Ūdensslēpotāja Ineta Cine – mainīt dzīvi 40 gados, pat, ja bail no nezināmā

Ampulēšanas ceha analītiķe

Man skolā padevās eksaktie priekšmeti, savulaik domāju, ka varētu kļūt mediķe, taču nobijos no lielā konkursa. Tādēļ pēc vidusskolas Ventspilī iestājos Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Pēc studijām bija divas izvēles: strādāt par skolotāju skolā vai ķīmiskajā rūpniecībā. Neaizgāju uz skolu, jo trūka pārliecības, ka spēšu savu priekšmetu iemācīt arī tad, ja skolniekiem tas neinteresēs.

Sāku strādāt uzņēmumā, kas ražoja medikamentus. Darbs bija saistīts ar ķīmisko sintēzi, biju maiņas meistare, kas nozīmēja atbildību par visu procesu. Pēc četriem gadiem uzņēmumu slēdza, bet es turpināju darbu citā rūpnīcā, biju ampulēšanas ceha ķīmiķe-analītiķe. Tā nu ampulēju, kamēr līdz ar neatkarības atgūšanu mūsu ķīmiskajai produkcijai pamazām zuda Padomju Savienības un Krievijas tirgus. Vēlāk sekoja gandrīz desmit gadi Valsts ieņēmumu dienestā, kurš tolaik tikko veidojās: rakstīju nodokļu grāmatiņas, ievadīju datorā deklarācijas un atskaites.

Jau tolaik man bija vairākas iespējas mainīt nodarbošanos, taču neuzticējos sev – nelikās, ka spēju ko vairāk.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Tikai pieaugušajiem

«OnlyFans» zvaigzne pārguļ ar 100 vīriešiem un izplūst asarās. Ko par viņas eksperimentu saka vecāki?

Marta Kalniņa

Slavenības

«Traki. Tā notiek pirmo reizi.» Račs pēkšņi paziņo ka «bet bet» koncerts šodien Ventspilī nenotiks

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Ļoti cienu uzņēmīgus cilvēkus, bet pati neesmu no tiem, kas drosmīgi metas ar galvu iekšā nezināmajā. Man jau bija piedzimuši abi dēli, vīram Uģim – nopietns bizness, viņš toreiz tirgoja autobusus un to rezerves daļas, – labprāt būtu strādājusi pusslodzes darbu, bet man tādu nepiedāvāja. Nolēmām, ka iešu prom no ieņēmumu dienesta, vasaru pavadīšu kopā ar bērniem mājās, un tad jau redzēsim. Tā sākās mana pirmā vasara pie upes laivā…

Man ir bail no ūdens

Pavisam nejauši tas nenotika, jo vīram ar draugu Jāni jau bija hobijs: ūdensslēpošana. Uģis iepriekš bija slēpojis, savukārt Jānim piederēja laiva. Parasti vienkārši pieāķējām mašīnai laivu, braucām meklēt vietu, kur to ielaist ūdenī un tad visu dienu pavadījām pie ūdens. Esošajās slēpošanas vietās jaunpienācējus gan gaidīja nelabprāt. Visbeidzot toreiz – pirms 18 gadiem – Uģis ar draugu nolēma rudenī braukt uz Ameriku, Floridu, jo bija zināms, ka tieši Floridā ir visvairāk slēpošanas ezeru, tur ziemas sezonā uzturas liela daļa Eiropas un Āzijas ūdensslēpotāju.

Es šajā braucienā slēpošanu tikai vēroju. Jo baidos. No augstuma. No ātruma. No ūdens. Tomēr beigās sapratu, ka tas ir diezgan garlaicīgi – tikai skatīties, ko dara citi. Nākošajā braucienā uz Floridu mēģināju slēpot pati un pēc intensīvu treniņu nedēļas divreiz dienā braucu jau ar vienu slēpi.

Katru rītu sāpēja visas maliņas, bet treneris, pie kura mācījos, atzinās: nebija ticējis, ka nedēļas laikā nonākšu līdz vienai slēpei.

Dažreiz domāju – kas ir tas magnēts, kas velk mani pārvarēt savas fobijas? Varbūt tā ir tā mazā laimes sajūta, kas paliek pēc treniņa. Turklāt katram ūdensslēpotājam ir savs mērķis.

