Rīga +18°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē: Sandra Āzena, starptautiski sertificēta Montesori skolotāja, vada nodarbības topošajiem Montesori pedagogiem, Jūlija Kezika, Montesori pirmsskolas Pētnieku darbnīca vadītāja, starptautiski sertificēta Montesori skolotāja.
Bērns un viņa iekšējais skolotājs
Pirmajos dzīves gados bērns kā sūklis uzsūc visu, ko redz un jūt vidē – gan labo, gan slikto, gan vajadzīgo, gan traucējošo –, un tas veido bērnu tādu, kāds viņš būs visu turpmāko dzīvi, tas ir viņa absorbējošais prāts. «Es to iztēlojos kā cementu – viss, ko bērns piedzīvo līdz triju gadu vecumam, nekur nepazūd, bet gan iecementējas uz mūžu,» skaidro Jūlija.
Montesori pedagoģijā uzskata, ka ikvienā bērnā mājo viņa iekšējais skolotājs un bērns pats intuitīvi jūt, kas viņam konkrētā brīdī jāapgūst, tādēļ Montesori bērnudārzā ļauts izvēlēties aktivitātes bērniem pašiem un apgūt tās savā ritmā.
Pedagogam nav jācenšas konkurēt ar iekšējo bērna skolotāju, ir jānovēro bērns un jāpalīdz viņam, kļūstot par gidu.
Normalizācija
Tā Marija Montesori dēvēja emocionālo līdzsvarotību un sociālās prasmes, spēju koncentrēt uzmanību, būt pašdisciplinētam, neatkarību izvēlēties nodarbošanos un prasmi strādāt ar to patstāvīgi, vienlaikus izjust patiku pret darāmo un arī izbaudīt to. Tam nepieciešama atbilstoša vide.
Sensitīvie jeb jūtīgie periodi
Īpašos vecuma posmos bērna interese apgūt kādas zināšanas vai prasmes ir vislielākā, turklāt gluži vai sprādzienveida. Droši vien esat novērojuši, kā bērns pēkšņi ieinteresējas par skaitļiem – skaita it visu un visur. Vai arī piedzīvo tādu kā rakstīšanas eksploziju – raksta ķeburiņus, taisa savas grāmatas, meklē burtus uz izkārtnēm. «Šai laikā it kā ar lukturi tiek izgaismotas kādas bērna intereses, un visu laiku viņš vēlas nodarboties tikai ar to. To ļoti labi var novērot jau zīdaiņiem, piemēram, mans jaunākais bērns nesen iemācījās stāvēt, nu un tagad viņš gandrīz vai ar to vien nodarbojas – stāv no rīta līdz vakaram!» pieredzē dalās Jūlija. Ja šo bērna interesi izmanto un dod iespēju strādāt un apgūt tieši tās lietas, kas bērnu interesē, bērns gūs ne vien labu zināšanu pamatu turpmākajai dzīvei, bet arī tiks atmodināta patiesa interese par mācīšanos. Piemēram, sensitīvais periods matemātikā bērniem ir četrarpus līdz sešu gadu vecumā, un Montesori bērnudārzā parasti var sastapt bērnus, kas aizrautīgi saskaita un atņem tūkstošus! Tiesa, viņi to dara, nevis tikai skatoties uz rakstītiem skaitļiem (lai gan lielākie entuziasti ar laiku rēķina, iztiekot tikai ar papīru un zīmuli), bet arī apjaušot, ka matemātika ir aptaustāma – piemēram, pērlītes un to savirknējumi desmitos, simtos un tūkstošos. Iedomājieties, cik lepns ir tāds mazs bērns, kurš spēj saskaitīt, atņemt un reizināt tūkstošus?
Kad sākt?
