Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Citāds ultramaratons
Uzņēmēji Guntars Logins un Jānis Šnepste abi ir pieredzējuši ultramaratonisti – skrietas dažādas distances dažādās pasaules malās. Par ultramaratonu sauc jebkuru skrējienu, kas ir garāks par 42 kilometriem, taču nopietnu skrējēju vidū valda uzskats, ka īsts «ultra» sākas no 100 un vairāk kilometriem.
«Savulaik sāku ar pieciem kilometriem Rīgas maratonā, bet savus pirmos ultramaratonus noskrēju dažus gadus vēlāk Austrālijā un Jaunzēlandē,» stāsta Guntars Logins.
««UItras» var būt plakanas un arī ar lielu augstuma starpību. Saskaitot pacēlumus kopā, piemēram, Jaunzēlandē sanāca trīs vertikālie kilometri, Austrālijā – četrarpus. Līdz ar to «ultra» nozīmē ne tikai skriešanu, bet arī ļoti daudz iešanas un kāpšanas. Arī elites skrējēji pret kalnu bieži iet, nevis skrien. Kad ar mugursomu apceļoju Dienvidameriku, ceļojumu noslēdzu ar Patagonijas ultramaratonu Argentīnā – tie bija 110 kilometri un četrarpus vertikālie kilometri. Pēdējais lielākais ceļojums pirms kovida bija Keiptauna Dienvidāfrikā, kur arī skrēju 100 kilometrus. Pandēmijas sākumā bija ieplānots pirmais 160 kilometru skrējiens Japānā apkārt Fudži vulkānam, taču tas tika atcelts.»
Sahāras Smilšu skrējiens Guntaram iekritis acīs jau pirms vairākiem gadiem kādā pasaules skrējienu kalendārā. Tas ir arī viens no senākajiem maratoniem, šogad tam bija 36. gads. «Izlēmu – tā būs dāvana pašam sev trīsdesmitajā dzimšanas dienā! Ar Jāni iepazināmies neilgi pirms šī pasākuma, paspējām vēl kopā izskriet dažus treniņus Latvijā. Arī viņš ir pieredzējis skrējējs – skrējis, piemēram, simtjūdžu skrējienus Amerikā.
Mums abiem šis bija pirmais daudzdienu skrējiens, tas tev nav viens starts un finišs, un pēc tā uzreiz siltā dušā!»
Kalnu vietā – smiltis
Tagad iespējams salīdzināt – kā ir skriet pa kalniem un mežiem, ar ko līdz šim lielākoties bijusi darīšana, un kā ir grimt smiltīs. «Atceros Jaunzēlandē skrēju pa salijušām takām vienos dubļos. Distancē pavadīju 14 stundas – viss slapjš, pēc tam sešiem kāju pirkstiem nogāja nagi. Sausā laikā tā parasti nenotiek. Patagonijā starts bija nevis no rīta, kā parasti tas ultramaratonos notiek, bet pusastoņos vakarā, kad palika tumšs. Pirmās 12 stundas tu skrien pa tumsu – apkārtni varēju faktiski tikai sajust, piemēram, tagad esmu uz kalna, jo vējš pūš nost. Kalnos laiks var mainīties ļoti strauji. Pērn izskanēja ziņas par ultramaratonu Ķīnā, kura laikā pēkšņi uznāca ekstrēmi laikapstākļi un gāja bojā vairāk nekā divdesmit cilvēku. Tāpēc tagad daudzviet ekipējuma jautājumam pievēršas vēl stingrāk. Arī Austrālijā bija ļoti stingri – trasē bija jābūt līdzi divām biksēm, flīsa jakai, folijas segai, lietus jakai, lukturim, rezerves baterijām utt. Tomēr visi šie skrējieni kaut kādā ziņā bija līdzīgi, jo arī kalni tomēr visur ir līdzīgi. Toties Sahāra bija kas pavisam, pavisam citāds – smiltis, dienā karsts, naktī auksts.»
Uz skrējienu Marokā ierodas vairāk nekā 1000 dalībnieku no visas pasaules, visvairāk – tradicionāli no Lielbritānijas, Francijas un Marokas. Pieveicamā distance – 240 kilometri. Skrējēji lielākoties vecumā no 35 līdz 60 gadiem. Mēnesi pirms sacensībām katram dalībniekam jāiesniedz kardiogramma un ārsta atzinums, ka organisms spēs ko tādu izturēt. Pagājušā gada maratonā viens skrējējs gāja bojā un piesardzības dēļ šopavasar daži dalībnieki pie starta netika pielaisti.
Karavīri un indes pumpis
Skrējiena maršruts tuksnesī katru gadu tiek mainīts un arī pats tuksnesis trasē ir ļoti dažāds – no kalniem un asiem akmeņiem līdz smilšainām kāpām un izžuvušām upēm. Slavenā maratona trase nav gluži nekurienē. Ja kas notiek, cilvēku ar helikopteru var nogādāt netālā apdzīvotā vietā. Mobilie sakari gan nav darbojušies. «Pēc starta tās sešas, septiņas dienas nekādu civilizāciju un cilvēkus neredzējām. Pasākumu visu laiku apsargāja Marokas armijas vienības.
Kā noprotams, kaimiņattiecības starp Maroku un netālo Alžīru ir visai saspīlētas… Tāpēc drošības vārdā tur bija ap 60–70 militāristu, kas apsargāja nometnes, uzraudzīja kārtību.
Patiesībā viņu klātbūtni pat nevarēja sajust, kopumā tur bija tiešām droši,» stāsta Guntars.
«Marathon Des Sables» īpašs arī ar to, ka visas nepieciešamās mantas – guļammaiss, paklājiņš, ēdiens septiņām dienām un citas lietas – jānes līdzi pašam mugursomā. Organizatori nodrošina tikai atvērtā tipa teltis naktsmītnei un dzeramo ūdeni. Katru dienu pēc starta rīkotāji novāc visu nometni un 150 teltis pārvieto uz nākamo punktu. Starta dienā mugursoma svērusi aptuveni 10–11 kilogramu, taču ar katru dienu tā kļuva vieglāka. Visai garajā obligātā ekipējuma sarakstā bija arī tādas lietas kā indes pumpis un nazis. «Indes pumpi, par laimi, nenācās izmantot, lai gan visādus kukaiņus, arī beigtu čūsku redzēju. Ja iekož – pieliek to pumpi un kā ar vakuumu izsūc indi. Jāsaka, ka arī nebiju iepazinies ar visiem vietējo indīgo kukaiņu sarakstiem. Par šo skrējienu internetā var atrast daudz blogu – es tos, par nožēlu vai par laimi, nelasīju, bet tur noteikti varētu atrast arī stāstus par indīgiem kodumiem.»
Smiltis kož acis un kapā ādu
«Īstenībā šī ziema man bija diezgan grūta – rudenī bija trauma, no kuras īsti nevarēju tikt vaļā, tāpēc šoreiz biju ļoti piesardzīgs skrējējs. Iešana mijās ar skriešanu, pa smilšu kāpām tāpat nevar tik labi paskriet, tur ir liela enerģijas tērēšana. Tā nav liela māksla pirmajā dienā izlikties un otrajā dienā vairs neko nespēt izdarīt. Pirmie trīs posmi attiecīgi bija 32, 38 un 30 kilometru gari, tad nākamais bija garais – 85 km. Tam tika dots 36 stundu kontrollaiks. To mēs ar Jāni pieveicām 14–15 stundās, kas nozīmē, ka faktiski mums pēc tam bija brīva diena. Bet bija tādi, kas garo posmu skrēja visas 36 stundas – arī pa nakti un vēl nākamo dienu. Un tad bija 42 kilometri, savukārt pats pēdējais posms ir vien 7 kilometri, tas faktiski ir tāds labdarības posms.» Pa kādam gabalam abi latvieši skrējuši kopā, tomēr lielākoties – katrs savā tempā. Kolēģis Jānis parasti pa priekšu, jo bijis labākā fiziskā formā. Izrādās, visgrūtākais kopumā bijis nevis garākais, bet otrās dienas posms, stāsta Guntars. «Par laimi, tāda ekstremāla karstuma tobrīd tur nebija, dienā ap +30 grādiem. Otrajā posmā sākās liels vējš un smilšu vētras.
Vējš burtiski gāza no kājām, bija jāapsedz seja, citādi visa mute, acis bija pilnas ar smiltīm. Redzēju tikai tuvāko skrējēju dažu soļu attālumā un tālāk – neko.
Paļāvos, ka viņi vispār redz, kur ir jāiet! Tāds spēcīgs pretvējš, kas gāž no kājām, turpinājās divas dienas. Nometnē vējš aizpūta projām manu paklājiņu un atlikušās četras naktis gulēju uz zemes. Naktī vējš gaudoja tā, ka likās, noraus visu telti. Noteikti esmu apēdis bļodu smilšu – kaut kas tika ieelpots, apēsts, norīts, bija ausīs, acīs, degunā – visur.»
Tulznu spēks
Visai patīkams pārsteigums izrādījies fakts, ka tādā daudzdienu skrējienā nakšņošanas laikā organisms spēj mazliet atjaunoties. Līdz ar to kopumā nebijis nemaz tik grūti. Toties tās, kas no rīta nekur nav pazudušas, bija tulznas. «Kopā man bija kādas deviņas. Nometnes vietā bija pieejama arī ārstu palīdzība, un lazaretē tiešām varēja redzēt šausmu filmu cienīgas ainas! Arī Jānim bija viena liela tulzna – 3 × 5 cm. Te skrējējiem kopumā ir dažādas stratēģijas – tulznas var nedaudz iegriezt, izlaist šķidrumu, aizlīmēt – tas lielākoties bija mans gadījums. Ja tulzna ir pārāk atvērta, tad tā ir jāgriež nost. Lazaretē tev iedod instrumentus, vari pats izdarīt, bet, ja nevari, tad stāvi rindā un tev apstrādās. Ārsti ar pincetēm vilka netīrumus ārā. Ja pirmajās dienās varbūt cilvēkiem vēl bija enerģija, stāvot rindā aprunāties un pažēloties, tad vēlāk jau pietika ar acu skatienu. Paskatās viens uz otru un bez vārdiem skaidrs – es zinu, kā tu jūties. Pārsteidzoši bija redzēt cilvēkus klibojam apkārt kā zombijus, bet nākamajā rītā jau esam uz starta un – visi skrien! Likās – vai tie ir tie paši cilvēki, ko redzēju vakar? Aiznesās kā plēsti!»
Vēstules no ārpasaules
Kaut arī pašiem skrējējiem sakaru ar ārpasauli nebija, no nometnes katrs dalībnieks varēja nosūtīt vienu vēstuli dienā. Attiecīgi dienas visgaidītākais brīdis visiem bija pasta izdalīšana. «Tuvinieki vēstules varēja rakstīt un nosūtīt, ieejot pasākuma mājas lapā. Vēstules tika izdrukātas, un katru dienu darbinieks ar kaudzīti rokās nāca uz telti. Kā karā vai uz zemūdenēm – sauc vārdus un izdala vēstules.
Es rakstīju savai draudzenei. Protams, man galvā bija domas – vai mājās viss kārtībā? Svarīgāk bija nevis paziņot, kā iet man, bet saņemt ziņas no mājām.
Es esmu Zemessardzē, fonā saspīlējums ar Krieviju. Aizbraucu no Latvijas domājot, ja nu kuru katru brīdi kaut kas sākas arī Latvijā? Tāpēc tas bija papildu spiediens, ne tikai par mani, bet arī to, lai draudzenei, ģimenei viss ir kārtībā. Draudzene nebija sajūsmā par manu braucienu, bet viņa mani saprot, jo arī pati skrien – tiesa, ne ultras, bet pusmaratonus, maratonus. Es viņai tieši tajās divās nedēļas nogalēs uzdāvināju dalību Romas un Parīzes maratonos, lai arī viņai ir ko darīt. Novērsu viņai domas ar šādu stratēģisku gājienu!»
Finiša drebulis
«Šogad jau devīto gadu pēc kārtas uzvarēja viens un tas pats skrējējs, un devīto gadu pēc kārtas otrā vieta bija viņa brālim. Tur ir tādi trīs vietējie Marokas skrējēji, kuriem skriešana karstumā pa smiltīm un dzīvošana šādos apstākļos ir ikdiena. Viņiem ir pirmās vietas ar lielu atrāvienu. Tad ir otra grupa – daži desmiti skrējēju, kas skrien uz rezultātu un savā starpā konkurē. Un tad ir visi pārējie, kas nav ieradušies sportiskā rezultāta, bet piedzīvojuma dēļ. Viņu kopumā ir ap 95 procentiem. Šis ir skrējiens daudziem ir tā saucamajā «bucket list» – lieta, ko cilvēki vēlas izdarīt. Es arī esmu pie piedzīvojumu meklētājiem – man ļoti patika šis daudzdienu formāts. Nav tā, ka gribētu nākamgad atpakaļ – nē, bet kādreiz labprāt atkārtotu.»
Aptuveni 1000 dalībnieku konkurencē Jānis ierindojās 198., savukārt Guntars – 375. vietā. Pirmajai reizei tas esot labs rezultāts. «Pēdējā diena bija diezgan karsta un vajadzēja būt piesardzīgam. Par finišu neuzskata tos pēdējos septiņus kilometrus, bet iepriekšējā posma noslēgumu. Galā no vienas puses ir prieks, no otras – fiziski tukšums… Acīs asaras, jo tas pasākums man bijis svarīgs, esmu atdevis maksimumu vai tuvu maksimumam, ko varēju un tāpēc ir gandarījums. Man tas bija svarīgi, pat ja nebiju salīdzinoši labā formā. Protams, ka finišā uztaisīju selfiju, un vēl tur bija aukstas «colas» skārdene – tobrīd tas bija forši, iedeva arī medaļu. Kaut arī biju uzkarsis, aizgāju uz telti, apgūlos, man bija drebuļi.
Organisms bija «izlicies» slodzē un tam tāpat vajadzēja siltumu. Apsedzos, sasildījos un tad gāju uz lazareti ārstēt tulznas.
Man tā īpaši neviens nebija mājās jāinformē, jo rezultātam var sekot līdzi «online» un mājinieki redz, ka esmu finišējis.»
Nodalīt prātu un ķermeņa sajūtas
Šādos skrējienos tikai 20 procentus no varēšanas nosaka fiziskā sagatavotība, pārējais ir mentālais spēks, saka Guntars. Vienmēr paliek grūti un vienmēr sāk kaut kas sāpēt, bet ir jāspēj turpināt kustēties. «Nezinu, vai tā ir visiem, bet esmu iemācījies atslēgt emocijas no fiziskā ķermeņa. Vienkārši atvienoju, lai nebūtu jāizdzīvo visas tās sāpes, ko tas prasa. Es pat nezinu, kā to aprakstīt… Tas ir baigi interesanti – varbūt nevar teikt, ka tās nejūtu, bet jūtu mazāk? Nevaru iedot recepti, kā to izdarīt. Man liekas, tā ir kaut kāda ķermeņa aizsarg reakcija. Tā bija arī šoreiz.
Reizēm cilvēki prasa – kā tu vispār vari noskriet tos simt un vairāk? Tu arī treniņos skrien tikpat? Nu, nē, neviens neskrien treniņos simtu. Ir svarīgi saprast – ja tu tepat Rīgā vari noskriet 10 kilometrus, tad varēsi noskriet arī pusmaratonu. Ja vari noskriet 42 km maratonu, tad fiziski esi tikpat gatavs noskriet arī simts. Vienkārši tev jāzina, ka tie atlikušie 60 būs ar sāpošām kājām un būs sevi mentāli jāspiež kustēties. Otra lieta – lai dzīve neliktos pārāk viegla, man sevi vajag regulāri izstumt no komforta zonas. Vienu divas reizes gadā fiziski prasās tāds lielāks pasākums, citādi zūd tonuss. Ja es nedēļu neskrietu – kļūtu vaļīgāks, mīkstāks, samazinātos pašdisciplīna, tas slikti ietekmē raksturu. Mazinās pašcieņa, cieš paštēls, ja jau reiz es nevaru saņemties, tad ko vispār?
Man pašdisciplīna ir ļoti svarīga un tas instruments ir skriešana, bet kāds cits kāpj kalnos, kāds brauc ar riteni, piedalās trakos braucienos, ziemā peld – tas viss norūda raksturu.»
