Stiliste Žanna Dubska par to, kā dzīvot forši pēc 60

– Gribas nostiprināt savu zīmolu. Pamēģiniet tikai neparādīties publiski vai nebūt sociālajos tīklos – jūs ātri aizmirsīs! Kad kādu laiku strādāju Krievijā, bet dzīvoju šeit, sajūta bija, ka manis vairs nav. Bet es gribu eksistēt ne tikai kā fiziska persona, bet arī kā zīmols, un tas nozīmē, ka man kā Žannai Dubskai jādzīvo atsevišķi no tās stereotipiskās Žannas Dubskas, kas ir mans zīmols.

– Kāda tad ir tā Žanna, kas pārnāk mājās un iekāpj istabas čībās?

– Mājās šovu netaisu – tas gan (smejas). Taču smaids un dzīvesprieks ir mans iekšējais barometrs, tas vienkārši dzīvo manī. Es nesēžu mājās un neraudu.

Ja nezinu, ko darīt, kā dzīvot, paņemu baltu lapu un sāku domāt, ko īsti es gribu.

Jo, pirms domāt par to, ko darīt, svarīgi saprast, ko es gribu. Un tad es izdomāju, vai es to vēlos pēc gada, pēc pusgada, pēc trim mēnešiem vai mēneša. Un iztēlojos, ka tas, ko gribu, jau ir noticis. Piemēram, iztēlojos, ka ir kaut k;ada gada 23. janvāris un viss ir tā, kā es gribu.

Lielākoties mēs kaut ko gribam panākt, bet nevaram saprast, kā. Bet tas viss ir saistīts ar dzīvesveidu. Ja pašreizējā dzīvesveidā mūs kaut kas uztrauc vai nepatīk, jādomā: bet kā gribētos? Tāpēc es iztēlojos – atveru acis… Cikos es gribu atvērt acis? Man patīk celties agri, tātad atveru acis pulksten 7.

Esmu labi izgulējusies, smaidu. Un ko es redzu, ko dzirdu pamostoties? Zilas debesis, putnus, tālumā pilsētas trokšņus – man patīk dzīvot pilsētas centrā, bet nepatīk skatīties pretējās mājas logos. Neviens nekrāc pie auss, ir klusums… Man patīk pusotru stundu pēc pamošanās pavadīt klusumā, veltīt šo laiku sev. Izstaipīties, uzlikt mūziku, pamasēt vēderiņu, ieiet dušā, varbūt pat doties nelielā pastaigā vai aiziet uz baseinu.

Pēc tam pieslēdzos darbiem, man ir koordinatore, kura pasaka: Žanna, jums ir tādas un tādas vēstules, jums ir ieplānots tas un tas. Tad es pusstundas laikā nokārtoju to, kas jānokārto, un līdz vieniem dienā strādāju, jo man patīk mans darbs. Un tad man ir breiks – atslēdzu telefonu, klausos mūziku, paēdu. Tad pusstundu atbildu uz e-pasta vēstulēm, pēc tam vēl trīs stundas strādāju. Un tad no sešiem līdz astoņiem ir laiks sev – dejas, mācības… Jo tā ir sevis attīstīšana.

Es sadalu pa laikiem lietas, ko vajag darīt, lai attīstītu savu zīmolu, un ko es gribu darīt, lai attīstītu sevi, Žannu Dubsku.

Tālāk – no pulksten 19.30 līdz 20.30 paēdu vakariņas. Varbūt laikā pēc tam ir sekss, varbūt satiekos ar draugiem, un desmitos es aizmiegu – tikpat laimīga, kā no rīta pamostos. Okei, man negribas tikai darbdienas, tāpēc es izdomāju savu īpašo dienu, kad pamostos okeāna krastā, man kāds rūc blakus, mēs apskaujamies, mīlējamies…

Nu, lūk, tā uzraksti, kā gribētu, un tad skaties, kas tev traucē to sasniegt. Varbūt tu katru rītu pamosties kopā ar cilvēku, kurš tev krīt uz nerviem. Tad dari kaut ko, lai tā nebūtu! Varbūt darbs nepatīk? Tad domā, kā sadzīvot ar to, vai maini! Varbūt tu par daudz uzņemies? Tad deleģē pienākumus! Nav naudas tam, ko esi iecerējusi, meklē ceļus, kā vēl varētu tikt pie kārotā! Es taču arī, kad domāju par savu mājaslapu, pārcilāju visādus variantus – varbūt pašai iet kursos un iemācīties to izveidot, varbūt atdoties kādam datoristam, varbūt studentiem piedāvāt izaicinājumu: kurš uztaisīs vislabāko, tam samaksāšu (smejas).

