Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jaunajā Rīgas teātrī šoruden iestudēta izrāde Meklējot Spēlmani. Tie, kas redzējuši leģendāro Jaunatnes teātra Spēlē, Spēlmani, zina, cik spožs tajā galvenajā lomā bija Imants Skrastiņš.
– Spēlmani spēlēja ļoti bieži, un Imantam tā bija mūža loma, viņš bija tai dzimis. Uz skatuves Imants atdeva visu un vēl vairāk. Tieši ar šo izrādi saistīts mūsu kopdzīves sākums, kad es tiku stādīta priekšā teātrī kā Imanta otrā pusīte. Biju to redzējusi, bet, kad Imants aicināja noskatīties vēlreiz, nespēju, jo skatoties man likās, ka viņam tūlīt būs infarkts – tā viņš tajā spēlēja.
Tolaik mēs dzīvojām Brīvības ielā pretī Aleksandra Ņevska baznīcai, un bieži vien, zinādama, ka viņš drīz nāks, es gaidīju pie loga. Tad redzēju, ka Imants pēc izrādes burtiski vilkās no noguruma. Pirms izrādēm viņš arī gandrīz neēda. Divas olas, pāris karotītes putras – kā balerīna. Teicu: tev taču vajag spēku!
Citi lasa
Imants izrādē sevi izpumpēja, sviedri lija, acis kā ne no šīs pasaules.
Otru tādu esmu redzējusi tikai diriģentu Imantu Kokaru, kad mēs ar kamerkori Ave Sol Austrijā dziedājām konkursā, – no viņa nāca tāds pārpacēlums, ka mēs, koristi, bijām gandrīz sastinguši. Tā arī Imants un visi ap viņu šajā izrādē, tāpēc tā tik ilgi dzīvoja. Zinu daudzus, kas Spēlē, Spēlmani skatījušies trīs un četras reizes. Režisors Pēteris Pētersons arī mani aicināja spēlēt vienu no sešām meitenēm šajā izrādē, jo tur daudz jādzied. Pat piedalījos dažos mēģinājumos, tomēr nevarēju visu apvienot.
Populārākie
- Vai tiešām Latvijā aizliegs malku? Atbild klimata un enerģētikas ministrs
- FOTO: Lembergam varens ģimenes pieaugums: Daudz bērnu mums tagad mājās!
- «Nedrīkstu meitai teikt, ka mamma vairs neatnāks.» Atklāta saruna ar pazudušās Annas Jansones vīru
- Ieva Akuratere izstāsta, kā Pauls viņu nenovērtēja: Stāvēju uz ielas un raudāju
– Imants šajā lomā kļuva tik leģendārs, ka viņam pēc tam pat atdāvināja Āksta cepuri?
– Tā tagad kaut kur noklīdusi. Bet mēs ilgus gadus braukājām ar koncertiem pa Latviju, un viņam tā vienmēr bija līdzi. Sākumā zālē bija kāds spurdziens, jo cilvēki gaidīja Kamolā tinēju vai Vēji uz dusu birztalā, bet tad Imants pārslēdzās uz Čaku. Šī āksta cepurīte iemūžināta arī Daiļa Rožlapas gleznā.
– Kas vēl jums saglabājies tāds, kas stāsta par Imanta dzīvi?
– Pirms kādiem gadiem, kad viņš bija veselāks, tad vairāk nekā trīs gadus katru dienu datorā veica pierakstus, tā ir tāda kā dienasgrāmata – kas noticis, kas jauns politikā. Mēs ar Imanta brāli Gunti domājam tam ķerties klāt, varbūt kaut ko varēsim publicēt. Kad bija kas sevišķs, Imants to vienmēr gribēja man nolasīt priekšā. Viņam bija tiešām laba valoda, esmu šajā ziņā daudz no viņa mācījusies.
Imants prata atrast īstos vārdus un pateikt to, ko cilvēki bija gatavi dzirdēt, – ne tāpēc, lai izpatiktu, bet tāpēc, ka sajuta īsto brīdi.
– Jums izdevās tāds skaists un harmonisks attiecību stāsts.
– Pirms tam tik harmonisku attiecību mums nebija bijis ne vienam, ne otram. Imanta dzīvē bija arī tāds laiks, kad kolēģi viņu sauca par braukājošo drēbju skapi – visa viņa iedzīve bija mašīnā, un vairs nebija tādas vietas, ko saukt par mājām. Tāpēc runām, kas klīst līdz šai baltai dienai, nav pamata.
– Runām, ka jūs esat viņu aizvedusi no ģimenes?
– Jā, arī tagad vēl daži nevar rimties. Taču patiesībā viņa iepriekšējās attiecības bija pilnībā beigušās.
– Šo runu dēļ esat daudz cietusi?
