt enerģiju, lai darītu to, kas tevi interesē.

Pagājušā gada nogalē mani ļoti iespaidoja Mārtiņa Ķibilda nāve. Ļoti novērtēju, ko Mārtiņš televīzijā darīja raidījumos Atslēgas un Adreses. Tu dari, strādā un tad pēkšņi kā tāda lidmašīna tiec notriekts lidojumā… Tas man iedod sajūtu, ka dzīvē nav nesvarīgu lēmumu. Un ja nu šis žurnāla numurs, ko taisām, man ir pēdējais? Tāpēc jāstrādā ar sajūtu – esmu labi pastrādājusi. Tieši gandarījuma izjūta mani dzen uz priekšu.

– Ne vienmēr gandarījuma izjūta ir tūlītēja…

– Daudz esmu mācījusies no sava tēva, kurš ir galdnieks, bet fantastiski māk darīt arī daudz ko citu. Viņš ir ļoti pacietīgs cilvēks, un es šo pacietību apbrīnoju. Mani tiešām fascinē tas, ka var iestādīt koku un gaidīt divdesmit gadu, kamēr tas izaugs. Mūsu pasaulē, kurā viss notiek sekundes laikā, kur tu ieliec Instagram bildi un pēc sekundes gaidi tūkstoš laikus! Gribas uzreiz, bet es tik un tā atgādinu sev, ka rezultāts var nebūt uzreiz. Nozīmīgākā lieta, ko esam izdarījuši, ir oligarhu sarunu publicēšana. Toreiz šķita – kā tas viss beigsies, bet… pagājuši gadi, un izmaiņas tomēr ir notikušas. Secinājums ir tāds: ja tu dari kādu darbu, kam ir vērtība, un izdari to labi, rezultāts neizpaliks.

– Par tavu veselības krīzi mūsu garīgie skolotāji teiktu: tā droši vien bijusi zīme, ka tev jāapstājas. Kāds varbūt teiktu: jāmaina nodarbošanās.

– Šīs zīmes es patiešām ņemu vērā, tikai uztveru ļoti burtiski. Ja man ir veselības problēmas, tad man jārisina tās, nevis jāmaina darbs. Nomainot darbu, veselības problēma taču paliks. Nevajag dzīvot ilūzijās – ne jau darbs tev rada veselības problēmas, bet tas, ka nepievērs tai uzmanību.

Tu nevari meklēt atslēgas tur, kur gaišāks, nevis tur, kur pazuda.

Skaidrs, grūti pieņemt, kad ārsts tev pasaka – līdz mūža galam jādara šis, šis un šis. Sākumā tu nopūties, tomēr dari. Reizēm pārbaudi, kas notiek, ja ārsta norādījumiem neklausi… Otrā dienā uzreiz saņem no sava ķermeņa atgādinājumu, ka tā vis nevar (smejas). Vienkārši pieņem – tā ir daļa no manas dzīves. To, kas šķiet kā apgrūtinājums, mēģinu pavērst savā labā. Mēģinu mīnusus pārvērst plusā. Uzskatu – šobrīd fiziski esmu daudz spēcīgāka un labākā formā nekā jebkad, un tas ir mans ieguvums. Tagad priecājos, ka varu plankā nostāvēt sešas minūtes.

– Ķermenis tev vienmēr licies tikai kā instruments, lai paustu to, kas notiek tavā galvā, domās?

– Godīgi sakot, tam vispār nepievērsu uzmanību. Mēs, septiņdesmito gadu bērni, esam diezgan veselīgi – daudz laika pavadījām ārā, skrējām, gājām pārgājienos. Biju pieradusi, ka ķermenis nav problēma. Līdz pēkšņi tas kļūst par problēmu. Ar katru nodzīvoto dienu tavs prāts attīstās, bet ar ķermeni ir pretēji – ar katru dienu tas nolietojas arvien vairāk. Un tad ir jautājums, kam tu tērēsi savu enerģiju – vai nu lai žēlotos un vaimanātu, vai uzlabotu savu ķermeni.

– Atceros reiz tevis stāstīto: kad mācījies šūt, biji ārkārtīgi prasīga pret sevi un pāršuvi katru vīli, kas nebija ideāla. Tas daudz ko liecina par tavu raksturu.

– Jā, raksturs man ir! Bet vīles… Es jau tās neārdīju vienkārši tāpat. Dzīvē ir tik daudz lietu, ko vairs nevaram izlabot, bet vīles – to mēs varam. Un, ja kaut kas nav perfekts, bet es to tādu varu padarīt… es darīšu! Man vispār patīk visādi praktiski darbi. Zini, kā es tiku galā ar spriedzi oligarhu sarunu laikā? Iemācījos strādāt ar ādu – uzšuvu divas somas. Tas ļoti iztīra prātu. Kad tu strādā ar ādu vai nogriez audumu, tev ir ļoti jākoncentrējas, jo neko labot vairs nevarēsi. Un citām domām vienkārši nav laika.

– Tevi zinu jau gadus divdesmit. Kādreiz biji diezgan šerpa, tagad tevī parādījies… gandrīz vai maigums.

– Man ir diezgan stingrs, ass raksturs, taču esmu sapratusi – ļoti daudz ko var izdarīt ar laipnību. Pasaulē tās ļoti pietrūkst, bet tā dara dzīvi patīkamāku. Tu joprojām vari būt tikpat ass, principiāls un nepiekāpīgs, taču bez pārgrieztas sejas un izvalbītām acīm. Kopš 2006. gada esmu vadītāja diezgan lielam skaitam cilvēku, un man ir jādomā, kā cilvēki šajā komandā jūtas. Lai nekas netraucētu mūsu darba attiecībām. Visvairāk traucē, ja tu nesaproti, ko vadītājs no tevis grib. Arī tas, ka viņam uznāk dullie vai viņš netiek galā pats ar sevi.

Tā ir mana darba daļa – tikt ar sevi galā un panākt, ka mērķus, ko gribu sasniegt es, grib arī mani darbinieki.

Skaidri zinu – visas lietas varu izdarīt tikai ar citu cilvēku rokām vai galvām un es par tām esmu atbildīga. Ja tu domā, ka puse tavu darbinieku uz darbu nenāk ar prieku… tā ir tava problēma!

– Kas tevi mainīja un mudināja aizdomāties par laipnību?

– Iespējams, nozīmīgs punkts bija piedzīvotais ceļojumā Indijā. Ikreiz paši sev no attiecīgās valsts sūtām pastkartes. Toreiz bijām Vārānasī un ar diezgan lielām grūtībām beidzot bijām sadabūjuši gan pastkarti, gan pastmarku. Staigājam pa pilsētu un nekur nevaram atrast pastkasti, turklāt sākās pamatīga lietusgāze. Beidzot ieraugām pastkasti un, lietum rimstoties, skrienam pāri ielai, lai pie tās tiktu. Pāri ielai esošie cilvēki mums tikmēr māj, bet mēs nesaprotam, ko viņi vēlas. Tikai tad, kad pastkarte jau bija iemesta, sapratām – tā ir veca pastkaste, kuru nu izmanto kā miskasti… Vīrs ieskatījās pastkastē un ieraudzīja – mūsu kartīte uzkārusies uz kāda zara starp citiem mēsliem. Sapratām, ka šo kartīti mēs tomēr nesaņemsim, un samierinājāmies. Vēlāk nopirkām jaunu, atkal uzlīmējām pastmarku un iemetām pastkarti normālā pastkastē. Cik liels bija mūsu pārsteigums, kad pēc kāda mēneša saņēmām pastkarti no miskastes! Tas nozīmē – kāds bija to izvilcis, kāds papūlējās aiznest uz pastu. Cilvēcīgas laipnības dēļ. Jo mēs nemūžam neuzzināsim, kam par to pateikt paldies.

– Viens ir laipnība darbā. Pavisam kas cits mājās, kur nereti izpaužamies pēc pilnas programmas.

– Bet tu jau esi viens un tas pats cilvēks gan mājās, gan darbā. Vienalga, vai tu raksti rakstu vai vāri zupu, vai runā ar kolēģiem, ar vīru. Atslēgas jautājums ir – vai tu jūties labi, vai tas ir tas, ko gribi? Un, ja kaut kas nepatīk, tad jāuzdod sev jautājums, ko es varu mainīt. Man izdevies satikt cilvēku, ar kuru varu saprasties. Ja tā ir, tas rada milzīgu spēku un ļauj īstenot savus sapņus un mērķus. Un ja vēl dzīves laikā, katram no partneriem mainoties, izdodas noturēt sazemējumu…

Man liekas, vārds apzinātība ir ļoti trāpīgs. Ja esam iemācījušies braukt ar mašīnu, daudzas lietas darām automātiski, un tā tam jābūt. Bet tikai ne ģimenē, attiecībās, darbā. Tur visu laiku jābūt klāt procesā, jāapzinās, ko tu runā, ko tu domā. Ir vērts sev visu laiku to pārbaudīt. Tas ir līdzīgi kā ar veselības problēmām – tu jūti sāpes, bet nepievērs tām uzmanību, līdz notiek katastrofa. Un tad jau var būt par vēlu. Sensoriem visu laiku jābūt ieslēgtiem. Ja cilvēki gribētu ieklausīties, gribētu saprasties, viss būtu daudz vienkāršāk.

– Ar Rolandu esat kopā jau daudzus gadus. Ir iespējams nepazaudēt to, kas bijis sākumā?

– Man šķiet, jāpieņem, ka pasaule visu laiku mainās. Tu arī mainies, otrs cilvēks arī mainās. Un tas nemaz nav slikti. Tikai tā tu vari neiestrēgt sajūtā – ak Dievs, visu laiku viens un tas pats! Kas attiecībās ir milzīga vērtība – kopīgā pieredze. Ir ļoti labi, ja ir kādas kopīgas lietas, kas dara prieku, un ja tās saglabājas. Bet tā pa īstam kopā varam būt tikai ceļojot. Ikdienā visa pasaule riņķo ap tevi, bet ceļojumā – ārpus tevis. Tā ir brīnišķīga sajūta. Viens no iespaidīgākajiem ceļojumiem bija uz Indiju, kur ieraugi milzīgus kontrastus starp cilvēkiem, dzīves līmeni. Mazi ķipari tev skrien pakaļ pa sen slēgta vilciena sliedēm, un tu tobrīd aizdomājies, kāda ir viņu nākotne… Tas ļauj novērtēt to, kur mēs esam politiski un arī personīgi. Kad uz tevi, balto sievieti, skatās kā uz citplanētieti, tu pēkšņi saproti, kā uz atšķirīgiem cilvēkiem skatās šeit.

– Tev ir skaidrs, kas dzīvē ir vissvarīgākais?

– Pateikt cilvēkiem paldies un pateikties par to, ko labu viņi ir izdarījuši. Paldies Dievam, paspēju Mārtiņam Ķibildam pateikt paldies par viņa raidījumiem. Cilvēks, kam tu pateiksies, savu paldies atkal pateiks kādam citam, un tas būs kā tāds pozitīvs triecienvilnis.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+