Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
27
-
0
-
0
-
6
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2020. gada 5. numurā.
Cenšos sevi neapšaubīt
«Kad skatos atpakaļ uz savu dzīvi, atceros, ka man vienmēr ir gribējies aizstāvēt vājākos, un tieši puišus.» Vai Akvelīnai pašai tāds atbalsts nav bijis vajadzīgs? «Par daudzām lietām, kas tagad notiek, es vairs nebrīnos un no tā, ko man piedāvā, neatsakos. Ja kādreiz būtu šaubījusies – ka varētu netikt ar kādu darbu galā, tad tagad to vairs nedaru. Ja man piedāvā, tas nozīmē, ka varu to izdarīt.
Es cenšos sevi neapšaubīt, kā jaunībā to darīju.
Tad man likās, ka cita ir labāka, kādai tas izdosies labāk. Bija situācijas, kad man kolēģi teica, lai izrādē, kur galvenās lomas aktrise taisīja histērijas un es biju otrajā plānā, saku režisoram, ka varu nospēlēt pirmo lomu. Likās – nu, kā es tā piedāvāšos! Bet varbūt vajadzēja. Ja tagad man piedāvā, es sevi neapšaubu un saku jā. To esmu iemācījusies.
Tagad rīkojos kā mazi bērni. Mana krustmeitiņa saka: «Es jau piedzimu gudra! Es ļoti daudz zinu. Es visu varu.» Es arī domāju līdzīgi. Ja kaut ko nezinu, varu izlasīt un apgūt, patrenēties, lai man izdodas. Un izdodas! Esmu mācījusies neapgrūtināt sevi ar mazvērtības kompleksu. Lai gan arī jaunībā tas man nepiemita. Tā bija atturība, zināma kautrība, sevis neizcelšana. Es domāju, ja tagad būtu tāda, kāda biju trīsdesmit un četrdesmit gados, man nebūtu to piedāvājumu, kas ir tagad. Man nav problēmu saprast viesrežisorus, kas runā angliski. Man viss ir labi.»
Nedrīkst tēlu ielaist savā dzīvē
Ienākot teātrī, Akvelīnai ilgu laiku režisori deva spēlēt pozitīvās meitenes, bieži vien – cietējas. «Pirmajos gados man bija šīs raudošās meitenes. Arī vēlāk ik pa laikam tika emocionāli ļoti smagas lomas, kā izrādē «Rītausmas dāma», kurā mana Adele stāvēja jau uz dzīves un nāves robežas.
Es tik ļoti emocionāli ņēmu pie sirds tēla likteni, neaizdomājoties, ka tas atstāj iespaidu uz pašas dzīvi.
Emocijas man kā aktrisei, bez šaubām, ir vajadzīgas. Tās ir mans darba instruments, taču jālieto ar prātu. Ja tēlu pielaiž sev ļoti tuvu, tas ienāk arī pašas dzīvē, tāpēc iemācījos to nodalīt.
Pirms dažiem gadiem Kamerzāles izrādē «Pikaso sievietes» mēs spēlējām reālas sievietes, kas dažādos laikos bijušas mākslinieka Pablo Pikaso dzīvē, bet izrādē it kā satikušās vienā laikā, un stāstījām katra savu likteni. Es biju Dora – Pikaso raudošā sieva, gudra, inteliģenta žurnāliste, kura no visiem pārdzīvojumiem beigās nonāca psihiatriskajā klīnikā.
Es daudz par viņu lasīju, turēju sev tuvumā viņas bildīti un tik ļoti iedziļinājos viņas tēlā, ka jutu – viņa mani burtiski vada. Biju nonākusi tādā emocionālā stāvoklī, ka brīžiem aptvēru – vairs nekontrolēju situāciju, un tad pateicu sev: stop, tu nedrīksti tik ļoti iedziļināties tajā sievietē un viņas liktenī! Pateicu Dorai – piedod! – izmetu viņas bildīti. Man bija no viņas jādistancējas.
Aktrisei uz savu tēlu tomēr jāskatās no malas, nevar tik ļoti ar to saplūst, lai kļūtu par tā daļu. Es vairs nemēģinu tik ļoti iedzīvoties tēlos. Izrādē esmu tajā pa īstam, bet es to spēlēju, nevis dzīvoju viņa dzīvi, jo citādi ar mani pašu var notikt kaut kas slikts.
Iemācījos dzīvi tvert vieglāk
«Man patīk lomas, kurās varu spēlēties, nevis man jādzīvo ar savām emocijām. Esmu iemācījusies neskatīties atpakaļ, lai nebojātu savu šodienu un rītdienu. Nevar skatīties atpakaļ un iet atmuguriski uz priekšu. Vienalga, lai kas ir noticis, nevar visu laiku skatīties pagātnē, un ar lomām ir tieši tas pats. Es nevaru domāt par to, ko esmu nospēlējusi.
Lomas aiziet, un tām manā šodienā nav nekādas nozīmes.
Varu teikt, ka tās man ir kā izlasīta grāmata, kas nolikta plauktā, un to vairs neveru vaļā. Kaut kas manās atmiņās ir palicis, bet es nevaru vairs emocionāli izjust kādu tās epizodi.
Esmu pati sevi veidojusi. Kā es mācēju, tā darīju. Sākot savu ceļu teātrī, ļoti ātri sapratu, ka man jāatmet mans lielais apzinīgums. Skatījos uz kolēģēm, ar kurām biju vienā garderobē, un redzēju, ka viņas nepārdzīvo par daudz ko tādu, par ko līdzīgā situācijā es jutos vainīga. Nevarēju kā cita ieskriet mēģinājumu zālē un smejoties pateikt: «Vai, piedodiet, ka nokavēju! Trolejbusam stanga nokrita.» Ja man kādreiz tā gadījās, pārdzīvoju, taču ar laiku arī sev sāku pieļaut kādu mazu bezatbildības devu. Atbildība tāpat ir palikusi, bet situācijas, kad nevienam neko sliktu nenodaru, neuztveru traģiski. Esmu iemācījusies dzīvi tvert vieglāk, jo man par visu nav jāpārdzīvo un jāatbild.
Kad man tuvojās piecdesmit gadi, aizdomājos – nez kā būs tad, kad būs sešdesmit divi… Nezin kāpēc tieši tādu robežu biju nolikusi un meklēju, ar ko sevi vēl nodarbināt, lai arī tajā vecumā, kas pienāks, es būtu cilvēkos un viņiem interesanta. Ja nebūtu to darījusi un būtu palikusi tāda, kāda biju kādreiz, ļoti iespējams, ka šodien man nebūtu tik daudz tikšanos, cilvēki mani neaicinātu.
Toreiz daudzi uzskatīja, ka esmu lepna un auksta, baidījās nākt man klāt un uzrunāt.
Es biju atturīga, jo man likās – nu, kas tad es esmu! Citi ir svarīgāki un nozīmīgāki. Tagad domāju, ka man piemita sevis nenovērtēšana, lai gan arī tajā laikā mēģināju ieņemt savu vietu, iekārtojos uz skatuves tā, ka režisors teica: «Jā, jā, Akvelīna aiziet dziļumā, bet nostājas tā, lai vienalga viņu redz.» Bet dzīvē es droši vien radīju priekšstatu, ka esmu vēsa un atturīga.»
Nekas nenokrīt no zila gaisa
«Es gāju pa savu taciņu. Nospēlēju tik lomu, cik man lemts. Ja nav bijis lomu teātrī un kino, bijuši radiolugu ieraksti. Man nekad nav bijusi doma iet prom no teātra. Ja izvēlējos šo profesiju, tad taču zināju, ko daru.
Man bija kādi desmit, vienpadsmit gadi, kad izdomāju, ka būšu aktrise, uz to es gāju un neļāvos šaubām.
Otrs ceļš man radās likumsakarīgi. Starp četrdesmit un piecdesmit gadiem, kad lomu bija mazāk un radās pārdomas, ko es vēl varētu darīt, sāku studēt astroloģiju un dziedniecību. Bērnībā dzirdēju, ko runā vecmamma, gāju viņai līdzi lasīt zālītes, vācām tējas. Viņa man stāstīja, ar ko katra zālīte laba un kam der. Kad bija klepus, vārīja pelašķu tēju. Uz izmežģītas potītes vai sastiepuma uzlika lielo lēpju lapu. To visu mans bērna prāts fiksēja, un tas manī palika.
Mana vecmamma un mamma nebija ne zintnieces, ne dziednieces, bet viņām bija saprašana, kāda ir laukos un saskarē ar dabu augušam un dzīvojošam cilvēkam. Ja radās veselības problēmas, pratām ar dabas dotiem līdzekļiem pašas tikt galā. Tos taču katrās lauku mājās zināja! Ārstu meklēja tikai patiešām smagos saslimšanas gadījumos, bet parastas vainas paši sadakterēja.