Ar Montesori pieeju jāsaprot it viss, kas ikdienā notiek ar bērnu, un var sākt to praktizēt jau no pirmajām dzīves dienām. Protams, atšķirsies tas, kā veidosim Montesori vidi zīdainim un pirmsskolas vecuma bērnam. Jūlija Kezika stāsta: «Tas, ka mēs palīdzam bērnam izdarīt visu pašam, nozīmē, ka jau no paša sākuma par to piedomājam – ģērbjam tā, lai viņš var ērti kustēties, izvēlamies grabuli, ko viņš var paņemt rokās. Vērojiet, ko bērns var paveikt un kas viņu interesē, un to arī dodiet – tā attīstīsiet bērna patstāvību!»
Jau agri mēs varam pēc iespējas ļaut visu darīt bērnam pašam, piemēram, ēst – vienlaikus ar piebarošanas sākumu.
Pamazām bērns sapratīs, kā tas jādara, un jau līdz triju gadu vecumam būs gana patstāvīgs, lai par sevi parūpētos.
Pavisam maziem bērniem Montesori vidē nav ierastās redeļu gultiņas, un tās vietā zīdainītis tiek guldīts uz matrača, uz grīdas – tā tiek novērsts risks, ka mazulis, vēlēdamies izzināt apkārtni, mēģina izrāpties un savainojas, kā arī tiek stiprināta neatkarība un kustību prasmes – viņš pats var no guļvietas iekāpt un izkāpt.
Palīdzi man izdarīt to pašam!
Šis ir viens no populārākajiem Montesori saukļiem. Mēdz teikt, ka Montesori filozofija sagatavo dzīvei, nevis tikai universitātei. Lai gan bērni šajās pirmsskolās it kā uzsūc daudz zināšanu, galvenais ir tas, lai bērns kļūst pārliecināts par sevi un veidojas viņa stiprais mugurkauls turpmākajai dzīvei.
Sandra Āzena stāsta: «Montesori savulaik norādījusi, ka bērnam jau mazam jāiedod ziņa, ka viņš ir unikāls un nācis šeit ar savu uzdevumu, nevis ir tikai mammai un tētim. Man patīk kādas mammas teiktais – nevis «mums piedzima…», bet «mūsu meita ir ieradusies pasaulē». Bērns pie mums atnāca, un mēs tagad viņam palīdzēsim izaugt!»
Tradicionālajā izglītībā uz bērnu skatās kā uz tukšu trauku, kas pieaugušajiem jāpiepilda ar zināšanām un jāizaudzina par lielu cilvēku, taču dabā tā nav!
Bērns jau piedzimst ar intuitīvu izpratni par pasauli un vēlmi izzināt, bet mums savukārt jādomā, kā viņam palīdzēt to paveikt, jeb, citiem vārdiem, jāuzticas bērna iekšējam skolotājam.
Tā kā skolotājs ir tikai gids un palīgs, Montesori bērnudārzos nepastāv arī apbalvojumi un sodi, vismaz ne bērnam redzamā veidā. Parasti jau bērns šeit pats redz sava darba rezultātu un pats to var novērtēt – un tas arī ir lielākais ieguvums no patstāvīgas darbošanās.
Rāda, nevis stāsta
Lai gan ārēji izskatās, ka bērni darbojas ar ikdienišķām sadzīves lietām vai mazliet savdabīgām rotaļlietām, šī darbošanās nav haotiska, bet jēgpilna – liela nozīme ir katrai pedagoga kustībai, jo bērns no tās mācās. Interesanti, ka tieši ar praktiskām darbībām bērni apgūst arī noteikumus, kā uzvesties pirmsskolā. Piemēram, bērnam gari nestāsta, ka durvis veram klusu un prātīgi, krēslu paceļam, nesam abām rokām, apejam galdu mierīgi, bet tas tiek parādīts – soli pa solim. Bērni taču mācās, atkārtojot to, ko darām mēs, pieaugušie, nevis to, ko mēs sakām – darām tā!
Vide
Pirmsskolas vecumā bērni rautin raujas pie darbošanās. Montesori vidē tas ir atļauts – bērni gandrīz visu dara paši, un vide dārziņā ir tam pakārtota jau no ienākšanas brīža. Nebūs lielas jēgas, ja nopirksim Montesori materiālus, dosim ar tiem darboties bērnam, bet visu pārējo ikdienu veidosim, nerēķinoties ar viņa vajadzībām un vēlmi darboties pašam.
Viss notiek pa īstam
Ja vecāki bērnam nopērk rotaļu plītiņu, lai bērns var blakus vecākam darboties ar to, tad Montesori teiktu – nē, dodiet bērnam gatavot pa īstam, cik vien agri iespējams. Šeit neatzīst karotītes ar bērnam piemērotiem izliekumiem, krūzītes ar snīpīšiem, satveršanai atbilstošā leņķī veidotus rokturus un tamlīdzīgas lietas. Montesori deva bērniem reālas lietas piemērotā izmērā – ja tā ir krūzīte, tad tāda kā pieaugušajiem, tikai mazāka, tāpat karotīte, trauki, pat grīdas birste, maza karafīte, nazītis. Jā, arī pavisam maziem bērniem dod nazi un šķēres, protams, sākumā tādus, ar ko bērns sev nevar nodarīt pāri, bet viņi ātri iemācās darboties, sevi nesavainojot!
Montesori vidē neatradīsiet rozā zaķus un nenosakāmas sugas pūkainus sunīšus – viss, kas tiek rādīts bērnam, ir reālistisks, turklāt reālās proporcijās.
Montesori neatbalstīja fantazēšanu pirmsskolas vecumā – viņas izpratnē nenobriedušais maza bērna prāts tai vēl nav gatavs, un fantāzijas ir tikai haoss bērnu galvā, kas sakārtojas pieaugot. Tiesa, viņa pati arī savulaik rakstījusi – visticamāk, attīstoties zinātnei un tehnoloģijām, arī Montesori pieejā var būt šis tas jāmaina.
Bērna acu un roku augstumā
«Pieaugušajiem ieteicams notupties un pavērot vidi bērna acu augstumā – vai bērns pats var paņemt sev paredzētās lietas. Tas nozīmē arī mazu krēsliņu koridorā, lai bērns pats var nosēsties un uzvilkt apavus, mazs zemais pakaramais, un tā visā mājā,» iesaka Sandra.
Darbiņu plauktos nav daudz – lai nepārstimulētu mazo. To iesaka arī psihologi – liels rotaļlietu daudzums bērnistabā mazajam tikai traucēs.
Svarīgi, lai materiāli plauktos būtu izolēti cits no cita, tos liek vienkopus pa vienam darbiņam uz paplātes, groziņā vai kādā kastē, un katrs darbiņš šeit paredzēts konkrētam mērķim – trenē kādu bērnu prasmi. Turklāt materiālam jābūt tā pagatavotam, lai bērns ar to varētu strādāt patstāvīgi vai ar minimālu pieaugušā palīdzību. Vides iekārtošanā jāņem vērā arī ikviena bērna individuālās atšķirības, piemēram, jutīgums pret skaņām vai gaismu.
Viena no bērna iekšējām vajadzībām ir kārtība, un tā rada drošības izjūtu – vienmēr ir zināms, kur kas atrodas, īpaši tas svarīgi trauksmainākiem bērniem. «Jāatceras, ka vajadzētu būt kārtībai it visā, arī bērniem ir sensitīvais kārtības periods! Man patīk vecākiem skaidrot – bērns ar absorbējošo prātu uzsūks visu pilnu kā garāžu, un tagad viņam tas viss jāsaliek pa plauktiņiem, lai nav bardaks galvā. Un, ja viņam apkārt ir bardaks, bērns arī nevar sakārtoties iekšēji – tur bērni ir ļoti jūtīgi,» stāsta Jūlija.
Brīvība un disciplīna
Montesori bērnudārzā ik dienu bērns pats izlemj, ar kuru lietu šodien strādās – vai tas būtu reizrēķins, alfabēts, kurpju spodrināšana vai salvešu locīšana. Turklāt ar šo darbu bērns var darboties tieši tik ilgi, cik vēlas, un tādā tempā, kāds viņam ir atbilstošs. Padomājiet, cik daudz viņš var apgūt pats ar milzu entuziasmu, kad viņu neierobežo strukturētas nodarbības! Mēdz taču būt tā, ka nodarbība bērnudārzā vai stunda skolā beidzas tieši tad, kad bērns ir aizrāvies ar jauno lietu! Pēkšņi uzmanība un domas jāpārslēdz, taču arī speciālisti norāda – visvērtīgākā ir tā uzmanība, kad bērns kādā darbībā koncentrējies tik dziļi, ka pazūd laiks un telpa, un tas bērnā raisīs patiesu interesi un prieku mācīties.
