Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Dzeja kā dvīņumāsa?
«Ģitāra un dziesmu rakstīšana manā dzīvē ienāca gandrīz vienlaikus ar dzeju,» stāsta Elīna. «Vide, kurā varēju īstenoties un pirmo reizi iznākt publikas priekšā, bija ārkārtīgi labvēlīga – tā bija pasaku māja Undīne, kuras šobrīd diemžēl vairs nav.» Viņa pati atzīst, ka dzejai sākusi pievērsties salīdzinoši vēlu – 19 gadu vecumā. Tam pirmo impulsu devusi nesakritīga mīlestība.
Vienmēr aktuāls būs jautājums, vai uz bērnu māksliniecisko izaugsmi ir bijusi vecāku ietekme vai nav, bērni iet vecākiem līdzīgus ceļus. Elīna par to saka: «Manu literāro virzību mamma varētu būt ietekmējusi ar piemēru, ar to, cik dabiska un neapejama šī izpausme ir. Savā darbībā viņa vienmēr bijusi ārkārtīgi konsekventa – ja nevarēja rakstīt pa dienu, cēlās četros no rīta. Ik pa laikam dabūjām dzīvoties bez viņas uzmanības, kaut gan apkopti un paēdināti bijām vienmēr.
Un labi vien ir, ka tikām mācīti būt pašnodarbināti. Līdz ar to es nepazīstu garlaicību.
Man vispār ir diezgan grūti ar cilvēkiem, kuri nezina, ko ar sevi iesākt un kur bez nemitīgas sabiedriskošanās likties, kuriem pašiem ar sevi nav nekas iesākams.»
Elīnas dzejas pirmā publikācija bija žurnālā Vides Vēstis 1999. gada jūnijā, sekoja nākamā nopietnā publikācija laikrakstā Literatūra un Māksla. Dzejas meistarību viņa apguvusi gan Rakstnieku savienības, gan Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes organizētajās dzejas meistardarbnīcās.
Šobrīd Elīnai Līcei jau ir divas grāmatas – viena kopīga ar mammu Andu Līci Tik tuvu pie…, un otra – Redzu. Par dzejas radīšanu viņa pati stāsta: «Būtiskākais jau ir tas, vai turpini rakstīt vai arī ļaujies pagurumam, šaubām un… sadzīvei, kas pieprasa lielāko daļu laika. Tas būtībā ir jautājums par uzticību aicinājumam, kuru sevī esi saklausījis. Neatkarīgi no apkārtējo viedokļa un atbalsta. Ir sarežģīti palaikam saskarties ar tā trūkumu un neizpratni, sevišķi ilgstošā laika posmā.»
Nu jau divdesmit gadus būtiska dzīves daļa Elīnai rit arī Madonas pusē, kur savos Cesvaines laukos viņa piedzīvo cita veida vienotību ar sevi un dabu nekā Jūrmalā: «Katrai vietai ir sava garša. Vidzeme dod lielāku stabilitātes izjūtu. Un tomēr jāatzīst, ka vispiederīgākā jūtos jūras mainīgumam un priežu mežam, pa kuru nereti eju basām kājām.»
Intervijas turpinājums:
