Anete Jēkabsone-Žogota: Turēt suni – tā ir liela atbildība

Anetes ģimenes komandā Renso nonāca filmas iespaidā (par to paldies arī Tomam Henkam) un, par spīti saviem respektablajiem izmēriem, reiz pat ir lidojis Anetei līdzi uz to tālo Krievijas pilsētu, kurā viņa tobrīd spēlēja. Pēc sportistes spožās karjeras beigām Džabariene, kā Aneti vienulaik dēvēja tie basketbola fani, kas vēl atceras VEF spēlējam viņas tēvu, iespaidīgā lēciena īpašnieku Andri Jēkabsonu, sauktu par Džabaru, ir pievērsusies politikai. Tajā Renso netiek ņemts līdzi (lai gan Rīgas domē viņš droši vien varētu ieviest kārtību ne sliktāk kā tas Bordo dogs filmā Tērners un Hūčs), toties viņam ir cerības drīz iegūt jaunu komandas biedru.    

– Kas jūs esat – suņu vai kaķu cilvēks?

– Esmu suņumīle, suņi man ļoti patīk, tāpat kā vispār dzīvnieki. Kaķu cilvēks tomēr neesmu – cienu viņus, bet mājās turēt negribētu. Suņi, arī lauvas, tīģeri, zirgi – tie ir mani dzīvnieki. Tikai peles un žurkas man nepatīk, no tām varu spiegt un lēkt gaisā.

– Bērnībā jums bija suns?

– Jā, dobermanis – man patīk lielie suņi. Suni gribējām mēs ar brāli, šķirni izvēlējās mamma un tētis. Vispār uzskatu, ka suņi, kurus mēs izvēlamies, ir diezgan līdzīgi saimniekiem. Piemēram, tas dobermanis bija ļoti līdzīgs manai mammai, drusku pat vizuāli līdzīgs (smaida).

Viņš ir arī iemūžināts video un vietnē YouTube redzams kopā ar jums, vēl skolnieci, Armanda Pučes Overtime TV arhīva raidījumā Latvijas basketbola leģenda Andris Jēkabsons.

Vecāki suni pirka ar nosacījumu, ka mēs ar brāli iesim ar viņu staigāt. Protams, suns ir mīļš, bet tad, kad viņš jāved laukā agri no rīta vai arī pēc skolas un treniņiem, citreiz sākās arī čīkstēšana: «Mammu, tēti…»

Turēt suni – tā ir liela atbildība.

Bērnam jau dzīvnieku ļoti gribas, un tad tiek solīts, ka viņš darīs visu, kas sunim nepieciešams, bet vēlāk ar to darīšanu visādi gadās.

– Kā jūsu ģimenē ienāca Renso?

– Ar vīru skatījāmies filmu Tērners un Hūčs (Turner & Hooch), kurā Toms Henks spēlē policistu. Tajā filmā darbojās Bordo dogs, taisīja visādus pekstiņus, siekalas šķīda pa gaisu… Ieskatījāmies viņā un sapratām, ka gribam tieši tādu suni. Kad spēlēju Turcijā Fenerbahce komandā, pētīju, kur var nopirkt Bordo dogu, man bija skaidrs, ka pēc sezonas beigām es gribu suni. Taču, ja suni ļoti gribas, bet karjera turpinās – ko darīt?

Mājās esmu tikai trīs mēnešus vasarā un vēl divas nedēļas pa Ziemassvētkiem, visu pārējo laiku esmu citā valstī. Vīram arī tad darbs bija ārpus Latvijas, un tad nu suns piecus gadus nodzīvoja pie manas vecmāmiņas Grobiņā. Var teikt, ka Renso ir uzaudzis ar maniem vecvecākiem. Tās, protams, bija abpusējas skumjas – kad man no viņa uz laiku bija jāšķiras, asaras lija…

 

Bordo dogam acis ir tādas, it kā viņš būtu ļoti bēdīgs, viņam kaut kas sāpētu vai kāds būtu nodarījis pāri. Teicu, lai kāds ņem un viņu aizved pie vecmāmiņas, pati nevarēju atdot. (Tāpat bija arī tad, kad devos no mājām prom uz sezonu – uz lidostu labāk braucu viena ar taksometru, jo atvadīšanās man ir pats sāpīgākais.)