Un te tik labi var novērot, cik bērni ir dažādi – kāds ilgi strādās ar vienu un to pašu darbiņu, citam jāpamēģina vairāki darbiņi, dažiem bērniem patīk darboties vienatnē, citi darbojas divatā. Tiesa, šī brīvība mazajam iemāca arī disciplīnu, jo pēc darbošanās pašam materiāls arī jānoliek vietā, jārūpējas, lai netraucētu pārējiem, reizēm jāmācās sadarboties. Mazajiem bērniem atrast vietu, kur jānoliek darbiņš, var palīdzēt, pielīmējot attiecīgajā vietā attēlu.
Praktiskās dzīves vingrinājumi
Strādājot ar bērniem, ko citi bija atzinuši par nepilnvērtīgiem un dauzoņām, Montesori sāka ar praktiskiem vingrinājumiem – mazgāt galdu, slaucīt grīdu, pogāt pogas, sasiet auklas un citiem. Viņa šos praktiskos uzdevumus iestrādāja īpašos materiālos, un tiem izrādījās gluži maģisks pievilkšanas spēks – bērni tos izvēlējās bez mudināšanas. Tā bērni iemācījās paši parūpēties par sevi un apkārtējo vidi, kā arī kļuva harmoniskāki, un mūsdienās speciālistiem jau ir skaidrs, ka šāda praktiskā darbošanās palīdz sakārtot arī prātu un jūtas.
Vienlaikus ar praktiskajiem darbiņiem bērns apgūst arī īpašas iemaņas, piemēram, dažādas apļveida kustības: viena veida – spodrinot karotīti, cita veida – skrūvējot burciņas vāciņu, vēl cita veida – satverot sīkas lietiņas pirkstos. Tā bērns nemanāmi apgūst un trenē rokas un pirkstus rakstīšanai, kas viņam pilnīgi noteikti būs vajadzīgs vēlāk. Sandra Āzena stāsta – šīs prasmes ir īpaši svarīgas, te nepietiks tikai ar lego kluču likšanu kopā, citu virs cita, un ņemšanu nost, jo ar katru praktisko darbiņu bērns apgūst specifiskas roku kustības.
Maņu trenēšana
Liela nozīme ir maņu trenēšanai, un Montesori kā vienu no būtiskākajām maņām ir akcentējusi tausti. Bērni jau agri darbojas ar reāliem kubiem, cilindriem, lodēm, un viņi tos labi pazīst. Skolā viņi jau zina – šī ir lode, lodes forma ir apaļa –, jo ir to turējuši rokās! Ar Montesori materiāliem, pat nezinot priekšmetu īpašības, bērna atmiņā tiek klasificēti iespaidi, un viņam jau būs izpratne – kas ir garš, kas īss, smags un viegls, ciets un mīksts, gluds un raupjš, silts un auksts. Šeit ir darbiņi, kas veicami aizsietām acīm, lai labāk attīstītu citas maņas – dzirdi, ožu, tausti.
Valoda
Interesanti, ka rakstīt bērni mācās pirms lasīšanas. Viņiem ir interesanti rakstīt jebko. Arī šeit svarīgi, lai burtus un alfabētu var aptaustīt – bērni vispirms pa burtiem velk ar pirkstu un atceras līdz ar tausti, vēlāk burtus var zīmēt smiltīs, mannā, tad ņem rokās koka burtus un veido vārdus. Burtu rakstīšanai svarīgi, lai to izdara fiziski, līdz ar taktilo pieredzi, sajūtām – tos var zīmēt smiltīs, izlikt ar kociņiem u. c.
