Aktrise Anta Aizupe: Ja ir bijusi īsta mīlestība, grūti atrast citu
Uz mūsu sarunu viņa atnāk vienkāršā melnā kleitiņā, bez kosmētikas. Īsta. Man šķiet, ka visspilgtāko iespaidu uz skatītājiem aktrise ANTA AIZUPE atstājusi ar filmu Blakus. Tajā viņa bija Luīze, sieviete, kura arī atļaujas būt īsta. Tieši tāpat kā Anta… Vairākkārt piedzīvojusi situācijas, kuras līdzinās izgrūšanai no laivas, viņa saka: pietiek. Beidzot atkal ir sajūta, ka var elpot.
Foto: Andrejs Nikiforovs
PIETURZĪMES
• Dzimusi 1988. gada 12. augustā Alūksnē
• Mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā, programmā Dramatiskā teātra aktiera māksla.
• Filmējusies seriālos Ugunsgrēks, Viss pa jaunam, filmās Blakus un M.O.Ž.
• Spēlējusi izrādēs Latvijas Nacionālajā teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī, Dailes teātrī.
• Nominēta Lielajam Kristapam kategorijā Labākā aktrise par galveno lomu filmā Blakus.
• Mamma četrus gadus vecajām dvīnēm Idai un Gunai.
– Pēc dīkstāves tev atkal atsācies vāveres ritenis, un tūlīt būsi redzama Vladislava Nastavševa izrādē Trīs māsas. Kādas līdzības ar sevi saredzi tevis spēlētajā Irinā?
– Sākumā Zoom palasījām nedaudz no katra tēla, lai saprastu, kura loma piestāv labāk. Ja skatās pēc vecuma, tad es būtu vidējā māsa. Tomēr lasot sapratu, ka man visvairāk atbilst un vissaprotamākā ir Irina, jaunākā no māsām. Irinu visi vienmēr dēvē par cerīgo māsu, un es varētu teikt, ka mūs abas vieno ticība dzīvei, mēs abas meklējam.
Cilvēki parasti nerunā par tiem pārdzīvojumiem, kas ir aiz šķiršanās un aiz vārdiem «mēs tagad esam draugi».
Tā varbūt pat īsti nav cerība, bet manī ir liela mīlestība uz dzīvi un cilvēkiem. Tā jau ir vienmēr – lasi grāmatu vai skaties izrādi un identificējies ar kādu no tēliem. Atceros, bijām iestudējuši vienu foršu izrādi, taču diemžēl tā neaizgāja. Kad vēlāk analizējām, kāpēc, secinājām – tāpēc, ka skatītāji nevar identificēties ne ar vienu no tēliem. Parasti tas, protams, ir galvenais varonis, kuram visi jūt līdzi. Bet Trīs māsas ļoti mīlu arī par to, ka katrs varēs atrast kādu, kuru sapratīs. Vecākās māsas Mašu un Olgu spēlēs Marija Linarte un Inese Pudža. Ja runa ir par Irinu… Viņai ir divdesmit gadu, man trīsdesmit viens. Tomēr ļoti labi saprotu viņu. Piemēram, monologu par to, ka jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā, nav nekā cita. Tādi posmi arī man ik pa laikam ir bijuši. Pilnībā iegrimsti darbā, bet tad saproti – nē, tas nav tas, tad meklē pa citiem ceļiem. Spilgtākais tāds posms man bija pirms pusotra gada, tūlīt pēc šķiršanās, un beidzies tas ir tikai tagad. Ja cilvēks nevar sakārtot personisko dzīvi, tad pieslēdzas darbam… Un tā ir ļoti laba metode, kas vismaz man vienmēr nostrādājusi. Stāsts jau nav par darbu, bet par to, ka nomaini fokusu.
– Reiz tu man stāstīji – ir kāda interesanta metode, ar kuras palīdzību ārstē cilvēkus, kas cieš no depresijas. Viņus ieved telpā, kas sadalīta kvadrātos, katram iedod spaini un lupatu, un cilvēkam viņa kvadrāts ilgi, ilgi jātīra. Tas palīdzot.
