Pēdējais puzles gabaliņš sirdsmieram. Kāpēc mums jāsatiek tie, kurus reiz mīlējām?

Var smaidīt par visādiem karmiskajiem un liktenīgajiem, var kaunēties vai dusmoties uz naivo aitiņu sevī, var slāpēt tās trakās skudras, kas joņo kaut kur vēderā, – tomēr skaidrs, ka kaut kas notiek tajā brīdī, kad satiec viņu. Attiecības ar bijušajiem vispār ir krēslas zona, it īpaši tad, ja tur, pagātnē, kaut kas svarīgs palicis līdz galam neizrunāts. Labā lieta ir tā, ka tagad mēs esam pieaugušas sievietes ar savām vērtībām. Tu nevari kontrolēt to, kāds viņš būs un ko teiks, toties vari kontrolēt to, cik vietas viņam atvēlēt savā tagadējā dzīvē. 

Protams, var arī apdedzināties. Satiekot cilvēku, ar kuru reiz saistīja spēcīgas jūtas, smadzenēs uzdanco dopamīns un oksitocīns, taču ne vienmēr šie tauriņi nozīmē, ka mīlestība ir atgriezusies, – tā var būt tikai reakcija uz kaut ko sen zināmu un mīļu.

Var nākt vesels emociju kokteilis, un scenāriju ir daudz. Ja šķiršanās bija sāpīga, arī pēc divdesmit gadiem var uzvirmot tās pašas emocijas un aizvainojums. Un ja nu tavs lieliskais ir nolaidies un nekopts, zaudējis dzīves jēgu vai pārvērties par īgņu? Tās galīgi nav labas izjūtas – apzināties, ka reiz esi tādam cilvēkam veltījusi svarīgu daļu dzīves un savu latiņu biji nolaidusi tik zemu. 

Bet varbūt sieviete dodas uz tikšanos ar pārliecību, ka bijušais viņu joprojām dievina?

Un tad viņš, kretīns, izturas vēsi un lietišķi, kaut ko pļāpā par citām – un pēc randiņa liekas, ka viņa tikusi pamesta jau otro reizi. Un sirds sāp!

Var arī gadīties, ka šī tikšanās šķiet glābšanas riņķis, kad tagadējās attiecības nonākušas krīzē. Bet viņš ir aizņemts vai vienaldzīgs vai sporta pēc piekrīt ātram vienas nakts sakaram, un – viss.

Ak Dievs, un vēl jau var atklāties, ka abi viens otru joprojām mīlat! Un ko tad? 

Taču vispār tāds randiņš var izvērsties par lielisku, skaidru punktu nepabeigtām attiecībām. Ir tik daudz stulbu un neskaidru šķiršanos, ir cilvēki, kas vienkārši pazūd vai nobīstas no savām jūtām, bet otru pēc tam daudzus gadus moka neziņa un nepabeigtības sajūta. Ja diviem nobriedušiem, pieaugušiem cilvēkiem pēc tādas bēgšanas izdodas atrast vienam otru un izrunāt visu, kas toreiz notika un kas sāpināja, pateikt piedod un es sapratu – tas dos atvieglojumu. Vēl vairāk – reizēm šāda tikšanās palīdz iegūt vēl vienu draugu, ar ko tev joprojām ir daudz kopīga un kurš tevi pazīst no tiem ļoti tālajiem laikiem, un ir tik forši kopā pasmieties. 

Dažkārt tāda satikšanās kļūst par to pēdējo puzles gabaliņu, kurš bija jāieliek savā vietā, lai sieviete beidzot justos pieaugusi un brīva. Jo tāds randiņš bieži vien nav ceļojums pagātnē, bet atbilde uz jautājumu, kāda esi tagad. Ja pēc šīs tikšanās sirdī paliek miers – apsveicu, tu esi pieaugusi un brīva! Reizēm jāsatiek cilvēks no pagātnes, lai ieraudzītu, cik pati esi tālu tikusi. 

Vilkme nepazūd

Brigitas stāsts: «Es septiņus gadus biju mīļākā precētam vīrietim. Mūsu attiecības ar Ralfu sākās kā ļoti spēcīga seksuāla pievilkšanās, bet pamazām pārauga mīlestībā, un viņš patiešām rūpējās par mani un gribēja šķirties no sievas. Taču es noteikti negribēju izjaukt ģimeni! Šīs bija un palika manas aizliegtās attiecības, bet es gribēju īstu laulību un paralēli meklēju savu īsto. Un tad es tiešām satiku vīrieti, par kuru uzreiz sapratu – viņš būs mans vīrs! Skaidri zināju, ka man jāizbeidz attiecības ar Ralfu, jo negribēju dzīvot paralēlo dzīvi.