• Šobrīd

    weather img

    Rīga -13°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Māksliniece Elīna Līce par šķiršanos, mūziku un Dievu: Patiesībā nepazīstu nevienu, kuram patiešām ietu viegli

    Kultūra
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    1. novembris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārcis Gaujenietis un no Solvitas Kūnas personiskā arhīva

    Sevi meklēt un atrast

    Piedzīvojot smagas vilšanās un sāpes, mums dažkārt šķiet, ka nu viss – vairs nekad, vairs nemūžam! Meklējam spēkus, lai vēl kādreiz kādam ticētu, meklējam sevī iespēju nedomāt par to, ka viss ir tikai slikti. Jautāta, vai Elīna vēl tic mīlestībai, viņa atbild apstiprinoši: «Mīlestībai ir dažādas sejas un dažādas gaismas. Tā var arī nebūt spilgta, tā var būt kā lēns un silts vējš… Mīlestība atspoguļojas līdzcilvēkos un tajā, ko viens otram ikdienā sniedzam. Kā iepriecinām, uzklausām un, galu galā, viens otru paciešam…»

    Brīdi aizdomājusies, viņa turpina: «Bet, ja man vaicā par mīlestību attiecībā uz vīrieti, kļūst mazliet komplicētāk. Jo šī uzticēšanās jāmācās vēlreiz, un tai ir specifiska garša. Tiesa gan, uzticēšanos kā tādu mēs mācāmies visu dzīvi. Šķiet, gana daudz laika esmu pavadījusi, izvērtējot notikušo un nenotikušo, saskatot savu atbildības daļu visā.

    Ir kādi attiecību aspekti, par kuriem ilgi biju vairījusies domāt… To varētu saukt par sievietības nodzīšanu pagrīdē. Vienaudzinošās māmiņas mani lieliski sapratīs.

    Tam nav sakara ar ārējo veidolu, attiecībā uz to es nekļuvu nolaidīga, sakars ir ar dziļāko sievietības izjūtu un sievietes vēlmēm. Kaut vai pēc pasargātības. Dažkārt sevis norobežošana no šīm vēlmēm vienkārši sašaurina darāmā vai sasniedzamā sarakstiņu, ar kuru jātiek galā tūlīt. Mēs taču vienmēr rīkojamies tā, lai dotajā brīdī spētu emocionāli izdzīvot! Un pievēršanās praktiski darāmajam palīdz.

    Interesanti, piemēram, ka pēc attiecību beigām no manas atmiņas pagaisa ne tikai daļa negatīvās, bet arī pozitīvās pieredzes. Laikam to tobrīd nespēju tolerēt. Vēlāk atmiņas sāka atgriezties – kad vairs nebija traucējošas. Vai arī, kad kāds atgādināja: «Bet vai tu atceries…?» Es: «Ak jā, bet, šķiet, tas bija kādā citā dzīvē!» Jo viss, kas ir pagājis, lielā mērā ir jau pārstrādāts un nolikts malā.

    Tā ir mana atbildība, ko ar savu iekšējo dzīves telpu iesāku. Stāsti, kuros ieskanas apmēram šāds teksts – jutos ļoti nelaimīga, līdz satiku viņu, īsto, un tad nu iestājās lielā laime –, man šķiet dīvaini. Paga, mīļumiņ, vai esi droša, ka savus ievainojumus un sāpes nepārnes uz jaunienākušo cilvēku? Vai pēc brīža nepārnesīsi? Vai tev pašai ir savs laimes kambarītis, savs rezervuārs?

    Ar to gribu teikt, ka katram pašam jātiek ar saviem pagrabiem galā, ka nevajag šo slodzi uzvelt otram. Kaut kādas paliekas jau saglabājas vai – drīzāk – jutīgie punkti.Es ieteiktu šīs kravas pārlieku ilgi neturēt. Ir brīnišķīgas iespējas sasāpējumus risināt.

    Ejot pie zinošiem cilvēkiem, speciālistiem, apmeklējot seminārus, lasot attiecīgās tēmas literatūru. Piemēram, Rīgas Lutera draudzē Nansija Lībiete vada nodarbību ciklu Ejam tālāk, kas paredzēts cilvēkiem, kuri piedzīvojuši šķiršanos. Nav pat svarīgi, kad tā notikusi – nesen vai pirms desmitiem gadu… Un man ir prieks par to, cik redzīgi šajā ziņā esmu sākusi sevi caurskatīt, pārējais, kā saka, ir dzīves un Dieva rokās. Nu, un manējās arī, protams.»

    Pamanos vēl pajautāt, ko Elīna vēlētu cilvēkiem un kas, viņasprāt, ir tā substance, kura veido bieži vien tik banālo vārdiņu laime? «Es vēlu pieņemšanu. Vispirms jau sevis paša. To darot, mēs pieņemam dzīvi, lai kāda tā arī būtu. Vēlu ieraudzīt notiekošajā mīlestības klātbūtni. Arī apslēptā veidā tā turpina pastāvēt. Un katram apzināties, kas viņš ir un no kurienes nāk! Izjust savas saknes, savu piederību, jo jebkura identitāte – kultūrtelpas, nacionālā, dievatziņas, radošā, jebkāda – dod stabilitātes izjūtu.

    Laimi lielā mērā veido pateicība. Kad no sirds pateicos, tad citādi kā laimīga nemaz nevaru justies. Un aizvien vairāk redzu, cik daudz man ir bijis un joprojām tiek dots. Arī pavisam mazās un it kā nenozīmīgās lietās. Pateicības izjūta ir galvenais, ko varu vēlēt!

    Bet laime… Dažkārt tā ir arī palīdzīgi pasniegta roka un redzīga sirds. Turklāt laimīgs jūtas gan tas, kurš saņem, gan tas, kurš sniedz. Laime ir justies vajadzīgam. Manuprāt, daudziem tieši šīs izjūtas trūkst.»

    5/5Sevi meklēt un atrast

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+