Iespēju ir daudz, vajag tik pieslēgt smadzenes.

Tikai tad, kad esi uzrakstījusi, kā gribi dzīvot, tu vari saprast, kurā brīdī tu zaudē smaidu. Tāpēc es, kolīdz pārstāju smaidīt, uzreiz analizēju: kāpēc? Kas notiek? Kā man ir par daudz, par maz vai ne tā, kā gribu? Kas man jādara, lai to izmainītu?

– Bet mūsu vēlmes tomēr mēdz no realitātes atšķirties!

– Tāpēc reizi pusgadā savas vēlmes pārskatu. Kādu pārceļu uz tālāku laiku, no kādas atsakos, jo saprotu – man to nemaz nevajag. Vēl kādu – apgreidoju. Bet, lai padomātu, tam vajag laiku. Nelaime jau tā, ka mums bieži nav laika pat padomāt. Tāpēc man patīk kaut kur aizbraukt, izlauzties no rutīnas, no ikdienas.

Es nekad neceļoju kopā ar draugiem. Ļoti bieži cilvēki ceļo kopā ar kādu, un tad ir tikai blablabla. Mēs tik daudz pļāpājam par neko. Civilizācija domāšanai traucē. Dažreiz, ja man steigšus vajag par kaut ko tikt skaidrībā, es iesēžos mašīnā un aizbraucu kaut vai līdz Ķīšezeram. Ja vairāk laika, uz Ķemeru parku, tur ir tāds Melnezers – gandrīz apaļš ezers ar ļoti tumšu ūdeni kā spoguli. Tur ir pilnīgi tāda domājamā zona. Vai izstaigāju Amatas takas – tur man ir īpašās vietas, kur pasēžu. Kad padomā, tad visu ko var izdomāt.

Galu galā – ja pārstāsi trenēt savas maņas, spēsi atšķirt vairs tikai baltvīnu no sarkanvīna un vairs nedzirdēsi čukstus.

– Cik daudz jūs ļaujaties palīdzībai no malas?

– Beidzamajā laikā sevi sāku vizualizēt kā automašīnu. Esmu 1959. gada izlaidums, tāds liels, foršs, šiks Buick, un, ja gribu turpināt braukt, man jādomā, kādu benzīnu leju. Diez vai 76. marku kā kādreiz.

Daudzas saka: bet es visu dzīvi tā esmu ēdusi – kāpēc man kaut kas jāmaina? Mīļā, tāpēc, ka tev nav vairs divdesmit! Un nav pat četrdesmit!

Tāpēc es domāju – kādu benzīnu, kādu eļļu es leju un lai to tehnisko apskati veic mehāniķis, kas zina mana auto vēsturi! Un mana ģimenes ārste tiešām pazīst mani jau entos gadus. Jā, es cenšos iet uz pārbaudēm, cenšos normalizēt savu ēšanu, bet, ja savā ceļā sastopu īstu dziednieku, vienmēr to izmantoju.

Izstāstīšu vienu gadījumu. Braucu uz Indiju un zināju, ka Artis Bandonis arī ir tur, Aurovillē. Domāju – neesmu tur bijusi, aizbraukšu, divas dienas padzīvošu un došos tālāk. Atbraucu, bet Artis saka: piedod, es ar tevi nevaru ilgi runāt, esmu pierakstījies uz ciguna nodarbībām. Nolēmu – iešu viņam līdzi, tas nekas, ka neesmu pierakstījusies. Jo es tāda esmu, es zinu – ja gribu un man to vajag, tas atnāks. Un es tieku tajā grupā uzņemta.

Nodarbības laikā tas ķīnietis man noiet garām, un es jūtu – man atlaiž muguru. Jo man visu laiku sāpēja – lidmašīnā mūždien sēdēju ar diviem spilveniem, viesnīcā gulēju ar diviem spilveniem, lai tikai nesāpētu. Beigās nodzīvoju tur trīs nedēļas, katru dienu gāju pie tā ķīnieša, un viņš mani saveda kārtībā tā, ka pēc tam vienpadsmit mēnešu par muguru pat neiedomājos.

Nākamajā gadā jau laikus ieplānoju braucienu pie viņa. Šovasar viņš bija atbraucis uz Latviju, jo, izrādās, viņam sieva latviete, bet man neko vairs nevajadzēja. Diemžēl detaļas – kā buikam – man gluži nomainīt nevar, taču manu fizisko daļu ķīniešu speciālists ir salicis ļoti labā stāvoklī. Man nekas vairs nesāp.

– Kā jūtaties savos sešdesmit?

– Sešdesmit gadu – tas ir tik superīgs vecums! Vispār par vecumu daudz domāju, un man par to ir savi uzskati. Mums dzīvē ir zināmi periodi, starp kuriem notiek transformācija.

Mums labpatīkas domāt, kā sākumā esam kā asniņš, tad ziediņš, tad novīstam, un – atpakaļ zemītē… Es tik primitīvi nedomāju.

Redzu, ka esmu bijusi kaut kāds tārpiņš, kurš kūņojas pa to zemīti, visu nogaršo, aptausta. Un tad tas tārpiņš pēkšņi saprot, ka ar ķermeni sāk notikt kas brīnumains – ir izauguši spārni. Un tagad viņš kā spāre var spāroties un lidot no zieda uz ziedu. Un viņš saprot, ka vairs nekad nebūs tas tārpiņš, lai gan viens otrs labprāt to gribētu (smejas).

Un tad pienāk 40 un vairāk, kad spārni vairs lāgā nekustas, sāk žūt, no dažas spāres vispār vairs tikai čaula paliek, un psihe sāk trakot. Taču tikai mūsu ziņā ir transformēties un pārvērsties vēl par kādu būtni, nu nezinu, pieņemsim, par delfīnu vai par putnu. Jo tu tiešām vairs nevari lidot no ziediņa uz ziediņu.

Tas, ko es pie sevis redzu, – es vairs nevaru sakoncentrēties uz niansēm, es kaut ko sāku aizmirst, bet man tagad ir tāds redzējums, kāda spārei nevar būt.

Man ir attīstījušās citas čujas un poņas. Ir sākusies cita sadaļa. Bet apkārt diemžēl redzu arī novecojušas spāres, kas nav varējušas pāriet nākamajā fāzē.

Toties tie, kas spēj pārveidoties, arī 80 un 90 gados dzīvo pilnasinīgu dzīvi, kaut arī kādas maņas vairs nestrādā. Bet – lai transformētos, vajag sevi attīstīt!

Mēs bieži domājam, ka, spāres būdamas, jau esam gana attīstījušās, tagad, lūdzu, ļaujiet atpūsties! Bet, ja neturpinām attīstīties dvēseliski, garīgi, emocionāli, ja pārstājam darbināt smadzenes, tad varam būt vislabākajā fiziskajā formā, bet tik un tā kļūstam par večiem un vecenēm.

Es visu laiku mācos – pagājušogad pabeidzu pedagoģijas kursu, esmu apmeklējusi visādus un kursus par biznesu, par sociālajiem tīkliem, mācos dziedāt, apgūstu gadžetus – diezgan daudz ko. Ja gribu būt mūsdienīga, man visu laiku ir jāmācās un sevi jāizzina.

Galu galā – ja pārstāsi trenēt savas maņas, spēsi atšķirt vairs tikai baltvīnu no sarkanvīna un vairs nedzirdēsi čukstus.

– Cik svarīgs jums ir sekss?

– Nedomāju, ka sekss ir tikai bērnu radīšanai, un nesaprotu, kāpēc vajadzētu sev liegt šo baudu – mīlēties. Protams, spāres posmā ir pavisam cits sekss, bet vai tad pēc tam tas ir sliktāks? Ziniet, cilvēks pārstāj just vīna garšu, ja pārstāj to dzert. Tāpēc nav runa par to, vai vīriešiem ir vai nav erekcija, bet gan par to, vai viņi jūt vai nejūt. Un tāpat sievietēm – ja gribi just tur, lejasdaļā, trenējies just!

Mana draudzene saka: es vairs nejūtu – pēkšņi pārstāju just, un vīrs cenšas, un arī mīļākais ir…

Protams, libido mums krītas, tāpēc atrodi, kur tev tā sajūta aizgāja.

Citreiz es varu uzbudināties, Domā klausoties ērģeles. Agrāk pietika, ja patīkams vīrietis pieskārās. Tāpēc atrodi savas vibrācijas, kas liek tev tajā čakrā kaut ko just!

– Jūs esat bijusi divas reizes precējusies. Vairs negribat nopietnas attiecības?

– Pēc tam man ir bijuši arī vairāki boifrendi (es diezgan precīzi saucu lietas īstajos vārdos), un arī tagad man ir draugs, ar kuru kopā esmu vairāk nekā divus gadus. Bet mēs nedzīvojam kopā, un šobrīd domāju, ka esmu gatava atkal jaunām attiecībām. Vienkārši jūtu, ka mums nav perspektīvas. Mēs ejam uz dažādiem mērķiem. Man tomēr vajag to savējo delfīnu vai savējo putnu… Man svarīgi, lai arī otrs gribētu kaut ko jaunu izzināt un mēs viens otru mudinātu attīstīties.

Manuprāt, mēs visi pēc tā ilgojamies, un tikai tādi pāri arī ir laimīgi. Jo ne jau pozas un tehnika kaut ko nosaka, bet vēlme izzināt sevi.

Jo var jau arī visu mūžu ēst tikai tīteņus, boršču un kotletes, kas tik ļoti garšo, neko citu tā arī nepagaršot un beigās atrofēties.

– Skatos uz jums un domāju – kas nekait jums būt tik pašapzinīgai un brīvai. Jūs mākat savu zīmolu pārdot, labi pelnāt, daudz ceļojat…

– Saprotu, lecīgi izklausās, bet man pašai nemaz nav tādas sajūtas, ka māku sevi pārdot. Tieši pretēji, man ir sajūta, ka es to nemāku. Pudele ūdens var maksāt 40 centus un var maksāt 12 eiro.

Apzinos, ka nevaru sevi pārdot kā vislētāko, taču, ja mani kāds varētu skaisti iepakot, tad ar to potenciālu, kas man ir, es varētu kalnus gāzt.

Bet, ziniet, es redzu ļoti daudzus cilvēkus, kuriem ir nauda, bet brīvības – kā nav, tā nav. Manuprāt, brīvību dod iekšējā enerģija, iekšējā uzdrīkstēšanās. Bez tās jūs sēžat būrī, jo vai nu jums ir bail, vai jūs nevarat un jūtaties atkarīga. Brīvība ir uzdrīkstēties darīt to, ko tu gribi, un to tu atļauj sev pati. Ļoti daudzi paši sev neatļauj.

Ceļot sāku 90. gados, un vai tad man tolaik bija nauda? Man pat pienam nepietika, bet tas neliedza dzīvot tā, kā man ir interesanti un kā es gribu. Tolaik lasīju lekcijas universitātē un pieteicos visādām programmām, kur vien bija iespējami apmaiņas braucieni. Arī pati rakstīju projektus, lai tikai varētu paceļot.

Un tad mana draudzene, ar kuru kopā bijām aspirantūrā, žēli teica: es arī gribētu kaut kur aizbraukt – tāpat kā tu. Prasu: uz kurieni tu gribi? Viņa atbild: redzēju filmu par Norvēģiju, tik skaista zeme. Labi, pēc diviem mēnešiem tev atvaļinājums – cik tev ir naudas? Okei, vēl divus mēnešus kaut ko vari atlikt, bet vispirms mums jāsaprot, kā tu varētu uz to Norvēģiju nokļūt.

Nu abas rīkojam prāta vētru un spriežam – var kā brīvprātīgā, var apmainīties ar dzīvošanu, tad būs jāatrod nauda tikai biļetei un ēšanai, var meklēt kādu, kas ieinteresēsies pat tavu potenciālu, var likt iepazīšanās sludinājumu utt. Beigās pie tā arī palikām. Sludinājumu sacerējām tādu, lai tikai paši slinkākie neatsauktos.

Tad skatījāmies, kuri par sevi bija uzrakstījuši, ka ir turīgi, labā amatā, tātad varētu to mūsu avantūru pavilkt.

Izdomājām divas tipveida atbildes – vienu atteikumam, otru: ļoti interesanti, lūdzu pastāstiet vairāk par sevi. Sadalījām visus divās daļās: tiem, kas teica – jā, viņi grib satikties –, atbildējām ar jā, bet tiem, kas teica, ka vispirms vajag vairāk iepazīties, – nē.

Tālāk rakstījām: lieliski! Tuvojas mans atvaļinājums, es varētu atbraukt… Tiem, kas pateica – labi, sacījām jā, tiem, kas bija aizņemti un gatavi paši atbraukt, kad varēs, nē. Saprotiet, tas ir projekts. Mēs abas – ar zinātnisku grādu.

Ja varam aizstāvēt disertāciju un atrisināt zinātnisku problēmu, tad kāpēc gan lai mēs nevarētu mērķtiecīgi izstrādāt projektu "Mana draudzene divas nedēļas pavada Norvēģijā".

Un tā pēc vairākām atlases kārtām rezultātā palika daži, kas bija ar mieru atsūtīt biļeti turp atpakaļ, apmaksāt viesnīcu un izbrīvēt savu laiku. Super! Piekodināju draudzenei, ka viņai noteikti vajag kredītkarti situācijai, ja kaut kas tomēr noiet greizi, un viņai noteikti jāsagatavo programma, lai tas cilvēks šīs divas nedēļas atceras kā labāko piedzīvojumu savā mūžā, un pašai ir jābūt super! Jo tas ir tas, ko tu vari dot pretim. Ļoti bieži sievietes sāk vīriešus testēt – tas nepatīk, tas nepatīk, un tad to ar viņu izmēģina un šo. Tur nekādas foršās attiecības nevar sanākt.

Beigās izvēlējāmies vīrieti, kurš ne tikai izbrīvēja divas nedēļas, bet arī piedāvāja izvizināt pa Norvēģiju ar savu auto. Viņi, protams, neapprecējās un pat negrasījās to darīt, bet nākamajā gadā mana draudzene tādā pašā veidā izbraukāja Grieķiju, tad Kanādu un pēc tam Prāgā iepazinās ar savu nākamo vīru.

Tāpēc es vienmēr saku: beidziet vaidēt! Pieslēdziet smadzenes!

Okei – tā bija avantūra, bet tik daudzi cilvēki taču grib iepazīties, viņi negrib sievu, bet attiecības, piedzīvojumu. Un, ja tev nav naudas, tu vienmēr vari dot otram savu enerģiju. Vienkārši pamēģini saprast, ko tas otrs grib, un dod viņam to. Jā, varbūt viņš ir iedomājies, ka būs arī intīmas attiecības, un, ja tev patīk, piekrīti; ja nepatīk – ne, bet jautrību un enerģiju otram cilvēkam gan dod vienmēr!

– Kas, jūsuprāt, ir latvietes lielākie klupšanas akmeņi?

– Mūsu sievietes vairāk visu tur sevī, viņas baidās atklāties. Mēģinot pasargāt savu kodolu, izveido ap sevi čaulu. Daudzas mūsu problēmas atkristu, ja mēs sev godīgi pajautātu: vai es vispār kaut ko uzdrīkstos? Mūsu sievietēm nav raksturīgi spēlēt lomas. Jo – kā, tagad mēs nebūsim mēs pašas?! Beidziet, mēs jau no mazotnes spēlējamies…

Un ja mēs vēl mācētu sūtīt pareizos signālus ar savu izskatu… Jo mūsdienās jau lasa tikai ārējais signālus, mums nav laika lasīt citas zīmes. Noskenē, un loma ir skaidra. Un tad ir – bet ko tad tu neuzvedies atbilstoši? Ko tu īsti gribi?

Ko tu te nonēsātās mājas čībās un trenuškās tagad bargo kundzi gribi tēlot? Vīrietis to vien dzird, ka viņš to nav izdarījis un to, un ar seksu tas nav saistīts.

Mana masiere, visas manas gudrības saklausījusies, nolēma kaut ko arī izmēģināt praksē. Un viņa saka: «Izrādās, uz manu vīrieti tas strādā. Es, kā tu ieteici, sāku runāt tādā pieklusināti zemā, samtainā tembrā un nomainīju arī savu mājas tērpu. Sākumā viņš brīnījās – kas tev noticis? Es tik saku: nekas, nekas. Treniņš. Nepievērs uzmanību! Tagad ir pagājis mēnesis, un es redzu rezultātu. Vakar atnāca ar ziediem, vairāk klausās, ko es saku. Un mums pat atdzīvojusies seksuālā dzīve!»

Es vispār ticu, ka dzīve ir spēle. Neticu, ka dzīve ir šausmīgs pārbaudījums.

Jā, spēlē arī ir zināmi triki, kā tu kā Cirka spēlē ar kazu vari nobraukt līdz pašai apakšai, bet jau nākamajā mirklī atkal vari tikt augšā. Ja visu laiku uztraucies, ka tev atkal var nepalaimēties, ar tevi neviens negrib spēlēties. Bet es vēlos, lai ar mani grib spēlēties. Un pofig, ka man uzmetīsies atkal ne tas cipars, es tik un tā celšos un iešu tālāk! Smejoties saku: atmiņu varu zaudēt, galvenais – lai humora izjūta saglabājas! Ja tā ir, dzīvē var diezgan daudz ko izturēt.

Intervija publicēta 2019. gadā žurnālā IEVA.