– Sākumā mani tās nedaudz aizskāra. Bet es nekad sevišķi nesūdzējos, un Imants man neko īpaši nestāstīja. Pagājusī dzīve bija pagājusī dzīve, un šī bija jauna balta lapa, ko mēs radījām paši. Kopā nodzīvojām 34 gadus – četrus neoficiāli, 30 oficiāli. Šogad 5. jūlijā palika 30 gadu, kopš sarakstījāmies.
– Kad satikāties, Imants jau bija daudz kam izgājis cauri un arī spējis atteikties no alkohola.
– Es pieredzēju, kā viņš atteicās no cigaretēm. Tas bija dramatiski. Imantam studiju gados uzdāvināja pīpi, tā viņš sāka smēķēt, un tas bija ievilcies. Vienmēr sēdēja ar smēķi, un blakus kafija. Nepārtraukti cigarete pēc cigaretes – dienā vairāk nekā trīsdesmit. Bet tad viņš atmeta gan kafijas dzeršanu, gan smēķēšanu, jo sāka streikot sirds.
Vienā brīdī likās, ka tūlīt būs gals klāt, – Imants sastinga un nobālēja, šķita, ka tūlīt nokritīs, un tad saprata, ka tā vairs nevar. Un nākamajā dienā vairs nesmēķēja. Kāds viņš staigāja – nervi uzvilkti līdz pēdējam! Pirmos mēnešus visu laiku virpināja pirkstus. Bet izturēja. Nevienu cigareti! To es apbrīnoju.
– Ļoti spēcīgs raksturs!
– Jā, viņš to izdarīja. Nometa gan alkoholu, gan pēc tam cigaretes. Par alkoholu zinu tikai pēc nostāstiem – cik pusstopu viņš dienā izdzēris ar komponistu Imantu Kalniņu un kā viņi katru vakaru divatā tusējuši. Mans Imants ticēja narkologam Strazdiņam, tāpēc sasniedza mērķi. Viņš man bija malacis.
Imants vienmēr teica: tu zini, es esmu Auns – ja kaut ko ieņemu galvā, tad izdaru.
Es viņu dažkārt saucu par Askānijas merinosu (no aitu šķirnes nosaukuma Askania Merino), gluži kā tas auns ar četriem līkumainajiem ragiem – nostājies kalna galā un no augšas noskatās uz mums. Un tas raksturs izpaudās cauri gadiem – gan tad, kad Imants bija režisors Radioteātrī, gan tad, kad strādāja Nacionālajā radio un televīzijas padomē. Viņš bija ļoti prasīgs un varēja būt ļoti ass. Imants nekad ne pret vienu nav pacēlis roku, bet viņš spētu dziļi ievainot ar vārdiem, ja gribētu. Paldies Dievam, viņš to neizmantoja.
– Ar šiem spēcīgajiem raksturiem reizēm ikdienā nemaz nav tik viegli, un Imants pats intervijās teicis, ka jūs komandē un režisē. Kā jūs, kurzemniece, to varējāt paciest?
– Jā, režisēt viņam patika, un tas iznāca tīri neapzināti, jo darbā viņš bija pieradis, ka visu nosaka un pārējie klausās. Nolēmu, ka strīdēties neiešu. Ārzemniekiem ir tāds teiciens: «Yes, darling!» – jā, mīļumiņ! Es padomāšu, tad izlemsim. Ja divi auni satiekas uz vienas laipiņas, nekas labs nesanāks. Man gan ir Dvīņu daba – parasti esmu laipna, bet, ja manu laipnību uzskata par naivu vienkāršību un to izmanto, ar to arī viss beidzas. Varu būt šerpā kurzemniece.
Ar Imantu es spēju apmest kažoku uz otru pusi. Mums strīdu par sadzīviskām lietām nebija.
Tie varēja būt tikai par darbu – kā būtu labāk uz skatuves, un tad viņš arī ieklausījās.
– Jums pašai bija viss, kas vajadzīgs uz skatuves, – akadēmiskā izglītība, laba balss, vijole, latviskais skaistums. Bija laiks, kad koncertējāt pat ļoti daudz, tomēr tad pēkšņi pati atteicāties no skatuves.
– Jā, pienāca brīdis, kad beidzu aktīvi koncertēt. Imantam sākās veselības problēmas. Par tām sabiedrībā nerunājām, bet sākās tās jau pirms zināma laika, viņš varēja iet uz darbu, bet brīžam asinsspiediens lēkāja, galva reiba – Imants jutās slikti. Tad savas lietas noliku malā un vairāk pievērsos Imantam un mājai – jo mana izvēle bija izdarīta. Kāpu uz skatuves tikai atsevišķos pasākumos.
Visu interviju, kā arī to, kā aizritēja Imanta Skrastiņa pēdējie mēneši un kāda biju viņu abu pēdējā saruna, lasi šīs nedēļas žurnālā Ieva.