Matemātika
Arī matemātika tiek taustīta. Piemēram, ar pērlēm. Tās tiek skaitītas, vēlāk virknētas pa desmit, simt, visbeidzot simtu kvadrātiskās plāksnītes tiek savietotas, lai veidojas kubs – tūkstotis (un desmit kubā taču ir tūkstotis, vai ne?). Vēlāk jau uzskatāmi tiek saskaitīts, reizināts, strādāts ar daļskaitļiem.
Kosmiskais materiāls
Interesanti, bet gandrīz visiem pirmsskolēniem interesē kosmoss, Saules sistēma, un ar to arī sāk skaidrot lielo pasaules skatu – tas bērnam dod priekšstatu, kur ir viņa vieta pasaulē. Tikai pēc tam tiek stāstīts, kas ir kontinenti, okeāni, valstis un – visbeidzot – kas ir mūsu valsts, pilsēta vai ciems. «Šīs ir lietas, kas bērniem interesē jau pirmsskolas vecumā, kad ir lielo jautājumu laiks, un tad ir svarīgi viņu interesi apmierināt. Tomēr ierasti skolas programmās šīs zināšanas ieplānotas tikai ap divpadsmit gadu vecumu, kad interese jau noplakusi. Cik viegli pusaudzi aizraut ar fiziku tad, kad viņam sāk interesēt sekss?» saka Sandra Āzena.
Montesori sensitīvie periodi
- Valoda: 0–6 gadi
- Kārtība: 1–3 gadi
- Interese un spēja darboties ar sīkiem priekšmetiem: 1–2 gadi
- Maņu izkopšana: 0–5 gadi
- Sociālās attiecības: 2,5–5,5 gadi
- Kustības: 1–4 gadi
- Absorbējošais prāts: 0–6 gadi
- Valodas eksplozija: 1,5–3 gadi
- Rakstīšana, lasīšana un matemātika: 4,5–6 gadi
Kas bija Marija Montesori?
Lai gan Marija Montesori (1870–1952) dzīvoja pirms 100 gadiem, viņu mēdz dēvēt par cilvēku gan savā laikā, gan vēl pirms tā. Pirmā sieviete studente, pirmā sieviete ārste Itālijā, turklāt viņas radītā pedagoģijas metode dzīva un atzīta ir vēl joprojām visā pasaulē. To viņa attīstīja, savulaik strādājot skolā bērniem ar dažādiem traucējumiem. Dienā novēroja bērnus, kā tie darbojas ar pazīstamu speciālistu, piemēram, Frēbeļa un Segēna veidotiem materiāliem, vakarā novēroto pierakstīja un tad pielāgoja materiālus bērnu individuālajām vajadzībām. Tā viņa pamazām veidoja arī pati savējos materiālus, no kuriem daļa joprojām atrodama Montesori skolās un bērnudārzos. Skolas absolventi pēc diviem gadiem ļoti labi nokārtoja valsts eksāmenus, un tas atnesa slavu pašai Montesori – viņa bija pierādījusi, ka šiem bērniem nebija vis dziļi attīstības traucējumi, bet gan pedagoģiskas problēmas.
Montesori izglītība tiek dēvēta par miera izglītību – viņa pat četras reizes nominēta Nobela Miera prēmijai.
Montesori bija svarīgi, lai ikviens bērns, pat visneērtākais pieaugušajiem, tiktu respektēts un cienīts, un tas tā laika sabiedrībā bija neierasti. Visur, kur viņa strādāja, tika atlaists ikviens darbinieks, kas necienīgi izturējās pret bērniem.
Literatūra par Montesori metodi
Nozīmīgākās grāmatas:
The Discovery of the Child, Maria Montessori (1948)
The Absorbent Mind. Maria Montessori (1949)
Montessori: The Science Behind the Genius. Angeline Lillard (2005) – attīstības psiholoģe, neirozinātniece par Montesori metodi
Latviski:
Montesori pedagoģija. H. Helminga
Kā atmodināt un kopt bērna iekšējo dzīvi.
