Māksliniece Elīna Līce par šķiršanos, mūziku un Dievu: Patiesībā nepazīstu nevienu, kuram patiešām ietu viegli

Pieredzes stāsts
1. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis un no Solvitas Kūnas personiskā arhīva
Elīna Līce ir māksliniece, kura sevī apvieno vairākas mūzas. Viņa ir mūziķe multiinstrumentāliste, dzejniece, dziesminiece. Un divu brīnišķīgu dēlu mamma. Elīnas mamma ir dzejniece, publiciste un rakstniece Anda Līce, ar kuru kopā viņa mēdz doties pie lasītājiem un klausītājiem.

Nekompensējama aizmugures sajūta

Elīnas bērnība ritējusi Jūrmalā. Par to laiku viņa saka: «Kā jau vairumam no mums, man bija abi vecāki, bet viņi nedzīvoja kopā. Var teikt, ka mūs ar brāli faktiski uzaudzināja mamma, jo tētis bija kā ciemiņš.

Tēta man pietrūcis visu mūžu, un tajā ir kaut kas tāds, ko kompensēt nav iespējams, kas jāveido sevī pašai.

Piemēram, aizmugures sajūta. Manī, attiecībā uz viņu, vienmēr saglabājās piesardzība. Viņš mani mēdza saukt par savu mīļāko bērnu, iespējams, arī tāpēc, ka vizuāli atgādināju viņa mammu. Ar savu tagadējo pieauguša cilvēka prātu daudz ko saprotu un varu izskaidrot – attiecību musturi jau nerodas tukšā vietā, tāpat kā spēja vai nespēja tās veidot. Aiz visa stāv dzimtu vēsture, kas iespaidojusies arī no politiskajiem griežiem.

Savukārt mamma ar savu dzīvi un radošo darbu man ir devusi pamatu izjūtu. Pašu svarīgāko.

Vērtības un neatkarības izjūta man lielā mērā ir no viņas, vērojot viņas dzīvi un viņas izvēles. Vēlāk – pieņemot savējās. Protams, ka neviena vērtība, kas nav izgājusi caur konfrontāciju un grūtībām, tā īsti par savējo nav nosaucama. Esmu arī kļuvusi diezgan uzmanīga ar vērtību piesaukšanu un deklarēšanu – pieredze rāda, ka tas, ko mēs apgalvojam, pēc brīža pie mums tiek pārbaudīts.

Dažkārt sev atgādinu Rīgas Lutera draudzē dzirdēto domu: «Nav svarīgi, kas ar tevi noticis, svarīgi, ko tu ar to iesāc tālāk!» Lai arī man vienmēr būs svarīga pašvēsture, taču, kā ar to rīkojos, nudien ir būtiskāk. Esmu nonākusi pie tā, ka dziļi cienu savu dzīvi, pieņemu to kā vērtību pašu par sevi (otras tādas vienkārši nav!) un, lai cik nelāgi kādos brīžos esmu jutusies – un kādreiz noteikti jutīšos –, neatsakos ne no kā. Jautājums, ko no tā varu izveidot. Ja man kaut kas ir dots, tam nevajadzētu vienkārši izgaist…Šai ziņā būt par radošu cilvēku ir liela dāvana!


Kas attiecas uz bērnības pamatizjūtu, nepilnā ģimene man vienmēr lika justies citādākai. Tā, it kā man kaut kā būtiski trūktu. Tolaik jau vecāki tik bieži nešķīrās vai arī, neraugoties uz grūtībām, dzīvoja kopā. Manējie darīja pareizi, nemānot nedz sevi, nedz mūs. Ja vecāku laulība būtu saglabājusies, neviens no mums tāpat nebūtu juties laimīgāks.

Un tomēr es saku, ka mana bērnība bija laimīga – mums bija daudz brīvības, sevišķi tajās vasarās, kuras pavadījām atklātās jūras krastā Mazirbē. Tā ir vieta, uz kuru palaikam dodos. Tāda mīlestības vieta. Mana vasaras karaļvalsts.»

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Muzikālais gēns

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs