Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis: «Vairāk jārūpējas par nodokļu maksātājiem, nevis pensionāriem»

Nenoliedzami, viņš ir nepopulāru viedokļu karalis. Investīciju baņķieris ĢIRTS RUNGAINIS neatstāj vienaldzīgus – ar saviem izteikumiem viņš vienus kaitina, citus sajūsmina. Taču Ģirta acis pa īstam iedegas, runājot nevis par naudu, politiku vai valsts attīstību, bet mīlestību. Viņš saka: nemēdzot mainīt partnerus – ne dzīvē, ne biznesā.
Intervija
Agnese Meiere
26. aprīlis

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne

 

– Runājot par naudu… Esat izpelnījies dažādus indīgus epitetus par to, ka sacījāt – valstij vairāk jādomā par tagadējiem nodokļu maksātājiem, nevis pensionāriem.

– Rietumos sociālā nodrošināšanas sistēma lielākā vai mazākā mērā ir bankrotējusi. Proti, demogrāfiskā profila izmaiņas un ekonomiskās izaugsmes ātrums vēsta, ka pašreizējā pensionāru paaudze, visticamāk, dzīvo labāk, nekā dzīvos nākotnes pensionāri. Tikai politiķi izliekas par to nezinām un pat nemēģina kaut ko darīt lietas labā. Kā teica Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers: «Politiķi zina, kas viņiem jādara, bet nezina, kā pēc tam tapt ievēlētiem.» Ja redzam, ka ir problēma, un gribam to atrisināt, tā ir jāsauc vārdā. Kā latviešu teikā, kur lidojošie ezeri krita zemē tikai tad, kad tos nosauca vārdā… Man nepatīk, ka sabiedrībai melo – tās ir komunisma paliekas. Sak’, jūs esat pārāk maziņi, pārāk dumiņi, mēs jums nestāstīsim lielo cilvēku problēmas. Par tām domāsim mēs, lai gan mums nav ne mazākās idejas, kā tās atrisināt…

Ja jums nav ienaidnieku, tas ir slikti. Ieviesiet sev ienaidniekus, tas jums palīdzēs!

Ja neņemam vērā demogrāfisko situāciju, mēs zīmējam izkropļotu bildi. Realitāte ir tāda, ka pensijas vecums būs jāpalielina. Šobrīd pensijas vecums ir 65 gadi, manai paaudzei pensionēšanās vecums noteikti būs aptuveni 72 gadi. Ņemot vērā to, ka vīriešu dzīves vidējais ilgums ir 68– 69 gadi, visticamāk, puse vīriešu nesasniegs pensijas vecumu.

Jāattopas arī tiem četrdesmit procentiem cilvēku, kas saņem minimālo algu, un cilvēkiem, kas strādā mikrouzņēmumos. Viņu potenciālā pensija pēc gadiem būs 100–150 eiro. Ko tajā brīdī iesāks valsts un sabiedrība?! Cilvēki grims katastrofālā nabadzībā – par to jārunā un jādomā šodien. Var jau teikt: ai, tas ir nākotnē, mums jādomā, kā izdzīvot šodien, tāpēc palielināsim pensijas. Un grūdīsim šo sistēmu vēl tālāk nelīdzsvarā, lai nākamajai paaudzei būtu vēl vēlāk jāiet pensijā. Lai vēl vairāk cilvēku nomirtu, pensiju nesagaidījuši…

– Vēl jūs esat tracinājis tautu, sakot, ka visiem jāpārvācas uz pilsētu un lauki jāatstāj mierā.

– Civilizācijai attīstoties, redzams, ka attīstība notiek tieši pilsētās. Tur ir augstāks dzīves līmenis, pilsētas vairāk saražo, rada un tā tālāk. Tehnoloģijas, preces un idejas lielākoties rodas pilsētās. Turpretī darba ražīguma pieaugums lauksaimniecībā un mežizstrādē ir salīdzinoši neliels, rūpniecībā un servisa sektorā tas ir daudz augstāks.

Jāsaprot, ka latvieši, salīdzinot ar kaimiņiem, vēsturiski bijuši daudz privileģētāki. Tāpēc, ka mums bija Rīga, un tāpēc, ka mums bija Daugava. Kamēr parādījās dzelzceļš, preces transportēja pa ūdeni. Un tāpēc latviešu zemnieks dzīvoja labāk. Jo vaska ritulīti vai lina rulli varēja pārdot Rīgas kungiem, kuri šurp atbrauca ar kuģiem. Šobrīd laiki mainījušies. Tāpēc, ja kāds saka: mums jāsaglabā tradicionālais dzīvesveids, es saku – šis cilvēks ir tautas ienaidnieks. Viņš grib, lai latvieši dzīvo nabadzībā. Es turpretī domāju, ka latviešiem jābūt turīgiem un laimīgiem. Un, ja tāds tu vari būt pilsētā, tad jādzīvo tur. Nesaku, ka pilsētā jāpavada viss mūžs. Padzīvo te un tad pārcelies ārpus Rīgas. Bet Rīgu katrā lauku sētā nogādāt nav iespējams. Jāsaprot, ka nevaram vairs dzīvot tā, kā dzīvoja mūsu vecvecāki! Pasaule ir mainījusies.

Man bija sintētisks tēvs. Proti, vīriešus izlasīju grāmatās – starp līderiem, ceļotājiem, izciliem cilvēkiem.

Visi slavē ulmaņlaikus, bet patiesībā Kārļa Ulmaņa veiktā zemes reforma, ja vien nebūtu sācies karš, būtu izrādījusies neveiksmīga. Zemes sadalīšana pa maziem pleķīšiem bija nesaimnieciska. Ja nebūtu okupācijas, mazās saimniecības būtu izputējušas, būtu palikušas tikai lielās. Latvijā ir vieta četriem tūkstošiem saimniecību, ne vairāk. Cik daudz cilvēku tām vajadzīgs? Desmit uz katru saimniecību, ieskaitot ģimenes locekļus? Mēs varam nodarbināt 100 tūkstošus cilvēku, tas arī viss. Un ko pārējie? Nevajag iekapsulēt vēsturisko stāvokli, kuram šobrīd nav nekāda ekonomiskā pamatojuma! Tie ir komunisma murgi. Tas nāk no padomju perioda – apzagt sabiedrību, visu pareizi pārdalīt un sākt realizēt nejēdzīgus projektus: meža vidū bruņoties, laist gaisā raķetes, pagriezt upi uz pretējo pusi un tā tālāk.

Mūsu nākotne ir zīmološana, procesa saorganizēšana un pārdošana. Latvietim jābūt pārdevējam, zīmolotājam. Tā tu vari paņemt vienu lietu un pārdot daudz dārgāk, nekā tā maksā. Jo cilvēki pērk stāstu. Sievietes, piemēram, pērk nevis zeķes, bet sievieti uz iepakojuma – viņas slaidumu un skaistumu.

Ja mēs nepretotos tam, kas notiek, pilsētā būtu arvien vairāk bagātāku cilvēku, kuri gribētu pirkt īpaši audzētus dārzeņus, gaļu un citas lietas, un varētu pastāvēt arī mazās saimniecības.

– Un kur tad būtu tā pilsētas robeža, kurā ir prātīgi dzīvot?

– Saulkrasti, Sigulda, Ogre, Tukums… Tādi tuvie lauki.

– Daudzi no Rīgā dzīvojošajiem uzskata – Krievija ir mūsu nākotne.

– Nē, tā ir mūsu pagātne. Krievija pēdējo 25 gadu laikā parādījusi, ka tā ir neuzticams ekonomiskais partneris. Teritoriāli ļoti liela, bet trūcīga valsts. Mūsu iespējas nopelnīt ir visur citur, bet ne Krievijā. Skaidrs – mums ir, bija un būs ekonomiskās attiecības ar Krieviju, krieviski runājošām zemēm. Bet to īpatsvars un nozīmība ekonomikā nepārtraukti mazināsies. Tas ir saistīts ne tikai ar Putinu. Tas ir veids, kuru nosaka saimniekošanas īpatnības. Tas, ka tur vislabāk iespējama resursu, nevis zināšanu ekonomika. Un bandas cīnās, lai katra no tām gūtu lielāko labumu no šīs pārdales. Vienīgais, kāpēc vērts skatīties austrumu virzienā, – lai mācītos, kā nedarīt.

– Runājot par mācīšanos – kas jūsu dzīvē bijuši galvenie skolotāji?

– Galvenokārt mana mammaļoti strādīga, kārtīga un centīga sieviete. Līdzjūtīga, iejūtīga, bet stingra tad, kad vajadzēja. Mamma mani audzināja viena, un savu tēvu es neesmu saticis.

– Un neesat arī gribējis?

– Esmu noskaidrojis, kas viņš ir, bet tālāk neesmu gājis. Domāju, nu jau viņš ir miris.

Mēdz teikt, ka neiepazīta tēva dēļ bērnos paliek emocionāls caurums. Es tādu neizjūtu. Attiecos pret to pragmatiski. Mana māte bija ļoti gudra un apzināti vai ne atrada labāko pieejamo ģenētisko materiālu. Mani veidojis šis ģenētiskais materiāls un viņas audzināšana. Viss turpmākais jau ir sekas tam, kā pats esmu rīkojies ar to pamatu, kas manī ielikts.

Visi turīgi cilvēki ir īpatnēji un nejauki. Neviens jaukais un ierindas cilvēks turīgs nekļūst.

Uzaugu bez pārāk spēcīgas vai vienveidīgas vīrieša ietekmes. Man bija sintētisks tēvs. Proti, vīriešus izlasīju grāmatās – starp līderiem, ceļotājiem, izciliem cilvēkiem. Līdz ar to tas vīrieša tēls, kas veidojās manā iztēlē, bija daudz labāks, nekā tas varētu būt reālajā dzīvē. Šis sintētiskais, sakompilētais tēls, tēvs man iedeva visu, ko vajadzēja. Kaut ko arī neiedeva… Es joprojām nemāku svilpt ar diviem pirkstiem mutē. Atskaitot šo, līdz šim neesmu ieraudzījis nevienu trūkumu. (Smejas.)

Kaut gan vīrieši turpat blakus bija – audžutēvs, treneri, dažādi radinieki –, šīs dienas acīm skatoties, uzaugu pilnīgi bez vīrieša klātbūtnes. Un man šķiet, ka tā bija labāk. Esmu pat domājis, vai īstenībā ir labi, ka maniem dēliem ir klātesošs tēvs. Šķiet, man bija labāk, ka viņa nebija.

– Interesanta doma. Kāpēc tā bija labāk?!

– Tāpēc, ka es biju spiests domāt, skatīties un meklēt. Pats. Man nebija negatīvās pieredzes, kas tiek saistīta ar vīrietību. Nenotika manis indoktrinācija vīrieša lomā, automātiski ieliekot kādu konkrētu attieksmi pret sievietēm, pīpēšanu, dzeršanu, citām lietām. Visi priekšstati bija jāveido man pašam.

Teikšu godīgi – domāju, ka daudzos gadījumos, ja sieviete ir gudra, centīga, viņai ir iespējas izaudzināt līdzsvarotāku personību nekā normālā, pilnā ģimenē. Bet varbūt man vienkārši bijis veiksmīgs gadījums, un es to universalizēju…

Aiz katra daudz sasnieguša vīrieša ir stipra sieviete. Diemžēl daudzkārt izrādās, ka vīrieši šīs sievietes nodod. Iet tālāk un domā, ka viņi ir tik ģeniāli, ka var iztikt bez šīm sievietēm. Nevar.

– Kādu pamatu jūsos ielikusi mamma?

– Mēs ar mammu negājām baznīcā, neatceros nevienu reizi, kad tur būtu bijuši. Neviens no ģimenes turp negāja. Arī Bībele netika lasīta. Bet, kā pēcāk izrādījās, tomēr izpratne par to, kas ir labi un kas ne, ielikta atbilstoši kristīgās izpratnes rāmim.

Protams, mēdz būt dažādi, bet sievietes kopumā ir ļoti pozitīvs, radošs un stabilizējošs spēks gan ģimenē, gan sabiedrībā. Vīriešiem šķiet, ka viņi visu veido un nosaka, bet… Tieši sieviešu dēļ daudzos gadījumos dzīve iet uz augšu. Sievietes ir glābušas civilizāciju vienmēr un izglābs arī tagad.

– Jūsu ceļš bijis kā labākajās mācību grāmatās – no viesmīļa Osirisā līdz bankas vadītājam.

– Man vienmēr bijis skaidrs, ka es darīšu kaut ko vērā ņemamu, ka es kaut ko sasniegšu. Man iedotais gēnu materiāls ir ar līdera īpašībām. Visur, kur parādījos, kļuvu par vadītāju – biju līderis bērnudārzā, skolā zvaigznītes vadītājs, vēlāk pionieru pulciņa priekšsēdētājs, tad komjaunatnes sekretārs un tā tālāk. Turklāt neesmu apzināti rāvies pie vadīšanas, tā vienkārši notika. Saistībā ar šo atceros, kā reiz atbildēja kāda paziņa, kurai ir izteikti cirtaini mati. Kādā pasākumā vaicāju, kur viņa ielikusi ilgviļņus. Meitene atbildēja, ka tos esot ielicis tētis… Man tētis acīmredzot ielicis līdera īpašības. Apkārtējie nespēj pretoties manam šarmam (smejas).

Liela daļa cilvēku izdara neiespējamas lietas tikai tāpēc, ka nezina – tas ir neiespējami.

Studēju fiziku un matemātiku, bet diezgan ātri pārslēdzos uz finansēm. Agri apprecējos, piedzima pirmais bērns, un es sapratu, ka jāatrod veids, kā nopelnīt naudu. Tā kā mācēju labi skaitīt, pievērsos biznesam un ekonomikai. Izrādījās, ka tā ir nozare, kur notiek strauja attīstība un izaugsme. Tagad jau varu izlikties, ka biju ļoti gudrs un tālredzīgs, bet tas nebija apzināti – man vienkārši paveicās.

Ir daudz nozaru, kur kopš padomju laikiem nekas īpaši nav mainījies. Savā ziņā mums joprojām ir neatkarīga padomju Latvija. Jo šo Latviju veidoja postpadomju cilvēki – komjaunieši, komunisti un čekisti. Cilvēki, kas savu kustību karjerā bija uzsākuši padomju sistēmas ietvaros un – apzināti vai ne – iesūkuši attiecīgas iemaņas un skatījumu uz lietām. Latvijas laiku elite savulaik tika pilnībā iznīcināta. Turpretī padomju laika elite netika ne nogalināta, ne aizdzīta, ne arī nomainīta. Tā pat netika lustrēta. Tā vienkārši noskurinājās un turpināja darboties. Arī es droši vien būtu kļuvis par ideālu padomju pilsoni un bijis kādā nomenklatūrā. Bet tad, kad sistēma mainījās, izrādījās – varu kļūt par labu kapitālistu. Mani pieaicināja dibināt banku (Latvijas Vācijas banku, vēlāk tā pārtapa par Trasta komercbanku), organizēt darba procesu. Vecie baņķieri negribēja un nevarēja. Par bankas prezidentu bija jākļūst pavisam citam, vecāka gadagājuma cilvēkam. Taču viņam bija vairāk par vienu ģimeni, savas darīšanas un viņš īpaši neiesaistījās. Tomēr viņš bija banku speciālists, es tai laikā – nulle. Es visu darīju, viņš parakstīja dokumentus. Bet pēc kāda laika, kad mācījos Zviedrijā, man atnāca fakss no bankas īpašniekiem: «Mēs tevi iecēlām par bankas prezidentu.» Tas lielā mērā izšķīra manu likteni. Vecie vairs nevarēja to darīt, bet es – jaunais – vēl nezināju, ka varu.

Ne pārāk sen iegādājāmies savu pirmo suni un gājām uz suņu apmācībām. Skolotājai vaicāju, kā lai iemācu sunim kāpt mašīnā – augstā džipā. Viņa no suņu saites dzīvniekam uzmeta kaklā cilpu un pavilka. Suns, jūtot, ka saite žņaudz, ielēca mašīnā. Skolotāja teica: «Viņa māk, tikai to vēl nezina.» Es biju kā tas suns – atlika tikai sažņaugt kakla siksnu un pavilkt aiz saites, lai es mācētu vadīt banku. Cilpu man bija uzmetusi dzīve – bija jāuztur ģimene, jāpelna nauda, jāiet uz priekšu. Un viss, ko biju darījis iepriekš, mani šim solim bija sagatavojis. Liela daļa cilvēku izdara neiespējamas lietas tikai tāpēc, ka nezina – tas ir neiespējami.

Ir cilvēki, kas nevar ar to strādāt, jo viņi kļūst slimi naudas klātbūtnē. Un ir cilvēki, kas pret naudu ir pilnīgi vienaldzīgi. Es piederu tiem otrajiem.

– Kas tieši jūs sagatavoja?

– Visu cilvēku dzīves formula ir būt pareizā laikā pareizā vietā un ar pareizo attieksmi. Laiks ir tikai viens – šobrīd un šeit, vieta – arī acīmredzot šeit. Tātad tas, pie kā jāstrādā, ir attieksme. Nebūt ar nepareizajiem cilvēkiem nepareizā situācijā, sajust, kad jānesas prom. Neieviest draugus, kas var radīt nelaimes. Jāvelkas pie tiem cilvēkiem, kas tevi var celt. Cilvēka pārticība parasti izmērāma, salīdzinot viņu ar pieciem cilvēkiem, ar kuriem viņš visbiežāk satiekaties. Ja tu apgrozies starp narkomāniem, nabagiem, nav ko brīnīties…

– Vairumam cilvēku nemaz nav skaidrs, ko tas nozīmē – investīciju baņķieris. Kā īsti pelnāt naudu?

– Pērku un pārdodu uzņēmumus. Daru to savā labā, bet arī konsultēju citus, kas grib pirkt vai pārdot. Konsultēju, kā to izdarīt labāk, kā nopirkt lētāk un pārdot dārgāk, kā piesaistīt kapitālu. Nav daudz cilvēku, kas izvēlas šādu biznesu. Jāsaprot nauda, finanses, ekonomiskie cikli, jāizprot uzņēmējdarbība, makro un mikroekonomika, cilvēku psiholoģija. Jāveido pazīšanās… Tas nav viegls bizness, jo Latvija ir valsts ar salīdzinoši nelielu ekonomiku. Bet man tīri labi patīk tas, ko daru.

Lai gan uzaugu labā ģimenē, man gribējās pierādīt, ka varu izveidot labāku ģimeni, nekā tā, kurā uzaugu.

– Noteikti bijušas reizes, kad esat arī zaudējis.

– Tā tas biznesā ir – kaut ko iegūsti un kaut ko zaudē. Vairākas reizes dzīvē esmu zaudējis daudz vairāk, nekā man gribētos. Man bijuši miljonu, pat daudzu miljonu zaudējumi, taču tas tikai pierāda, ka man bijis, ko zaudēt. Tomēr šie zaudējumi nekad nav bijuši tik lieli, lai es ar tiem netiktu galā. Uztveru to tā – dārgs, reizēm ļoti dārgs izglītības process.

Redziet, cilvēkiem ir dažāda attieksme pret naudu. Ir cilvēki, kas nevar ar to strādāt, jo viņi kļūst slimi naudas klātbūtnē. Un ir cilvēki, kas pret naudu ir pilnīgi vienaldzīgi. Viņi ar dakšām kūtspakaļā var krāmēt mēslus un ar tādu pašu attieksmi naudu. Es piederu tiem otrajiem. Man nauda ir vienkārši punkti. Jā, šie punkti ir viedoklis – cilvēka spēja nopelnīt naudu lielā mērā saistīta ar viedokli par viņu – un šie punkti mums kaut ko palīdz iegūt. Bet lielos vilcienos tas arī viss.

– Jums nekad naudas dēļ nav aizbraucis jumts?

– Es neatceros pirmo jūsmu, bet kaut kāda relatīvi nesaprātīga tērēšana droši vien ir bijusi. Paldies Dievam, manī nav azarta – azartspēles mani nekad nav interesējušas, tāpat nekas, kas ar to saistīts. Un arī attiecībā uz naudu manī nav azarta. Skaidrs, ka nauda ir vajadzīga, skaidrs, ka tās vienmēr pietrūkst un gribas tērēt. Es varbūt neesmu tas pats pedantiskākais taupītājs un aprēķinātājs, tomēr man šķiet, ka attieksme bijusi relatīvi trezvaja, kā krievi saka. Tāda skaidra un mazliet distancēta. Vismaz man pašam gribas domāt, ka nauda man nav pārmērīgi sakāpusi galvā, kaut gan no malas kādam varbūt šķitīs pretēji.

Tas ir eskeipisms – nepārtraukti meklēt kaut ko citu, jaunu. Tās ir muļķības, tā ir bēgšana no sevis. Jo tu tāpat galu galā atkārtosi to pašu kļūdu, tikai citā vietā.

– Savulaik nomainījāt uzvārdu. No Melbārža kļuvāt par Rungaini. Kāpēc?

– Savu tēvu nekad neesmu saticis, man ar viņa Melbāržu dzimtu patiesībā nav bijis nekāda sakara. Bet Rungainis ir manas mātes meitas uzvārds. Visi viņas dzimtas vīrieši ir gājuši bojā Sibīrijā, karā Latvijā, Eiropā. Rungaiņu uzvārds bija gājis zudībā. Tāpēc, lai tas dzīvotu, jutu nepieciešamību mainīt uzvārdu. Tehniski tas nebija grūti, bet viegli nebija tai izpratnē, ka ar savu iepriekšējo vārdu jau biju izveidojis zināmu atpazīstamību. Nācās veikt, kā saka šodien, pārzīmološanu. Tagad esam pie tās vairāk pieraduši, bet toreiz tas bija pagrūts darbiņš.

– Pieminējāt, ka agri apprecējāties.