Pamazām mūsu slēpotāju pulciņš auga – to, ko zinājām, centāmies iemācīt citiem: draugiem, radiem, paziņām.  Slēpojām Lielupes kanālā, bet ļoti drīz slēpotgribētāju blīvums kļuva pārāk liels. Reizēm gājām ūdenī jau sešos no rīta. Bija dienas, kad atbrauc četras slēpotāju kompānijas ar savām laivām un pēc kārtas brauc trasē. Sanāk visu dienu pavadīt, gaidot savu kārtu – vēl trakāk, nekā Žagarkalnā pie slēpotāju pacēlāja.
Tas bija iemesls meklēt pašiem savu vietu. Nolūkojām Piņķu mākslīgo ūdenskrātuvi, vērsāmies pie Babītes novada pašvaldības un saņēmām atļauju ierīkot slaloma trasi un uzsākt ūdensslēpošanas nodarbības.

Jāmāk priecāties par otra prieku

Treniņu stundas ezerā lielā mērā ir atkarīgas no laikapstākļiem. Ja kādam ir vēlme paslēpot pirms darbadienas sākuma, laivā mēdzu būt Piņķos arī agri no rīta. Desmit minūšu laikā tiec ūdenī, pēc piecpadsmit minūtēm jau kāp laukā, izžāvē matus un vari doties tālāk! Man ir teikuši, ka te var atbrīvoties no darba dienas kreņķiem, noslēpo un esi kā no jauna piedzimis.

Kopš slēpojam, esam pabijuši vairākās ūdensslēpošanas vietās ārzemēs. No katra brauciena mēģinu atvest mājās kādu jaunu pieredzi, atziņu. Piemēram, tagad arī es zinu, ka reizēm vērts šmaukties: pasaku cilvēkam mazāku braukšanas ātrumu nekā patiesībā, un viņš izbrauc trasi vienā mierā. Jo bieži vien bailes ir tikai galvā.

Savukārt mazajiem censoņiem grūtāku uzdevumu apguvi miksēju ar viņiem patīkamu vingrinājumu izpildi, vēl kādam, lai viņš saņemtos, jāpiesola balva.

Protams, neizpaliek arī pa kādai ķibelei. Piemēram, savulaik jaunākais dēls Valters, kuram nu jau astoņpadsmit, piecu gadu vecumā pateica, ka vēlas slēpot. Noinstruējām viņu par izcelšanos, piekodinājām, ka galvenā lieta, kas jāatceras, kad krīti, ir atlaist rokturi. Citādi var paiet zem ūdens. Pirmais mēģinājums bija visai cerīgs, krita, atlaida rokturi, viss kā runāts. Otru reizi vairs neatgādināju par rokturi, kurš jāatlaiž neveiksmes gadījumā. Laivas vadītājs bija ašs, nepamanīja Valtera kritienu, un viņš, turoties no visa spēka, brauca arvien dziļāk zem ūdens… Tam no Valtera puses sekoja «nē» divu gadu garumā.

Esot laivā, mācos izprast cilvēka sajūtas: kad mudināt iet uz rezultātu, kad atļaut relaksēties, kad skaidrot neizdošanās iemeslus, kad par sēņošanu parunāt. Šajā procesā man vislielāko prieku sagādā otra gandarījums par to, ko viņš aiz laivas ir paveicis.

Var sākt arī 50 gados

Reiz man piezvanīja kāda sieviete, sakot: «Ziniet, es gribētu iemācīties braukt ar ūdensslēpēm. » Atbildu, ka tas ļoti jauki. Taču viņa turpina: «Tomēr ir kāda problēma: es vairs neesmu pārāk jauna!» Sāku smieties un teicu, ka es arī neesmu. Viņai bija piecdesmit un viņa iemācījās ļoti ātri.

Vecākajam slēpotājam, kurš pie manis priecīgs aizslēpoja, bija 65 gadi.

Ja cilvēkam nav kādas nopietnas veselības problēmas, gadi nevarētu būt šķērslis. Nav nepieciešama arī īpaša fiziskā sagatavotība: spēkam jābūt tik daudz, lai spētu noturēt savu svaru. Tātad, ja varat kādu brīdi pakarāties stienī, tad varat arī braukt ar ūdensslēpēm. Vēl būtu vēlams spēt pietupties. Tālākais ir tehniski precīzi atkārtot uz sauszemes apgūtās kustības ūdenī, starp citu, no fizikas viedokļa vislielākā precizitāte nepieciešama īpaši garu kāju īpašniecēm.

Kaut kā īpaši savu fizisko formu neuzturu, taču ar sportu vienmēr esmu bijusi uz «tu». Divdesmit gadus spēlēju basketbolu, tagad ziemās ar draugiem spēlēju smilšu volejbolu. Slēpoju ar distanču slēpēm. Daudz staigāju ar suni. Vēl man ļoti patīk ogot un adīt – smejos, ka tas drīzāk nāk par labu manai mentālajai kondīcijai.

Šo gadu laikā viss veidojies tā, ka mūsu ģimenes dzīvi bez ūdensslēpošanas pat nevaru iedomāties. Puikas vasarās pie ūdens uzauga un šobrīd ezerā labprāt mani aizstāj. Arī augstskolas izvēle abiem bērniem saistīta ar iespēju slēpot. Es ieguvu C kategorijas trenera sertifikātu un kopīgiem spēkiem izdevies sasniegt atzīstamus rezultātus. 

Atklājas negaidīti talanti

Salīdzinājumā ar ziemas slēpotājiem, mums ir paveicies ar garāku sezonu: kaislīgākie ūdensslēpotāji ūdenī sāk iet aprīlī un finišē oktobra beigās. Esam slēpojuši pat 17. novembrī – protams, hidrotērpos jeb hidrās. Reizi sezonā rīkojam sacensības, savukārt sezonas noslēgumā Piņķos slēpojam karnevāla tērpos. Katru sezonu cenšamies aizbraukt uz sacensībām kopā ar saviem audzēkņiem. Vienmēr šausmīgi nervozēju: gan tad, kad piedalos pati, gan, kad manējie. Tuvākās vietas, kur notiek Starptautiskās ūdensslēpošanas federācijas homoleģētas jeb reitinga sacensības, ir Lietuvā –Viļņā, Polijā, Somijā. Iecienīta ir arī Spānija, Itālija, paši savulaik bieži braucām uz Sangervasio netālu no Milānas. Latvijā šādu sacensību nav. Protams, dzīvojoties tik daudz pie ūdens, mums ir izveidojušies daži mērķi, tajā skaitā sarīkot reitinga sacensības arī pie mums, iegūt tiesneša kvalifikāciju un izveido labu, atpazīstamu slēpošanas vietu.

Ūdensslēpošanas apmācība ir mana vasaras nodarbošanās. Kad sezona beidzas, viss jānovāc, jāieziemo. Jāsakārto kluba grāmatvedība. Skaidrs, ka nevar atļauties pusgadu neko nedarīt. Uģis nu jau desmit gadus pārdod ūdenssporta laivas un inventāru. Kā protu, palīdzu viņam. Plānojam pasūtījumus, piedalāmies laivu izstādēs. Darba nekad nepietrūkst.

Mans darbs ir mans hobijs, varbūt arī tādēļ ir vērts kaut ko mainīt dzīvē – pat, ja bail no nezināmā –, jo ir ļoti liela bauda darīt to, kas tev patiešām patīk. Turklāt tā var sevī atklāt negaidītus talantus.

Īsumā par ūdensslēpošanu

• Pirmais uzdevums – ar divām slēpēm vispār izcelties no ūdens. Ne katram tas izdodas ar pirmo reizi, dažreiz arī ar desmito nē.
• Kad esi iemācījusies daudzmaz stabili braukt ar divām slēpēm, vari turpināt sev par prieku šķelt vilni aiz laivas. Iedegums un laimes hormoni garantēti.
• Nākamais meistarības līmenis ir braukšana ar monoslēpi, un ja vēl izlem braukt slaloma trasi (konkrētos attālumos ūdenī novietotas bojas), sāk parādīties sportiskais azarts.
• Slalomā princips ir šāds: jo ar lielāku ātrumu brauc un trasē aiz laivas izmanto īsāku virvi, jo meistarīgāks esi.
• Ūdenssporta disciplīna, ar ko nodarbojas un ko māca Ineta, ir ūdensslēpošanas slaloms. Vīrieši augstākajā sportiskajā līmenī brauc ar laivas ātrumu 58 km stundā, sievietes – 55 km stundā. Iesācēji parasti slēpo ar ātrumu 30–40 km stundā.
• Viena treniņa ilgums ir ne vairāk kā 20–30 minūtes, jo fiziskais sasprindzinājums ir liels.

Ūdensslēpošanas skolas, kuras iesaku, kad Latvijā nav sezonas