6 mīti par miniatūrajiem sunīšiem

Par tā sauktajiem modes sunīšiem — čivavām, toiterjeriem, jorkiem, šitsu un citiem mazulīšiem — ir izveidojušies visai noturīgi mīti. Cik tajos patiesības un cik pieņēmumu? Etiķetes eksperte un suņa saimniece JEĻENA JEKATERIŅIČEVA ir izveidojusi maldīgo uzskatu topu par miniatūrajiem dzīvnieciņiem.
Suņi
Ārija Lipska
25. februāris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Andras Csore, flickr.com/macskafarok
Jorkšīras terjers

Daži mītu skaidrojumi būs īpaši noderīgi tiem, kas vēl tikai plāno iegādāties klēpjsunīti.

Pirmais mīts: ar mazu sunīti var ierasties visur

Nav patiesība. Daudzās sabiedriskās un arī privātās vietās ar suni ierasties nedrīkst, piemēram, medicīnas iestādēs, skolās, augstskolu auditorijās, teātrī, kino, operā, muzejos, daudzās ēdināšanas iestādēs. Protams, nedrīkst ar sunīti iet ciemos pie draugiem, ja viņi lūguši suni neņemt līdzi (piemēram, ja draugiem ir mazs bērniņš). Taču Ļenai ir zināmi kuriozi gadījumi, kad mazu sunīšu saimnieces ir pārkāpušas visas iespējamās robežas.

Kāda sieviete radiem palūgusi viņas toiterjeru atvest uz slimnīcu, kurā viņa ārstējās, un sunīti no mediķiem slēpusi zem segas.

Kāda cita jauniete savu Jorkšīras terjeru ņēmusi līdzi uz skolu, stundu laikā turējusi somā un pēc skolas vēl pamanījusies ar suni ielavīties kino… Šādai rīcībai nav nekā kopīga ar mīlestību pret suni. Katra suņa dienas režīmam ir jāatbilst mājdzīvnieka turēšanas normām – ar noteiktiem laikiem pastaigām, ēdināšanai un atpūtai, bet saimnieka iedomas, ka viņa sunīša dzīve, augu dienu sēžot somā, ir pilnvērtīga, var definēt kā primitīvu egoismu.

Taču iespējas ierasties vietās ar suni, kur tas ir atļauts, klēpjsunīšu saimniekiem noteikti vajadzētu izmantot. Kāpēc? Sunim, kas dzīvo pilsētā vai paredzēts izstādēm, ir nepieciešama socializācija, taču kontaktēšanās tikai ar ģimenes locekļiem šo problēmu neatrisinās – suns, ierodoties izstādē, būs šokā no lielā trokšņa, ļaužu un suņu burzmas un milzīgās jaunu smaržu un smaku buķetes. Lai norūdītu nervu sistēmu, suns jau no mazotnes jāņem līdzi uz dažādiem sabiedriskiem pasākumiem.

Otrs mīts: mazi sunīši nav jāved uz suņu skolu

Gan jā, gan nē. Miniatūrajiem suņiem patiešām nav nepieciešama vidējo un lielo suņu skola, jo viņi ir bailīgi un neapdraud sabiedrību, taču jebkuram sunim ir jābūt paklausīgam, tāpēc mazulīšiem, tāpat kā augumā lielākajiem sugas brāļiem, aptuveni pusgada vecumā vajadzētu sākt apmeklēt suņu elementārās paklausības skolu. Kāpēc? Pirmkārt, tā ir lieliska suņa socializācijas iespēja. Otrkārt, sunim ir jāiemāca noteiktas komandas, kas viņu pasargās no briesmām pilsētas vidē, – viņam jāzina, ka pastāv mašīnas un riteņbraucēji, kas mēdz lielā ātrumā braukt pa ielu. Miniatūram sunītim bīstami ir arī garāmgājēji, kas viņu var nepamanīt un uzkāpt.

Treškārt, arī pašam sunim ir savi pienākumi pret pilsētu. Piemēram, viņam jāprot turēt muti, jo ne visur pieļaujama viņa spalgā riešana. Sunim jāiemāca ciesties un gaidīt, kad saimnieks viņu izvedīs nokārtoties, jāiemāca to darīt parka vai pagalma zālājā, nevis uz ietves, un pagaidīt saimnieku, kamēr viņš sakops atstāto šmuci. Ceturtkārt, jebkāda veida mācības attīsta suņa intelektu. Mazulīši parasti ir ļoti apķērīgi, un elementārās paklausības kurss ir īss.

Trešais mīts: suņu ģērbšana ir saimnieku kaprīze

Nav patiesība. Suņu apģērbam ir divas funkcijas: ļoti īsspalvainos sunīšus tas pasargā no izmirkšanas un saaukstēšanās, bet garspalvaino izstāžu suņu saimniekiem apģērbs ir vienīgais glābiņš, kas draņķīgos laikapstākļos spēj saglabāt tik dārgi kopto suņa spalvu. Ir teiciens, ka garspalvainie suņi ielas uzslauka labāk par viscentīgākajiem sētniekiem.

Jeļena saka – viņai daudzreiz vieglāk ir izmazgāt dubļainu suņa kombinezoniņu nekā pēc katras lietainas pastaigas mazgāt suni un divas stundas viņu žāvēt ar fēnu. Suņa apģērbu var saukt par suņa veselības profilaksi, jo īsspalvainie suņi (īpaši pusmūžā un senioru vecumā) salstot un izmirkstot ātri var saķert plaušu karsoni, radikulītu vai reimatismu.

Ceturtais mīts: mazi sunīši ceļojumos ļoti nogurst

Nav patiesība. Suns desmitreiz vairāk stresos un nogurs, dzīvodams dažas dienas vai nedēļu svešās mājās pie svešiem cilvēkiem (tikai tu uzskati, ka radi vai draugi ir tuvi cilvēki – sunim ar viņiem ir maz kopīga). Pirmkārt, gandrīz visiem suņiem patīk braukt mašīnā, otrkārt, aviolidojumos miniatūrie sunīši pat izbauda ekskluzīvas tiesības sēdēt vienā krēslā ar saimnieku (šis noteikums attiecas uz suņiem, kuri kopā ar ceļojuma būri nesver vairāk par astoņiem kilogramiem).

Bēdīgāka situācija ir mopšiem, kurus dažkārt simt vai divsimt lieku gramu dēļ ievieto bagāžas jeb dzīvnieku nodalījumā. Lidojumu mazie suņi pacieš ļoti labi, tikai pusi dienas pirms lidojuma viņus nav vēlams barot un ieteicamas ilgas pastaigas. Ļenas suns ir ceļojis ar lidmašīnu sešas reizes un satraucies tikai vienā lidojumā, kad sākās sniega vētra, – nācās Frančeskai iedot astotdaļu baldriāna tabletes. Pasažieri bijuši uztraukušies krietni vairāk!

Piektais mīts: mazie modes sunīši PĀRĀK dārgi maksā

Nav patiesība. Tiesa, standartam atbilstoša un veselīga sunīša pašizmaksa ir iespaidīga. Pirmkārt, visiem suņiem – gan ļoti lieliem, gan ļoti maziem – mēdz būt iedzimtas veselības problēmas, un, lai viņi pasaulē laistu veselīgus pēcnācējus, pirms pārošanas topošajiem vecākiem jāveic neskaitāmas veselības pārbaudes, kas mērojamas vairākos simtos eiro. Otrkārt, ja pēcnācēji ir paredzēti izstādēm, abiem vecākiem ir jābūt vairāk vai mazāk titulētiem izstāžu suņiem, bet izstādes, kā zināms, ir diezgan dārgs prieks. Šos izdevumus sasummējot, veidojas tā saucamā kucītes grūsnības cena, kas tikai šad tad ir zemāka par trim tūkstošiem eiro.

Treškārt, miniatūrie sunīši sevi neatpelna, jo dzemdē maz mazuļu, piemēram, čivavām dzimst tikai viens vai divi kucēni. Itin bieži dzemdībās nepieciešama mediķu palīdzība, un, lai kucēni savas dzīves pirmajās nedēļās izdzīvotu, saimnieki ņem bezalgas atvaļinājumu un mazulīšus kopj augām diennaktīm. Kucītes saimniekam jāatskaita arī alimentu kucēns vai pārošanas izdevumi. Daudzreiz gadās, ka pārdošanai paliek tikai viens mazulītis, ko tikai totāls altruists var atļauties atdot par lētu naudu.

Sestais mīts: labāk naudu būtu iedevuši labdarībai nekā tērējuši sunim

Nav patiesība. Ar šādām frāzēm parasti mētājas egoistiski ļaudis, kas paši labdarībai pažēlotu pat eiro, bet viņus tracina cilvēciska attieksme pret suņiem – viņu skaistās kaklasiksnas, piekariņi vai drēbītes. Ļena saka: viņai grūti saprast šos pārmetumus, jo dekoratīvos suņus cilvēki iegādājas skaistumam, nevis mājas sargāšanai vai medībām. Turklāt katram cilvēkam ir tiesības savu nopelnīto naudu tērēt pēc saviem ieskatiem.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs