• Šobrīd

    weather img

    Rīga -13°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Māksliniece Elīna Līce par šķiršanos, mūziku un Dievu: Patiesībā nepazīstu nevienu, kuram patiešām ietu viegli

    Kultūra
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    1. novembris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārcis Gaujenietis un no Solvitas Kūnas personiskā arhīva

    Upe pati sev atrod gultni

    Mēs ne vienmēr apjaušam, kas mūs gaida aiz katra pagrieziena, pakalna, kalna. Tā arī Elīnas dzīvē iestājās brīdis, par kuru viņa stāsta: «Šķiršanās pieredze man parādīja, cik egocentriski būtībā esam un to, ka ar sevi visu mūžu jāstrādā. Mēs nekad nebūsim gatavi, noapaļoti un pilnīgi, vienmēr būsim augšanas procesā. Vai arī regresēsim – ko nu kurš izvēlas.

    Tas, protams, nenozīmē pārmērīgi augstas latiņas uzlikšanu sev un otram, taču vērību gan. Ilgu laiku biju pilna ar iluzorām gaidām, savā ziņā nebiju īsti pieaugusi… Kaut kāds naivisms mani nekad nav atstājis, taču savulaik tas izpaudās īpaši koši. Ir labi uzticēties un paļauties, taču tas jādara ar redzīgām acīm, un ir ļoti jāuzticas savai intuīcijai, kuru vairākkārt esmu pamanījusies apiet.»

    Elīnas laulība izira, atstājot viņu ar mazu bērnu uz rokām. Jautājot par tā dzīves posma sajūtām, esmu ļoti uzmanīga – lai neievainotu, jo arī atmiņas mēdz uzjundīt sāpes. Bet šobrīd, kad pagājis laiks, Elīna runā tā: «Par pāri tikšanu… Viegli nebija, bet patiesībā nepazīstu nevienu, kuram patiešām ietu viegli. Tādos grūtos periodos jāņem vērā viens – jāiztur mirklis. Kaut arī tā izturēšana šķistu bezgalīgi gara…

    Un ir jāļauj sev skumt, dusmoties, sērot, jā, arī pārmest, un ir jāprot sev piedot.

    Palaist visu notikušo un nenotikušo vaļā – tam ir lieliski instrumenti. Ļauties dzīvei jau nav tikai tāds priekpilns pasākums. Tas prasa laiku. Dažkārt daudz laika.

    Bērns šai ceļā ir gan palīdzošs, gan kavējošs. Pārguruma stāvoklī rūpēties par mazā cilvēka vajadzībām, kurš, protams, uz visa šī fona sāk ņemties ar varenu slimošanu, nudien nav medusmaize! Bet arī tas pāriet. Viss ar laiku mainās, viss sāk ieņemt jaunu gultni – tam vienkārši ir jāļaujas. Ir jāmeklē resursi, kas stiprina. Es sev vienā brīdī sāku jautāt – kas mani ir veidojis? Apzināti atgriezos pie avotiem. Nevienam taču nav jāatskaitās, cik pieauguši, racionāli vai šķietami bērnišķi tie ir!»

    Dažreiz atliek vien brīnīties, kur cilvēka ticība labai vai labākai nākotnei ņem spēku, sevišķi pēc atkārtotas attiecību iziršanas. Arī otru dēlu Elīna pamatā audzina viena. «Esmu pateicīga dzīvei kaut vai par to, ka manam jaunākajam dēlam sava tēva netrūkst, ka varu ar viņu rēķināties. Viņš ir un paliks mana bērna dzīvē. Savukārt vecākais savu tēti nesen ir sācis iepazīt. Varētu teikt, ka viņiem ir attiecību sākums…»

    Intervijas turpinājums:

    Nākamā lapa

    3/5Upe pati sev atrod gultni

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+