– Tas, ka satiku Ingu, ir viena no manas dzīves lielajām veiksmēm. Jaunībā apmeklēju deju kolektīvu Lēdurgā. Viena meitene no kolektīva, kas mācījās Lietišķās mākslas vidusskolā, uz karnevālu bija uzaicinājusi vairākas savas kursabiedres. Tostarp Ingu. Ieraudzīju, un man viņa iepatikās. Biju kautrīgs… Inga man iedeva savu telefona numuru, bet es piezvanīju tikai pēc mēneša vai pusotra. Par laimi, patikšana bija arī no viņas puses, un tā mēs palēnām satuvinājāmies. Inga mani sagaidīja no armijas, un tad nolēmām, ka nu jau pietiekami esam cerējušies, jāprecas. Šogad svinēsim trīsdesmito kāzu jubileju.

Aizmugure. Viņa ir mana aizmugure. Arī partnere – ģimenes uzņēmuma līdzīpašniece (smaida). Lai gan uzaugu labā ģimenē, man gribējās pierādīt, ka varu izveidot labāku ģimeni, nekā tā, kurā uzaugu.

Domāju, kad Inga uzsāka biznesu, daudzi uzskatīja – kaut kāds biezais finansējis sievas biznesu, un sieva ir tikai fifa, kas neko "nefilmē".

– To gribējāt pierādīt sev?

– Droši vien. Bet patiesībā jau nekas, ko mēs darām, nav sev… Zemapziņā jau mēs zinām, kam tieši šo vēstījumu mērķējam. Starp citu, nelabvēļi – tā ir ļoti svarīga lieta. Man vienmēr bijis apkārt pietiekami daudz cilvēku, kas gribējuši, lai man neizdodas. Es ceru, ka tādi cilvēki ir visiem. Jo Varas 48 likumu (amerikāņu publicista Roberta Grīna galvenais darbs, kas tulkots vairāk nekā 20 pasaules valodās, veltīts varas funkcionēšanas mehānismiem un psiholoģijai – red.) viena no tēzēm ir – ja jums nav ienaidnieku, tas ir slikti. Ieviesiet sev ienaidniekus, tas jums palīdzēs!

– Jo tie ir kā suns, kas skrien aiz muguras un kož dibenā, liekot skriet ātrāk?

Jā. Tāds negatīvais stimuls. Tu zini – daudzi gaida, ka tev neizdodies, tu nevarēsi, paklupsi. Ka tev nesanāks, ka tu pametīsi, ka nodzersies, bankrotēsi un kļūdīsies. Nē, es jums nedošu šo prieku! Es jūs piečakarēšu! Lai jums atkal būtu slikti. Bet, ziniet, visi turīgi cilvēki ir īpatnēji un nejauki. Neviens jaukais un ierindas cilvēks turīgs nekļūst. Tas ir fakts.

– Kad runājāt par savu sievu, pirmo reizi šīs sarunas laikā jūsu acīs iedegās dzirkstele. Tas nozīmē, ka viņa jums arvien patīk.

– Jā, tā ir. Man viņa patiešām joprojām patīk (smaida). Bet tā ģimenes uzņēmuma būšana ir baigi grūtā lieta. Lai šis uzņēmums funkcionētu, vajadzīga ļoti gudra sieviete. Ir ļoti viegli grow apart – izaugt un attālināties. Tā saka, ka laulība ir divu optimistu savienība. Viens domā, ka viņš nekad nemainīsies, otrs ir pārliecināts, ka viņam izdosies otru izmainīt. Abi maldās.

Inga vairāk nekā desmit gadu pavadīja mājās ar bērniem. Atlika savu izglītību, talantu un visu pārējo ģimenes dēļ, audzinot mūsu bērnus. Skaidrs, ka es tai laikā izgāju cauri pilnīgi citai dzīvei, vilinājumiem. Tomēr mēs augām un attīstījāmies kopā un mums vēl joprojām ir interesanti kopā. Vismaz es ceru, ka arī Ingai ir interesanti ar mani. Ceru arī, ka mūsos abos joprojām saglabājusies dzirksts.

Neesmu partneru mainītājs ne dzīvē, ne biznesā. No laba labu nemeklēju. Ir jādara, jāstrādā pie tā, kas tev ir, nevis jāmeklē kaut kas jauns. Tas ir eskeipisms – nepārtraukti meklēt kaut ko citu, jaunu. Tās ir muļķības, tā ir bēgšana no sevis. Jo tu tāpat galu galā atkārtosi to pašu kļūdu, tikai citā vietā. Sameklēsi jaunāku modeli, ar kuru atkārtot tās pašas kļūdas.

– Kāpēc cilvēki šķiras?

– Varbūt cilvēki nav mācējuši, viņiem nav sanācis saiet tuvu kopā. Vienam bijis daudz attiecību, tāpat arī otram, un tagad abi satikušies. Viņi vienkārši ir kopā attiecīgajā posmā. Satikušies uz kādu brīdi. Taču joprojām ir divas dažādas sugas – viņš dzīvo darbā un ar draugiem, bet viņa ar draudzenēm, darbā vai kur citur. Šis posms beidzas, bērni paaugas, un jāmeklē jaunas attiecībās.

Domāju, nav bijis nekā, kas šos divus cilvēkus saspiež kopā, nav bijusi vienīgā īstā mīlestība ar daudziem dažādiem emocionāliem piedzīvojumiem. Tikai kārtējās attiecības. Cilvēki makšķerē. Un viena makšķerēšanas reize no citām droši vien īpaši neatšķiras. Sēž tai pašā vietā un tāpat ķer zivi – te lielāku, te mazāku. Savā laikā, kad pīpēju cigārus, kādā cigāru žurnālā lasīju par neveiksmīgi nogrieztu, izspūrušu cigāra galu. «Neuztraucieties par to, būs nākamie…» Šo cilvēku attiecībās ir līdzīgi.

– Teicāt, ka attiecībām, cilvēkiem nedrīkst ļaut attīstīties katram uz savu pusi. Kā to nepieļaut?

– Attiecības ir darbs, nopietns darbs. Pavadīt kopā laiku, apmeklēt kopā pasākumus, par tiem runāt. Lasīt, apspriesties par izlasīto, redzēto, dzirdēto. Tas patiešām ir nopietns darbs. Ne nepatīkams, tomēr darbs. Tā ir piepūle. Vieglāk ir darīt pašam savu, nerunāt, nestāstīt un domās aiziet prom no otra cilvēka. Ar laiku tu vairs nezini, ko otrs jūt, ko domā. Stīgas noskaņojas – vienam tās ir uzvilktas, otram – galīgi nošļukušas, un pēc kāda brīža rodas disonanse. Attiecības visu laiku ir jāuzskaņo, jāpieskaņojas, jāsadzird, bišķiņ jāstrīdas…

Mēs ar Ingu ejam uz teātri, paralēli lasām un apspriežam grāmatas, skatāmies filmas, raidījumus. Esam kļuvuši par operas grūpijām – braukājam pa visu pasauli un skatāmies jaunākos iestudējumus. Savulaik pa visu Eiropu uzcītīgi sekojām Alvim Hermanim, kur viņš kaut ko iestudēja. Braucam uz operas festivāliem, kopā ceļojam, kopā sekojam saviem bērniem, viņu veiksmēm un neveiksmēm. Strādājam atsevišķi, taču brīvo laiku cenšamies pavadīt kopā.

– Pēc vairāku gadu mājās būšanas jūsu sieva uzsāka savu biznesu – zīmola Una Vita somas ir viņas izlolotas.

– Manā bērnībā kaimiņos dzīvoja trīs brāļi, skatījos uz viņiem un domāju – man arī būs trīs dēli. Pēc tam saskatījos multfilmas un vēl sasapņojos par meitiņu peciņu. Diemžēl meitiņa mums nesanāca. Izaudzināt trīs dēlus – tas prasa enerģiju, laiku… Kad jaunākais dēls sasniedza piecu gadu vecumu un aizgāja bērnudārzā, sieva beidzot varēja darīt kaut ko ārpus mājas, piepildīt savu sapni. Domāju, kad Inga uzsāka biznesu, daudzi uzskatīja – kaut kāds biezais finansējis sievas biznesu, un sieva ir tikai fifa, kas neko nefilmē. Jā, es Ingai finansiāli palīdzēju, bet es arī ar prieku skatos, kā viņa strādā, liek lietā savas zināšanas, izdomu, spējas. Kvalitāte, dizains – viss ir audzis. Priecājos, ka Latvijā tiek ražotas skaistas lietas, tikai mums vajag lielāku pašapziņu, lai pirktu savas preces un pakalpojumus.

Inga ir upurējusi, atdevusi daļu savas dzīves un veselības gan bērniem, gan arī, protams, man. Tāpēc man prieks, ka Ingai ir Una Vita un viņa beidzot var darīt to, kas sagādā prieku. Apzinos – bez Ingas es nebūtu tas, kas esmu. Aiz katra veiksmīga, daudz sasnieguša vīrieša ir stipra sieviete. Diemžēl daudzkārt izrādās, ka vīrieši šīs sievietes nodod. Iet tālāk un domā, ka viņi ir tik ģeniāli, ka var iztikt bez šīm sievietēm. Nevar.