– Kā izdomājāt sunim vārdu?

– Vispār pēc ciltsrakstiem vārdu vajadzēja ar F burtu. Suņa pasē viņš ir Frenso, bet mēs F nometām nost.

– Kad Renso bija mazs, viņš kaut ko mājās sagrauza?

– Vadus grauza. Bet vīrs viņu izmācīja. Sist ar roku suni nedrīkst, tikai ar avīzi.

– Jūsu profesionālās basketbolistes karjeras laikā Renso nekad nav bijis kopā ar jums tajās zemēs, kurās spēlējāt?

– Kad es spēlēju Krievijā, Jekaterinburgā, suns padzīvoja ar mani tur, mēs viņu aiztransportējām uz Krieviju. Bija tā, ka es spēlēju Polijā, brālis ar vīru atveda man suni līdz Polijai ar mašīnu. Klubam bija privātā lidmašīna, tad tai lidmašīnai izņēma divus krēslus un ielika tur suņa voljēru.

– Kā Renso panes lidojumus?

– Patiesībā diezgan smagi. Lidmašīnā devu viņam nomierinošas tabletes. Arī mašīnā viņam nepatīk braukt, lai gan viņš kopš mazotnes ir radināts braukt ar mums. Mašīnā viņš ļoti elso, jātaisa vaļā logi, paši salstam, jāliek vismazākie grādi, gandrīz vai mētelī un cepurē vasarā jāsēž, lai tik sunim ir viss kārtībā. Pirms braukšanas viņu vajag saslapināt, nopeldināt, jo slapjš viņš labāk iztur braukšanu.

 

Režīms man Krievijā, vienai dzīvojot, bija saspringts – divreiz dienā treniņi, suns jāved laukā, tad vēl izbraukuma spēles, kad jāmeklē suņu viesnīca vai aukle, kas varētu viņu pieskatīt. Viena meitene man palīdzēja, bet tas tomēr nav tas, un es ļoti pārdzīvoju. Suns man ir ģimenes loceklis, pilnīgi kā bērns. Vispār uzskatu, ja cilvēki ņem suni, tad par viņu arī ir jārūpējas kā par bērnu, nevar viņu visu dienu un nakti atstāt vienu. Ar suni jāiet staigāt, jāspēlējas, viņš jāmīļo. Mūsu suns ir apveltīts ar mīlestību, domāju, ja viņam jautātu, viņš atbildētu, ka šajā ziņā viņam viss ir kārtībā (smaida).

– Vai gastronomiskā ziņā arī viņam viss ir kārtībā?

– Viņš ir ļoti izlepis. Kaimiņiem arī ir suns, vārdā Ferro, viņiem ap māju nav žoga, un, kad viņi aizbrauca prom uz darbu, Ferro nāca pie mums dzīvoties. Ja viņam ko dosi, viņš visu apēdīs – gurķi, tomātu, kartupeli –, kamēr manējais paostīs, padomās, aizies apgulties un, ja būs izdomājis, ka tomēr jāpamēģina, atnāks pie ēdiena. Vienīgais, uz ko Renso ir traks, ir liellopu gaļa, bet to es arī vāru trīs stundas, lai gaļa ir mīksta, jēlu nedodu. Vēl arī aknu pastēti viņš nesmādē, arī vistu skrimslīši viņam garšo un ļoti patīk vārītas oliņas. Mēs Renso dodam lauku olas, jo parastajās esot daudz holesterīna (smejas). Mans suns noteikti nevar žēloties par to, ka ir ticis pie manis!

– Tie suņi, kas ir kādu brīdi padzīvojuši suņu patversmēs, gan nav izlepuši ēdiena ziņā, neļauj nekam no galda līdz zemei nokrist.

– Ar Renso tā nav, viņš pat doktordesu neēdīs, ja tā nokritīs no galda. Kad vedām viņu uz suņu skolu, suņu treneris man ieteica turēt rokā kārumu, tad suns ātrāk klausīs, lai dabūtu kārumu, taču Renso nekas nepievilināja.

Treneris teica, ka mācīt manu suni viņam ir liels izaicinājums, jo viņš nepadodas kārdināšanai.

