Rīga +12°C 
«Nuja. Tas bija tikai laika jautājums, kopš rudens, kad kaimiņi atsūtīja meža kamerā vienā kadrā noķertus četrus ķepaiņus. Stropi stāv mūsu pagalmā, pašā pagalma vidū. Tātad VIŅŠ ir bijis aiz mājas durvīm,» par negaidītu apciemojumu savā sētā Facebook ziņo rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska.
«Ja māja atrodas meža vidū, ar to jārēķinās,» pērn žurnālam Privātā Dzīve atzina viņa. Kad pagājušā gadsimta 80. gados uz mājām Stalbes pagastā pārcēlās rakstnieces ģimene, meža zvēri tuvumā netika manīti. Beidzamajos gados tas ir mainījies. «Ejot sēņot, mežā esmu satikusies ar vilkiem, mežacūkām, stirnām, briežiem, āpšiem, bebriem, zaķiem un lapsām. Viņi lielākoties bēg. Bet reiz man virsū skrēja mežacūka ar sivēniem. Bija bailīgi, ātri uzrāpos kokā. Par laimi, nesagaidījušas, kad kritīšu lejā, tās devās prom,» atminas Dace.
Nu jau pāris gadu pie viņas mājas viesojas arī lāči. «Kaimiņi pārsimts metru attālumā mežā uz stādījuši kameras. Reiz no kaimiņa saņēmām ziņu: pie jūsu mājām šodien bija lācis. Viņš ienācis pat sētā. Interesanti, mums ir bites, taču lācis tās neaiztika. Dzīvnieks vienkārši izgāja cauri pagalmam. Labi, ka todien suņi bija palikuši mājās,» toreiz aizrautīgi stāstīja Dace. Viņa pati vairākkārt redzējusi lāču pēdas. «Pašu pinkaini vēl neesmu satikusi, un, paldies Dievam, ka tā.
Godīgi sakot, tagad baidos iet mežā. Aci pret aci satikt lāci negribētu,» viņa sacīja.
Vaicāta, kā rīkotos, ja priekšā pēkšņi iznirtu lācis, Dace smaidot atbildēja: «Esmu lasījusi, ka nedrīkst skriet projām. Esot lēnām atmuguriski jāatkāpjas. Nevajagot arī zvēram skatīties acīs. Man gan šķiet, ka lielākā daļa cilvēku šādos brīžos ņem telefonu un sāk filmēt.»