– Un bērni? Ko dara viņi?

– Vecākais pabeidza Stokholmas augstskolu un rosās mārketingā, vidējais vēl ir mācību procesā, papildus apguva vācu valodu un studēs Vācijā. Bet jaunākais tūlīt beigs ģimnāziju. Šis būs pirmais septembris, kad man vairs nevajadzēs braukāt uz skolu. Vairāk nekā divdesmit gadu esmu vadājis viņus uz skolu.

– Pats to darījāt, nevis šoferis?

– Lielākoties jā. Es uz skolu, Inga no skolas. Bija periods, kad vadāja šoferis, bet tas bija īss brīdis. Tā pusstunda, četrdesmit minūtes ceļā uz skolu ir bijis komunikācijas laiks ar bērniem. Šai laikā runājām, galvā atkārtojām divciparu reizrēķinu. Apmeklējot fizmatu rīkotu pasākumu Valmierā, iemācījos, ka tas ir labs veids, kā trenēt smadzenes. Dēli nekur nevarēja aizbēgt un bija spiesti klausīties (smejas). Arī vīru sarunas par dzīves jēgu mums bijušas. Taču šobrīd informācijas plūsma ir tik liela, ka bērniem jau ir izveidojies priekšstats par visu. Lai tas tā nebūtu, bērni pilnīgi jāatslēdz no ekrāniem. Jāierobežo laiks, ko viņi pie tiem pavada. Vecākiem tas ir drakonisks darbs.

– Tā ir taisnība, ka vīriešiem vienmēr vajadzīgs izaicinājums?

– Domāju, ikvienam tāds vajadzīgs. Sievietes piepildījumu gūst caur bērniem, caur to, ka viņu dzīves sakārtojas. Arī vīrietim svarīgi, kas aiz viņa paliek. Bērni. Bet kas vēl? Varbūt tāpēc esmu neproporcionāli daudz iesaistījies sabiedriskās aktivitātēs, kas tiešā veidā man rada tikai izdevumus un problēmas. Atņem laiku, rada nelabvēļus, ienaidniekus, atbaida biznesa iespējas. Jo ir cilvēki, kuru uzskati disonē ar manējiem un tāpēc sadarbība nenotiek. Nepatīk mana sociālpolitiskā nostāja vai atpazīstamība, jo nauda mīl klusumu. Taču daru to tik un tā. Tāpēc, ka man ir vēlme nodrošināt bērniem un mazbērniem iespēju dzīvot veiksmīgā, laimīgā un pārtikušā Latvijā. Gribu, lai sabiedrība tiek pāri boļševisma traumai, lai postpadomju elite rietumnieciskojas un tiek nomainīta. Gribu, lai mēs atgriežamies rietumu civilizācijā, kur notiek pozitīva attīstība pa spirāli, nevis pašiznīcināmies.

Mēs visi gribam dzīvot mūžīgi. Bet tas iespējams tikai caur bērniem vai radot kaut ko vērtīgu, paliekošu. Viss pārējais… Tā ir fikcija. Mums jau nekas nepieder. Tikai tas, kas ar mums noticis. Tāpēc dzīve jādzīvo tā, lai vēlāk nebūtu sāpīgi par bezjēdzīgi nodzīvotiem gadiem. Kļūdīties, atzīt kļūdas. Kvalitatīvi dzīvot ar kvalitatīviem cilvēkiem. Ar Ingu… Un darot lietas, ko uzskatu par pareizām.

Lasi citur

3 komentāri

Vilnis Drusts
Kāds?!! VID !? Vai citas iestādes ir pakratījuša šo "pseido investoru konsultantu" ? Noteikti pārbaudot viņa Circlke K vai Rimi karti kas tiek aktivizēta, tur vienkāršais proletārietis uzreiz pakārsies! :D Bet redz..... nodokļi iekasētāji piever acis uz tādiem Plebejiem kā Rungainis ?????????????????
Artis Āboliņš
Piedāvāju ar likumu aizvērt tās iestādes -kur atkarībā no algas, kuru pensijas apmērs strādājot visu mūžu pat nesanāk 200 eiro -MINIMĀLĀS ALGAS KONSERVĀCIJU PACELT EIROPAS TIRGUS LĪMENĪ -LAI MEKLĒ CITAS IESPĒJAS- NEATBALSTĀM PARAZĪTUS KONSERVATORUS.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs