Rīga +18°C 
«Esam kopā spēlējuši vairākos projektos: Mirāža, Īsa pamācība mīlestībā, Gaidiet Džonu Graftonu, Indulis un Ārija, Zītaru dzimta. Atdevīgs, profesionāls, godprātīgs un cītīgs aktieris un cilvēks, kas neko nedarīja pa roku galam. Viņš bija apveltīts ar kārtīgu krampi.» Abi iepazinās 70. gadu vidū Dailes teātra aktieru kursā. «Mūsu iepazīšanās bija traģikomiska un reizē forša. Pārsvarā uzturējāmies Dailes teātra pirmajā mājvietā, kur atradās režisora Eduarda Smiļģa kabinets. Stāvēju pie ziņojuma dēļa, pēkšņi atskanēja troksnis un ieraudzīju aulēkšiem skrienam Mārtiņu Vērdiņu, kas rokās turēja pa pusei izdzertu šņabja pudeli. Viņam pakaļ devās izrāžu vadītājs. Mārtiņš aizdrāzās man garām pa koridoru, iemuka aiz matu žāvēšanas lielajiem krēsliem, kas stāvēja pie frizētavas, un iztukšoja polšu. Pieskrēja izrāžu vadītājs, izrāva no rokām pudeli un sāka viņu dusmīgi strostēt. Mārtiņš noslaucīja muti un mierīgi teica:«Eh, kas aiz zobiem, tas ir mans»,» ar smaidu atceras Bērziņš.
Pēc studiju beigām Vērdiņš un Bērziņš turpināja tikties gan uz skatuves un filmēšanas laukumā, gan ārpus tiem. «Esmu viesojies viņa mājās Imantas pusē, kad Mārtiņš vēl bija precējies ar Mirdzu Martinsoni. Viņš bija labs amatnieks, daudz ko mājās taisīja pats. Arī man kaut ko uzmeistaroja. Viņam uz to bija ķēriens. Atmodas laikā Mārtiņš Dailes teātrī strādāja par butaforu, taisīja dekorācijas un rekvizītus. Arī šajā darbā labi kotējās, jo pārzināja drēbi, bija apveltīts ar zelta rokām,» teic Bērziņš. Bet reiz, kad Mārtiņš svinējis apaļu jubileju, viņš izteicis savu kvēlāko vēlēšanos. «Viņš teica, ka ļoti vēlētos vēl kādu labu lomu. Mārtiņam ļoti patika spēlēt kino,» tā Bērziņš.
