72 gadu vecumā ziedot nieri? Krustmātes Zinaīdas dāvana Jolantai Kašai
Laimīgi tie bērni, kam līdzās mammai un tētim ir arī krustvecāki. Bērnībā viņi mazāk rāj, vairāk lutina, un arī pieaugot ir labi zināt, ka tev ir vēl kāds, kas atbalstīs. Ne velti senatnē par krustvecākiem teica, ka tie esot «lasīti ļaudis, kas var uguni saujā nest».
Foto: Matīss Markovskis
Mātes dienā šogad noteikti atceries arī savu krustmāti – ar telefona zvanu, puķi, labu vārdu vai domu!
Viņa man uzdāvināja dzīvību
«Teikšu godīgi – nevaru likt roku uz sirds un sacīt, ka es izdarītu to, ko mana krustmāte Zinaīda Catlakša. Ziedojot savu nieri, viņa man uzdāvināja dzīvību,» saka Jolanta Kaša, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas vadītāja.
«Krustmāte Zinaīda ir manas mammas māsa,» stāsta Jolanta. «Mana mamma bija vecākā māsa četru bērnu ģimenē, Zinaīda ir nākamā meita pēc viņas. Kad piedzimu es, bija diezgan loģiski, ka par krustmāti ņem tieši viņu. Jau bērnībā bija sajūta, ka man ar krustmāti ļoti paveicies. Es dzīvoju Balvos, krustmāte – Rīgā. Viņai auga divi dēli, bet bija ļoti gribējies meitiņu, tāpēc krustmāte centās mani pucēt. Toreiz Rīgā Bērnu pasaulē diezgan lēti varēja nopirkt skaistas kleitiņas. Krustmāte man to bija sapirkusi tik daudz, ka, ejot pagalmā, vienā dienā varēju nomainīt piecas kleitas.
Joprojām atceros arī savu 10. dzimšanas dienas dāvanu. Biju saaukstējusies, dzimšanas dienā gulēju gultā, bet no Rīgas pienāca paciņa – krustmāte atsūtījusi dāvanu! Mūsdienu bērni neko tādu nesaprastu, bet es saņēmu kaut ko tik īpašu. Paciņā bija grāmata, bet tajā – salocīts krāsaini apdrukāts plastmasas maisiņš!
