Rīga +14°C 
«Tēvs bija mūzikas skolotājs un virzīja mani mūzikā. Dziedāju koncertos, piedalījos konkursos. Divas reizes uzvarēju Jānim Zāberam veltītā konkursā. Divpadsmit gadu vecumā koncertā Madonas pilsētas svētkos dziedāju O sole mio kopā ar pieciem tenoriem Jenču, Zariņu, Puntuli, Sproģi un Ruņģi,» žurnalam IEVAS STĀSTI savulaik savu ceļu mūzikā atklāja Dainis Skutelis.
Vidusskolas gados viņš muzicēja kopā ar tēvu jubilejās un ballēs.
«Viņš bija pieprasīts muzikants spēlēja akordeonu, sintezatoru, labi dziedāja, bet pazaudēja balsi un salūza,» atminējās Skutelis.
«Kā var pazaudēt balsi? Ja tu dzer, pīpē, viss var notikt. Mūziķim jābūt stingram raksturam. Tēvs muzicējot atdeva sevi visu. Dziedāšana – tas ir fiziski smags darbs. Tēvs mēdza teikt: govi izslaukt katrs var, bet lai viņš pamēģina nopelnīt naudu ar dziedāšanu!» stāstīja dziedātājs.
«Protams, tēvam bija liels nopelns manā skatuves karjerā, bet tagad domāju, ka viņš vairāk piepildīja savas ambīcijas.
Kad labi nodziedāju vai uzvarēju konkursā, tēvs drīzāk bija lepns par sevi, nevis mani,» lēsa Dainis.
«Tēvs bija ļoti stingrs. Varēju dziedāt, cik labi spēju, bet viņam vienmēr bija slikti. Tāpēc man ir līka mugura, jo uz skatuves kāpu nobijies, sadudzis. Padomju gados valdīja tāda taktika visi tika nolīdzināti līdz ar zemi. Bet man tas palīdzēja. Par spīti visam, dziedāju, jo man tas patika. Operā mācījos pie vokālā pedagoga beļģa Aksela Everota. Viņš savukārt mani vienmēr lielīja. Pēc katras nodarbības dziedāju arvien labāk, jo viņš prata izskaidrot, parādīt, kā man jādzied. Mājās devos priecīgs un gandarīts par to, varu tik labi nodziedāt,» atcerējās Skutelis.