Ņēmu uz suņu skolu garas siera standziņas, bet Renso uz tām reaģēja diezgan vienaldzīgi – ja dosi, ņemšu, ja nedosi, nepārdzīvošu. Treneris mēģināja viņu ieinteresēt ar cepumiem, bet suņu cepumi Renso vispār negaršo, atskaitot vienus, kas izskatās ļoti apetītlīgi, līdzīgi smilšu cepumiem. Tos viņš ēd, bet pārējos ne. Arī tos, kurus viņam mana mamma vai Edgara vecāki sūtīja no Anglijas vai Vācijas, atdevām kaimiņu sunim.

Viens suņu našķis viņam ir, tāds stipri smirdīgs žāvējums, to viņš ēd, rīstās, vemj atpakaļ, atkal ēd. Ļoti viņam garšotu šašliks! Kad šašliku sprauž uz iesma un Renso sajūt to smaržu, viņš paliek vai traks un ir jāspundē mājā iekšā. Reiz Jāņos nolēmu viņu pažēlot un iedevu divus šašlika gabaliņus, bet tas beidzās ar to, ka Renso bija jāliek pie sistēmas – viņš ir ļoti jutīgs suns, nepanes eļļas un garšvielas un no tā šašlika tikai gulēja un smagi elsoja. Viņš ir diezgan alerģisks.  

– Bet, ja viņam ļautu, viņš šašliku vēl ēstu?        

– Protams, visu spaini izēstu!

– Kaut kādus suņu graudus Renso ēd?

– Jā, vienus ēd, ne tos lētākos – Hill’s

– Dārgākus nekā pašu pārtika…

– Īstenībā suns mums diezgan sit pa kabatu (smaida), un ja vēl pieskaita potes… Viņam bija problēmas ar pakaļējām ķepām, gūžu displāzija – ejot viņš kājas grieza uz āru, gaita nebija smuka. Jau maziņam viņam taisīja operāciju. Nezinu, vai to vajadzēja vai ne, paļāvāmies uz veterinārārstu.

– Kā tā vaina izpaužas?  

– Viņš rumpi balsta vairāk uz priekšķepām.

– Un arī lielo galvu.

– Jā, galva viņam ir divreiz lielāka par manējo! Kad vasarā braucam ar mašīnu, viņam patīk vērot apkārtni. Tad es atveru vaļā logu, un, kur vien apstājamies, visi Renso fotogrāfē.

 

Vispār viņam nepatīk, ka viņu pēta, – ja kāds autobuss vai vieglā mašīna apstājas, lai viņu apskatītu, viņš uzreiz mašīnā aiziet uz otru pusi, jātaisa vaļā otrs logs. Suņi mašīnā parasti dzīvojas bagāžniekā, bet mūsējais – pa visu aizmuguri. Kad mums jābrauc uz laukiem un brāļa ģimene prasa, vai varētu braukt ar mums, saku: nē, mums nav vietas, suns pa visu aizmuguri!

– Vai pēc operācijas viņa gaita palika labāka?

– Nekas īpaši labāks nav. Sākumā vīrs vēl mēģināja trenēt viņa pakaļķepas, lika lēkt pāri kokiem, bet šiem suņiem nav jādod lielas slodzes, viņiem ir jāiet pašiem savā tempā – viņi ir lieli, smagi. Tā kā mēs dzīvojam mežā, mašīnu tuvumā nav, atveram tik vārtus, un suns iet pastaigāties.

 

– Vai viņš neaiziet pārāk tālu?

– Kopā ar kaimiņsuni droši vien aizietu. Kaimiņu suns ir jauns, trīs gadi, pienāk pie sētas un it kā saka: «Kas ir, nevari iznākt ar mani pastaigāties?» Bet parasti mēs viņam vienam iet neļaujam, ejam ar viņu staigāt. Man staigāt ļoti patīk, tā kā mežs ir blakus, es izbaudu to, ka ar suni un ratiņiem varu iet pa mežu.

– Vai citas basketbolistes suņus ņem līdzi uz turieni, kur viņas spēlē?

– Parasti ņem mazos sunīšus, tos ir vieglāk pārvadāt, kaut vai rokas bagāžā, var arī atstāt viesnīcā pa spēles laiku.

– Spēles laikā tāds mazs sunītis nesēž kā talismans uz komandas soliņa?  

– Nē, tas nu gan nav!

– Vai Jekaterinburgā suns ar jums nodzīvoja visu to laiku, kad tur spēlējāt? 

– Nē. Drīz sapratu, ka Renso un arī man tas ir par grūtu, ka viena tur netieku galā ar suni. Tāpēc Ziemassvētku brīvdienās viņš tika transportēts atpakaļ. Tā bija liela problēma! Man visērtāk būtu aizlidot līdz Maskavai un no turienes uz Rīgu, bet Aeroflot teica, ka viņi ņem suņus tikai līdz 20 kilogramiem svarā. Manam bija 57 kilogrami… Beigās vajadzēja lidot caur Frankfurti – Lufthansa ņēma, bet arī tikai tad, ja viņš tāds būtu viens un lidojumam nebūtu pieteikti kaķi vai vēl kāds suns, lai bagāžas nodalījumā nesaceļas tracis.

Tas lidojums bija smags mums abiem. Renso pēc lidojuma kādas četras dienas tikai gulēja. Man pašai tas lidojums šķita ilgākais mūžā, visu laiku domāju, kā viņš tur bagāžā jūtas. Arī Frankfurtē, trīs stundas gaidot lidmašīnu uz Rīgu, šķita, ka katra minūte velkas ļoti ilgi.  

– Vai Renso pēc tam neteica: «Vairs nekad nevediet mani ar lidmašīnu…»?   

– Domāju, ka teica. Viņš pat braucienu ar mašīnu uz Liepāju ne pārāk labi panes, pa ceļam mums ir jāapstājas, jādod viņam padzerties, jāpastaidzina. Renso ir ļoti priecīgs, ja viņu ņem līdzi, bet viņš ir arī ļoti priecīgs, kad var izkāpt no mašīnas. Kad Renso tika atvests no Jekaterinburgas, viņš dzīvoja pie vecmāmiņas Grobiņā. Tur arī viņš bija apmīļots un aprūpēts, vecmāmiņa viņam no rokas deva ēst.

Renso patīk gulēt gultā.Kad viņu ņēmām, domājām, ka suns gultā – nekādā gadījumā! Bet kad tāds maziņš stāv pie gultas un raud, un skatās tādām actiņām – nu kā lai nepaņem?

Vienreiz paņēmām gultā, un ar to arī bija cauri…

Tikai to viņš zina, ka lielās istabas dīvānā nedrīkst kāpt. Tomēr, ja neesam bijuši mājās un pārnākam, dažas pazīmes liecina, ka kāds tomēr ir kāpis tajā dīvānā. Dažreiz atbraukusi, gāju pa logu skatīties iekšā, kur viņš ir, un redzēju, ka guļ gan dīvānā. Tad viņu drusku sarāju.

Rītos Renso mūs modina. Guļamistabā mēs visi četri draudzīgi guļam un visi kopā ejam lejā uz brokastīm.

– Renso nekrāc?

– Šausmīgi! Bet man tā krākšana patīk. Citi saka: «Kā tu vari gulēt?» Bet mani viņa krākšana un šņākšana nomierina. Tikai par to raizējos, lai viņš mazo nepamodina pārāk agri. Renso arī žāvājas ļoti skaļi.  

– Basketbola bumbu Renso ir redzējis?

– Jā. Bumbas viņu interesē, ja kādu bumbu spārdām, viņam patīk to pārķert. Bet mēs viņu ļoti taupām, karstā laikā cenšamies nenogurdināt. Karstums viņam nepatīk, bet sniegs gan ļoti. Man arī mīļākais gadalaiks ir ziema. Jekaterinburgā ar komandas biedreni polieti gājām pastaigāties, kad ārā bija mīnus 38 grādi, sapratām, ka kaut kas tāds ir jāizbauda. Renso savukārt vislabāk patīk pavasaris.

– Pēc dabas Renso ir samērā lēnīgs?

– Jā, tāds tūļa. Bet citreiz arī iedegas kādā spēlē. Viņam patīk uzmanība, patīk, ka viņu pabužina. Kad Renso dzīvoja pie vecmāmiņas un vectētiņa, vectētiņš droši vien būtu piekritis apgalvojumam, ka vecmāmiņa sunim veltīja vairāk uzmanības nekā viņam.   