Tagad, tiklīdz piemetas iesnas un klepus, skrien pie ārsta un dzer tabletes. Agrāk gulēja mājās, dzēra avenāju vai pelašķu tēju, iesmērēja krūtis ar ziedi, kurā iejaukts terpentīns, sinepju vanniņā izkarsēja kājas, dzēra priežu pumpuru tēju un staigāja pa priežu mežu. Tā esmu darījusi visu dzīvi. Dzīvodama Rīgā, pavasarī aizskrienu uz mežu pēc priežu pumpuriem, vasarā pēc asinszāles un ugunspuķes. Ugunspuķes tēja ir ļoti garšīga un der gan spēka atjaunošanai, gan nomierināšanai. Senos laikos to deva karavīriem, lai viņi būtu gan mierīgi, gan tonizēti cīņai. Ugunspuķe savas vērtīgās īpašības vislabāk saglabā, ja vispirms to satvīcina un tikai tad žāvē. Arī garša tad ir pavisam cita. Tā es tējai satvīcinu arī ābeles lapas.
Latvija ir brīnišķīga zeme, kurā ir milzīgas dabas bagātības, kas visas nav apjoztas ar žogiem un aizliegumiem. Varam vēl iet pļavās un mežos. Mēs ar draugu, braucot pa Latviju, pirms pāris gadiem pamestā vietā atradām antonovkas ābeli, kur rudenī braucam salasīt ābolus. Pie viena arī ābeles lapas, ko satvīcināt garšīgai ābeļlapu tējai. Tā es atrodu, kur aug mežrozītes, kur korintes, kur pīlādži, kur dažādas zālītes. Mājās uz balta papīra lapas izžāvēju, un man ir sava aptieka. Reizēm visa ziema paiet, un nav nekādas vajadzības pēc šiem ārstniecības līdzekļiem, paliek nākamajai ziemai. Neko nevācu lielos daudzumos. Vienīgi ugunspuķi vācu vairumā un vakaros dzeru ugunspuķes tēju.
Es nezinu, vai jutu sevī kādas īpašas spējas, kad padziļināti pievērsos dziedniecībai. Ja cilvēks uz kaut ko mērķtiecīgi virzās, tad spējas arī rodas. Tās nenokrīt no zila gaisa. Filozofiska dzīves uztvere manī ir ielikta no augšas.»
Liktenis jau ir ielikts
«Man aizgāja desmit gadi, kamēr pilnīgoju savas zināšanas astroloģijā. Pāris studiju gados iemāca tikai pašus pamatus, bet neiemāca saprast cilvēka dzīvi. Lai izprastu, kā veidojas cilvēku attiecību modeļi, kā tie darbojas ģimenē, es daudz lasīju psiholoģijas grāmatas, klausījos lekciju diskus, ko pasūtīju no Amerikas.
Tos septiņpadsmit gadus, kad man katru pirmdienu nāca cilvēki un lūdza, lai paskatos viņu astroloģiskās kartes, centos katram tajā atrast labo, uz ko viņš varētu balstīties. Gribēju cilvēkiem iedot pārliecību, ka viņu spēkos ir mainīt notikumu gaitu, lai nenotiktu tās sliktās lietas, ko redzēju viņu kartē. Vai arī, ja nav iespējams mainīt, tad to, kas notiks, pieņemt ar gudrību, grūtības uztvert kā mācību, pārmaiņas – kā spēka vairošanu, apjukumu – kā intuīcijas attīstīšanu. Gribēju, lai cilvēki, ja kartē parādās varbūtība, ka tiešām būs kāds satricinājums, spēj to pieņemt un notic, ka arī pēc tam dzīve turpināsies.
Atnāk sieviete uz šķiršanās robežas un grib zināt, vai viņas kartē tā ir paredzēta. Nevaru apgalvot, ka tieši šķiršanās, bet kādu pārmaiņu laiku tajā redzu. Sievietei bijusi nojauta, ka vīrs aizies, un viņai ir sajūta, ka dzīve sabrūk. Šķiršanās vienmēr ir ļoti sāpīga, bet, tiekot pāri pirmajām sāpēm, zaudējums bieži vien izrādās arī kāds ieguvums. Pati no savas dzīves varu teikt, ka, izturot likteņa sitienus, dzīvē tiek iedots kaut kas cits.
Astroloģiskajā kartē parādās vecāku attiecības, parādās, kas notiek ar bērnu, ja vecāki izšķiras. Ja viens no vecākiem aiziet, bērns ir pamests, un tā notiek arī tad, ja viņš tiekas arī ar otru vecāku, kas ir aizgājis.
No šķirtajām ģimenēm nākušiem bērniem ir bezgala daudz kompleksu. Viņos ir daudz sāpju, kas bērnā paliek uz visu dzīvi.
Viss cilvēkam nāk no bērnības, no ģimenes, kādā viņš audzis. Novārtā pamests «mauglītis» nekad nekļūs par profesoru. Tā notiek tikai filmās, bet ne dzīvē. Ja pirmajos trīs, četros, piecos gados bērns nav iemācījies socializēties, izjust un saprast emocijas, tas nekad vairs nav atgūstams.
Vecāki, kas mājās nevis nodarbojas ar bērnu un sarunājas ar viņu, bet visu vakaru pavada katrs savā telefonā, apzog bērnu. Burbulis, kurā ir «feisbuki», «instagrami», ieslēdz sevī un neļauj cilvēkam normāli augt un veidoties saskaņā ar dabas un dzīves likumiem. Ja vecākiem nav intereses un laika bērnam, no kā viņš var mācīties? Bērns māca bērnu, jaunietis jaunieti. Tas, kas tagad notiek, man atgādina flāmu gleznotāja Pītera Brēgela gleznu «Aklie», kurā viens aklais iet pa priekšu un seši aklie, ceļu taustīdami, aiz viņa. Aklais ved aklos.
Liktenis katram jau ir ielikts, bet liela nozīme ir tam, kā mēs reaģējam uz to, kas mums ielikts.
Izdarām secinājumus vai nolemtībā pieņemam to, kas ar mums notiek. Ja cenšamies saprast, kāpēc tā notiek, kāda ir tā dzīves ķēde, kas izraisa katru nākamo notikumu, un mācāmies no tā visa, varam savu astroloģisko karti mainīt. Bet vispirms jāmaina attieksme pret to, kas bijis.
Nav normāli, ja sešdesmitgadīga sieviete vēl arvien dzīvo pagātnē, vainojot savu bērnību un vecākus, kas viņai nodarījuši pāri, un uzskatot, ka tāpēc viņai dzīvē neveicas. Lai cik grūta bijusi bērnība, nevar visu mūžu dzīvot ar bērnības traumām, tās visu laiku uzplēšot. Tas ir sliktākais, ko ar savu dzīvi var darīt, – dzīvot pagātnē. Cilvēks tā sevi tikai posta. Jādzīvo tā dzīve, kas ir šodien, citādi, pagriežoties ar seju uz pagātni, nav nākotnes. Tā ir iešana atmuguriski, neredzot, kur iet, krītot vēl kādā bedrē un vēl vairāk sasitoties. Pieņem to, kas ir bijis, pasaki sev, ka esi cilvēks, kas ar visu spēj tikt galā, un tā arī notiks!»
Pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir
«Ar bēdām par zaudēto un raizēm mēs neko citu negraužam, kā vienīgi paši sevi. Savu mammu jau sen esmu pārdzīvojusi. Viņa nomira piecdesmit sešos gados. Vienmēr domāju – kāpēc tik agri? Bet tā bija viņas dzīve. Man ir manējā, un es nevaru sevi grauzt par zaudētiem cilvēkiem, par kļūdām, kuras kādreiz izdarīju, par nedabūtiem darbiem, par aplamām izvēlēm… Ja par to visu šodien sevi graužu, es graužu savu rītdienu. Es to negribu. Man jādzīvo tā dzīve, kas man ir pašreiz.
Man ir sajūta, ka ir daudzas Akvelīnas un visas ļoti dažādas.
Dažādos laikos dažādas, un es vairs negribu būt tāda, kāda biju citā laikā. Es negribētu atgriezt atpakaļ nevienu savas dzīves laiku! Nevienu! Tas ir bijis un izdzīvots.
Jaunībā mēģināju tikt pie bērniņa, desmit gadus no vietas katru otro dienu gāju uz procedūrām, gulēju slimnīcā, vairākus spaiņus asaru tajos gados izraudāju, un šodien es atsakos par to raudāt. Kāpēc tā notika, šo jautājumu sen vairs sev neuzdodu. Redzēju sievietes, ar kurām biju kopā slimnīcā, kuras gadiem ilgi cīnījās, lai tiktu pie bērna, bet vīrs tikmēr aizgāja pie citas.
Cilvēki saka, ka es esmu stipra. Es nezinu. Kolēģi ir redzējuši manu bezcerīgo izmisumu, kad zaudēju savu dzīvesdraugu Rolandu. Kad viņš uzzināja diagnozi un viņam pateica, ka atlikušas vairs tikai trīs nedēļas dzīves, es atnācu uz teātri un vienkārši brēcu. Nebija nekādu aizdomu, ka kaut kas tāds varētu būt, un bija grūti pieņemt, ka tūlīt viss beigsies… Rolands nodzīvoja divus mēnešus. Paradokss, ka, pirms Rolandam to ziņu pateica, teātrī sākām mēģināt lugu «Sapnis par rudeni». Manai varonei izrādē bija teksts: «Viņš aiziet… Viņam tūlīt jāaiziet…» Viņas mīļotais cilvēks mira, un rudenī, kad lugu pabeidzām iestudēt, ārsts Rolandam pateica diagnozi, bet dienā, kad viņš nomira, man vakarā bija izrāde. Es nezināju, vai varēšu nospēlēt, bet tādos brīžos ieslēdzas kaut kāds aizsargmehānisms, kas it kā ierobežo saprašanu. Izrādē, kad man bija jāatkārto vārdi, ka viņš aiziet, savas personīgās emocijas atslēdzu, citādi es nespētu nospēlēt.
«Nu, tu gan labi turies!…» bija cilvēki, kas teica, un es jutu zemtekstu, ka man ir auksta sirds. Man bija jāvada pasākumi. Safrizēju matus, uzliku grimu, uzvilku vakartērpu un darīju to, kas man profesionāli bija jādara. Nedrīkstēju šņukstēt un puņķoties. Tas, kas notika, bija manā dzīvē, bet ne ar mani. Tas bija Rolanda dzīvē. Manas sāpes bija mans egoisms, ka es palieku viena. Mēs bijām satikušies, mums tika atvēlēti deviņi labi gadi, par kuriem esmu pateicīga, ka tādi man bija. No mūsu attiecībām man ir palikusi zināšanu bagātība un milzu pieredze, tā cita pasaule, kas man līdz ar Rolandu atvērās. Cits skatījums uz dzīvi, kāda līdz tam man pietrūka, jo dzīvoju teātra vidē, kas ir ļoti noslēgta. Un pēkšņi aptvēru, ka ir milzum daudz citas informācijas, un tas man ļoti daudz ko deva.
Mans tagadējais draugs nav saistīts ar astroloģiju un dziedniecību, bet viņš par to interesējas un mani atbalsta. Reāli domājošs cilvēks ar Latgales saknēm un dabas bērna sirdi, kuram tuva kultūra, mūzika, māksla. Tas brīdis, kamēr pēc Rolanda biju viena, nebija ilgs. Baidījos, kā es pārdzīvošu to pirmo vientulības ziemu un tumšo laiku, bet mani izdevniecības «Zvaigzne ABC» draugi lika uzreiz uzrakstīt par pieredzi, kādu dziedniecībā ieguvu no Rolanda. Man bija jāmeklē materiāli, viņa raksti «Zintniekā», jāklausās intervijas, ko Rolands bija devis radio. Rakstīju grāmatu «Dziedināt mīlot», un tas man palīdzēja tikt pāri zaudējumam.
Grūtāko laiku – pirmos deviņus mēnešus – es biju pārdzīvojusi. Un tad cilvēks, kas ienāca manā dzīvē, mani vienkārši uzrunāja. Pajautāja: «Vai drīkstu jums piezvanīt?» Atteicu, lai jau piezvana, ja vēlas.
Es drusciņ sekoju savai astroloģiskajai kartei un redzēju, ka kaut kas tāds notiks.
Bija paredzēts, ka man varētu būt kādas izvēles. Tikai vienmēr esam pārsteigti par to, kā tās atnāk un no kuras puses. Gads ir daudz, lai sieviete pierastu dzīvot viena, bet Lija Brīdaka, ar kuru man ir ļoti draudzīgas attiecības, teica, ka nevajag pēc zaudējuma palikt vienai.
Priecājos par dzīvi, kāda man ir tagad, un neskatos atpakaļ. Gribu, lai mana rītdiena, cik tas iespējams, ir labāka nekā šodiena. Liekas raizes, bailes un šaubas atņem aizsardzību, bet es gribu līdz pēdējam brīdim uzturēt sevi pie veselības, pilna prāta un apziņas. Mana vecmamma, nodzīvojusi garu mūžu, pēdējos gadus katru dienu skaitīja lūgšanas par laimīgu nāvi. Es dusmojos, bet tad, kad viņai pienāca pēdējā dzīves nedēļa, sapratu, ka viņa Dievam ir izlūgusies šo laimīgo nāvi. Viņa aizmiga uz savas meitas, manas krustmātes, pleca.
Mums katram ir sargeņģelis, tikai kāds pārāk ātri skrien, un eņģelītis nepaspēj tikt līdzi vai paši to nogrūžam no sava pleca. Es jūtu sava sargeņģeļa pieskārienu, kas man īstajā brīdī saka: «Nedari to!…» vai arī: «Dari to!» Un jums visiem novēlu: «Dzīvojiet to dzīvi, kas jums šobrīd dota, un neskatieties atpakaļ!»»
