Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
(..) Runājot par ģimeni – jūs bieži strādājāt kopā ar savu dzīvesbiedri mākslinieci Ievu Jurjāni.
Kad savulaik sākām draudzēties, kādai no studiju laika izrādēm vajadzēja radīt vizuālo risinājumu, un Ieva palīdzēja. Tā mēs iesākām. Bet visu laiku kopā nestrādājam. Ieva šobrīd vairāk laika velta glezniecībai, un, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Līdz ar to līdzsvars tagad, iespējams, ir daudz labāks nekā kādreiz, kad abi kopā bijām vienmēr pārstrādājušies un brīžiem nevarējām izturēt ne darbu, ne viens otru.
Ar Ievu man ir ļoti paveicies. To, ka tikpat ļoti paveicies Ievai, es gan neapgalvotu. Mēs abi esam radoši, bet katrs pilnīgi citāds. Daudz strīdamies, ņemamies, bet nekad tā, lai sagrautu otru. Uzskatu, ka šādas attiecības ir liela dāvana, veiksme.
Skaidrs, ka cenšos arī būt pieņemams sadzīvē un, cik vien labi iespējams, būt par tēvu, vīru un dēlu. Lai gan baigi labais nevienā no šīm lomām jau droši vien neesmu.
Bet vismaz esmu dzīvs cilvēks, un man no sirds patīk būt kopā ar ģimeni. Tā dzīvojuši mani vecāki, mani vecvecāki, un laikam tāpēc tā dzīvoju arī es. Piemēram, vecvecāki līdz savai nāvei gulēja izgulētā gultā, kuras pamatne bija tāds kā siets. Tas bija tik izstaipīts, ka apguļoties viņi vienkārši gultas vidū sakrita kopā (smejas).
Uzskatu, jādzīvo kopā ar cilvēku, ar kuru tu no sirds gribi to darīt, pret kuru tu kaut ko jūti. Tomēr attiecībā uz savu ģimeni nezīmēju idillisku dzīves ainu. Mūsu dzīve bieži bijusi tālu no nevainojamas.
Nav jau nekāds noslēpums, ka režisors vismaz uz kādu laiku aktieriem ir Dievs. Jums apkārt visu laiku ir skaistas aktrises…
Jā, nu ar to tiešām nav problēmu. Un es arī iemīlos – gan aktrisēs, gan arī ne aktrisēs. Ir patīkami tādas lietas izjust, bet tās ir arī… jākontrolē. Ne tik patīkami ir šo kontroli zaudēt. Vai kādreiz esmu zaudējis kontroli? Šo tēmu neattīstīšu. Bet bez iemīlēšanās tu neko nevari uztaisīt. Nu kā tu vari kaut ko uztaisīt bez iemīlēšanās?! Strādāt bez aktrisēm būtu ļoti grūti. Komponists Arturs Maskats salīdzināja – rakstīt skaņdarbu bez stīgu instrumentiem ir kā to rakstīt pūtēju orķestrim. Tas, protams, būtu interesanti, bet vai es spētu tikai ar vīriešiem uztaisīt kādu darbu… Es nosmaktu, jo sievišķā enerģija man ir ļoti svarīga un nepieciešama gan mājās, gan darbā.
Jautājums, vai jūsu pieminētā iemīlēšanās beidzas līdz ar kopīgo darba periodu vai iestiepjas reālajā dzīvē.
Es neesmu dzīvojis svētā cilvēka dzīvi. Bet man vienmēr prātā ir kas lielāks par iemīlēšanos, un tas mani vilcis laukā no ikvienas situācijas. Kā kaķis esmu kritis uz četrām kājām. Tāda vienkārši ir mana iekšējā konstrukcija. Savulaik uz to baigi paļāvos, zināju – tā vienkārši notiks, un viss. Bet tagad aizvien vairāk novērtēju, ka tā ir liela dāvana un žēlastība. Līdz ar to par šiem jautājumiem neuztraucos, baudu katru situāciju. Bet, protams, apzinoties – ikvienai situācijai var būt sekas. Redziet, katrs cilvēks ir savas laimes kalējs un dzīvo tā, kā spēj un saprot. Neko par to nezinu, bet ir taču visādas augstās mīlas mākslas, kad vari izbaudīt mīlu, neaizejot līdz kritiskajai robežai.
Ir cilvēki, kas saka: tas nekas nebija, tikai sekss.
Apsveicu cilvēkus, kas tā spēj uzskatīt. Man pat dejot nav viegli ar cilvēku, ar kuru tikai dejoju. Dzīves pieredze mani par šādu iespējamību «tas nekas nebija, tikai sekss» nav informējusi.
Kad mēs ar Ievu sagājām kopā, daža laba Ievas draudzene teica: bet viņš taču ir režisors, viņam tās aktrises… Gribu uzsvērt – aktrises nav nekādas ielasmeitas. Tās ir sievietes ar pašcieņu, un tā nemaz nenotiek, kā kāds varbūt ir iztēlojies vai vēlētos redzēt.
Varbūt tieši tādēļ šo profesiju mīlu – man patīk un gribas strādāt ar aktrisēm, kuras ir sarežģītas, komplicētas.
Man patīk uzklausīt neērtus jautājumus un atbildēt uz tādiem, uz kuriem nemaz nav iespējams atbildēt. Vai vienkārši bļaut: nē, stāvi tur un klusē (smejas)! Tā ir fantastiska pasaule. Kā jau sacīju, esmu vitāls cilvēks, man ir ļoti attīstīta fantāzija, un es ar to apmierinos.
Visu sarunu lasi žurnālā Ieva.