– Ūdens Renso interesē?

– Jā, ļoti patīk. Dažreiz viņš pa vārtiņiem aiziet uz dīķi, nopeldas un nāk mājās.     

– Ar ko jārēķinās cilvēkam, kurš taisās ņemt Bordo dogu?

– Izmaksas ir diezgan lielas. Nu, Renso ēd tikai vienreiz dienā, bet domāju, ka citi Bordo dogi ēd vairākas reizes. Bordo dogam ādas rieviņas un krociņas ir jāpatīra ar tamponu, actiņas reizēm jāpatīra ar kumelītēm.

 

 

Bordo dogi ir ļoti draudzīgi un labi pret bērniem. Bet viņš ir jāņem tikai tad, ja saimnieki var dot viņam aprūpi un mīlestību, tas nav suns, kuru var atstāt un aiziet. Viņam vajag tādu pašu uzmanību kā bērnam. 

– Kā Renso satiek ar jūsu meitu?

– Ļoti labi. Meitiņa laikam būs manī iedzimusi, viņai suns ļoti patīk. Mēs, protams, skatāmies, kas notiek. Kad suns ēd, klāt viņam nelaižam. Nekādas agresijas pazīmes Renso neesam manījuši. Tāpēc man ziņa par to traģēdiju 2016. gada vēlā rudenī Babītes novadā, kad četri Bordo dogi līdz nāvei sakoda piecus gadus vecu meitenīti, bija liels pārsteigums.

Renso gan visvairāk patīk miers. Ja Patrīcija viņam aiztiek purnu, tas viņam ne īpaši patīk, bet zobus viņš nekad neatņirdz, tikai griež galvu prom. Arī pārlieka apķeršana un ņurcīšana viņam nepatīk, es un vīrs to varam darīt, bet brāļa puikas labāk lai ne. Renso nepatīk trokšņi, lieli bari.

– Bet kaķi?         

– Oi, tos viņam patīk medīt! Kad viņš ierauga kaķi, sastingst tādā lauvas pozā, tad lēni iet klāt un it kā metas virsū, bet es nezinu, ko viņš ar kaķi gribētu darīt, turklāt kaķi ir daudz ātrāki par viņu.

– Kādas suņu šķirnes jums vēl patīk?

– Mastifi. Bet Bordo dogs tomēr pirmajā vietā. Tāpat kā ar automašīnām – esmu Audi cienītāja, citu ņemt man būtu grūti. Esmu uzticīga vienai markai.

– Un galvenais auto modeļa izvēles kritērijs – lai tajā suns lien iekšā…

– Jā, protams.

– Rīgas domē Renso ir bijis?

– Nē, kur nu! Te no viņa visi muks prom!

– Vai draugu Renso nevajag?

– Jā, tagad esmu gatava ņemt otru tieši tādu pašu. Mākslinieces Ievas Bondares ģimene arī ir suņumīļi, viņiem vienmēr ir labradori bijuši. Kad Ieva pie manis atbrauca, tad teica, ka Renso vajag draugu, otru suni, jo tad viņš kļūs dzīvelīgāks, viņam būs interesanti, būs, ar ko staigāt. Senāk viņš staigāja kopā ar kaimiņu suni, bet tad tam uzradās cits draugs blakussētā, un Renso uz viņu par to ir apvainojies. 

– Cik ilgi Renso būs jāgaida jaunais draugs?

– Es esmu gatava, man ir tā, ka gribu uzreiz, bet vīrs saka – pagaidām vēl ne. Viņš vispirms visu septiņreiz nomēra un tikai tad griež.

– Kāpēc pagaidām vēl ne?  

– Es arī nezinu, kāpēc ne! Māja ir, teritorija ap māju arī ir. Lai vīrs lasa interviju un izlemj ātrāk! (Smejas).

– Cik ilgi Bordo dogi parasti dzīvo?

– Kā nu kurš. Citi jau astoņos gados ir aizgājuši aizsaulē. Ļoti ceru, ka mans sunītis dzīvos līdz divpadsmit gadiem. 

– Nobeigumā jautājums ne par suņiem: kas ir traumatiskāks – lielais sports vai politika? 

– Šobrīd – politika!