Rakstniece Ilze Lāce: Ir jāatzīst savs gļēvums, bailes un sīkās nodevības

Slavenības
Inese Mizovska
4. novembris
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: No publicitātes materiāliem un privātā arhīva
Jaunībā pēc sarunas ar čekas darbinieku rakstnieka Viļa Lāča mazmeita savu sapni par rakstīšanu sadedzināja mutes bļodā. Viņas debijas stāstu krājums Baloži uz Žozetes jumta iznāca šovasar, kad Ilze pati jau ir vecmāmiņa. Pandēmijas dēļ savu pirmo grāmatu autore rokās vēl nav turējusi.

– Jūsu debijas krājums iznācis pasaulei visnotaļ neparastos apstākļos. Kā pati bijāt iecerējusi savas pirmās grāmatas atvēršanas svētkus?

– Patiesībā nekādi svētki nebija iecerēti. Manuprāt, pirmajai grāmatai tas ir priekšlaicīgi, jo autors lasītajiem nezināms. Bet ar radiem, draugiem tas, protams, būtu atzīmēts. Pati savu grāmatu vēl nemaz neesmu rokās turējusi. Nelūdzu grāmatas eksemplārus sūtīt man uz Vāciju, jo cerēju tomēr ierasties Rīgā.

Nu jau skaidrs, ka tas neizdosies, ceru drīzumā saņemt. Prieks, ka izdota īsta grāmata, ne tikai elektroniskā versija. Ar prātu saprotu, ka e-grāmatas ir literatūras nākotne, bet pagaidām izvairos tās lasīt. Iespējams, tāpēc, ka pārāk asociējas ar daudziem darba gadiem pie datora. Man grāmatu joprojām vajag samīļot, paburzīt, pasmaržot.

– Kur un kā rit jūsu dzīve šobrīd?

– Mans pirmais vīrs bija gleznotājs Vilnis Eglītis, mums ir trīs nu jau pieauguši bērni – divi dēli un meita. Vilnis 2005. gadā pēc smagas slimības šķīrās no dzīves.  2011. gadā iepazinos ar savu otro vīru – flāmu tautības Beļģijas pilsoni Aleksu Verhāgi (Alex Verhaeghe). Laulību noslēdzām Latvijā, un vīrs bija sajūsmināts, ka varu pieņemt viņa uzvārdu, jo Beļģijā tas nav atļauts.

Pēc Briselē 15 nostrādātajiem gadiem sapratu, ka pienācis laiks kaut ko mainīt. Abi ar vīru izlēmām par labu iespējai priekšlaikus pensionēties, stipri samazinot ienākumus, bet gūstot daudz vairāk no dzīves. Vācija ir mūsu kompromiss. Bijām braukuši atpūsties uz Eifelas reģionu, patika šejienes samērā neskartā daba, dzīves apstākļi, cilvēku mentalitāte.

Abi tagad dzīvojam četru stundu attālumā no saviem bērniem un mazbērniem. Tiesa, vīram tas ir četru stundu brauciens ar mašīnu, man – ar vilcienu līdz Ķelnes lidostai, tad ar lidmašīnu. Esam bagāti – vīram ir trīs dēli un divas mazmeitas, man, bez jau pieminētajiem bērniem, arī ir trīs mazdēli.

– Kā jūsu ikdienu mainījis pandēmijas laiks?

– Iesākumā pandēmija mūsu dzīvē neko daudz nemainīja – ne mūsu ciemā, ne tuvākajā apkaimē tā vīrusa nav. Nepārdzīvojām arī sociālo distancēšanos. Mums ir 19. gadsimta beigās būvēta kalēja māja, pie kuras atjaunošanas daudz darba. Liels, iepriekšējo īpašnieku džungļos aizlaists dārzs, kurā jārosās visos gadalaikos. Un bezgalīgas iespējas doties pārgājienos pa skaisto apkārtni. Ar laiku tomēr saskumām. Pietrūkst tuvinieku, kultūras dzīves, iespējas kontrastam paciemoties kādā lielpilsētā, lai pēc tam atkal izbaudītu mazpilsētiņas mieru. Bet padoties nedrīkst.

– Esat tulkojusi vairāku ārzemju autoru darbus. Vienmēr zinājāt, ka reiz pati būsiet autore? Kad jūsos modās doma par rakstīšanu?

– Jā, esmu tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbus – lielākoties kā Ilze Eglīte. Tagad saprotu, ka tā ir bijusi mana literārā akadēmija, kaut tolaik biju pārliecināta – pati nekad autore nebūšu. Manas radošās tieksmes apmierināja tulkošana. Doma par rakstīšanu gan ir bijusi vienmēr. Skolas gados rakstīju stāstiņus, skečus un, protams, dzejoļus.

Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas iesūtīju žurnāla Liesma konkursam pirmo pabeigto un uz rakstāmmašīnas pārrakstīto stāstu. Bija jau skaidrs, ka konkursā man nav nekādu izredžu – stāsts bija par krievu fabrikas meitenes un jauna latviešu narkomāna mīlestību. Bet biju lepna, ka esmu kaut ko, tā teikt, novedusi līdz galam. Tad sākās vētrainie jaunības gadi, Dieva auss un Skapis

Tajos gados nopietni nerakstīju, bet, lai izliktos interesantāka kāda jauna rakstnieka acīs, stāstīju, ka rakstu romānu.

Mācījos Juridiskajā fakultātē, trešajā kursā pārgāju uz neklātienes nodaļu un sāku strādāt izdevniecībā Liesma. Vispirms par korektori, bet drīz vien kļuvu par redaktori Juridiskās literatūras redakcijā. Un tad nebija arī ilgi jāgaida uz sarunu ar čekistu, kura pārziņā bija preses un izdevniecību darbinieki. Tagad šķiet ne visai saprotami, kāpēc pēc šā izsaukuma pieņēmu tik krasu lēmumu – nekad vairs nerakstīt. Bet, ja tev pasaka – «mēs zinām, ka jūs rakstāt romānu, palīdzēsim jums publicēties, ja palīdzēsiet mums,» – tu saproti, kas par tevi ir ziņojis. Un ko par tevi domās, ja sāksi publicēties. Pārnācu mājās un skārda mutes bļodā sadedzināju visu līdz tam uzrakstīto.

Bet pirmo stāstu pēc daudziem gadiem sāku rakstīt diezgan neparastos apstākļos. Sēdēju bezgala garā, garlaicīgā darba sapulcē – vienā no tām, kur divi cilvēki nevar vien beigt diskutēt, bet pārējie spiesti klausīties. Domas klejoja. Nesen biju izlasījusi Virdžīnijas Vulfas To The Lighthouse.  Joka pēc nolēmu pārbaudīt, kas noticis ar manu literāro latviešu valodu, rakstot tādu kā Vulfas stilizāciju. Vēlāk tieši no šā teksta izveidojās stāsts Baloži uz Žozetes jumta, kurš grāmatā ir pēdējais, bet faktiski bija pirmais.

– Cik ilgā laikā stāsti pie jums atnāca?

– Tas, ka grāmata vispār tapa, ir liels rakstnieka Vlada Spāres nopelns. Viņš ir bikstījis, paģērējis, kritizējis un uzmundrinājis.  Un pateicis skaidri un gaiši, ka jādomā par grāmatu, ka jāuzraksta vēl tik un tik stāstu. Kopumā bija vajadzīgi astoņi gadi.

– Feisbukā bijušais politiķis Andrejs Panteļejevs dalījās pārdomās par jūsu grāmatu. Viņš rakstīja: «Visi stāsti (varbūt izņemot vienu) ir par nelaimīgumu. Pie kam – nelaime ir kā vispasaules gravitācijas likums, no kura nevar noslēpties nekur, ne Latvijā, ne svešzemēs.» Vai šī melanholija nāk no jūsu dzīves, jūsu rakstura?

– Par šo komentāru biju ļoti pārsteigta. Nu, nav tie stāsti par nelaimīgumu! Varbūt vienīgi Blauberģiete. Tas, ko gribēju pateikt lasītājiem, ir pavisam kas cits. Ja cilvēks nezina, kāpēc ir nelaimīgs, viņš nekad nejutīsies laimīgs. Ir jāskatās acīs saviem dēmoniem, jāatzīst savs gļēvums, bailes, sīkās nodevības un kompromisi. Cenšos par to runāt vairāk ar ironiju, mazāk ar traģisma pieskaņu.

Protams, tam ir sakars gan ar manu personisko pieredzi, gan raksturu – esmu tāda apcerīgi vērojoša melanholiķe. Un katrs lasītājs ir zināmā mērā līdzautors, jo autora domu nolasa saskaņā ar savām izjūtām un pieredzi. Varbūt manos stāstos ir kaut kas tāds, kas aizķēra kādu Andreja paša nelaimīguma stīgu… 

– Nākat no rakstnieka Viļa Lāča ģimenes. Jums ir bērnības atmiņas par savu slaveno vectētiņu?

– Esmu Viļa Lāča un viņa pirmās sievas Marijas Butes vecākā dēla Zigurda meita. Manas bērnības atmiņas par vectēvu nav gluži tādas, kādas parasti ir par vecvecākiem.  Mani uzaudzināja mātes vecāki – jurists un Dailes teātra mūziķe. Lācis atbalstīja materiāli, bet dažādu iemeslu dēļ ieturēja distanci. Viens no iemesliem – mātes tēvs Valdis Kalnāre tika reabilitēts tikai pēc Staļina nāves, no izsūtījuma atgriezās neilgi pirms manas piedzimšanas.

Visspilgtāk atmiņā palikusi kāda vasaras vakara epizode – Lācis negaidot bija atbraucis uz Mellužiem, kur mana ģimene īrēja istabiņas vasarnīcā. No mašīnas neizkāpa. Mani sūtīja parunāties. Ne viņš lāgā zināja, ko man jautāt, ne es sapratu, par ko man vajadzētu runāt. Bet atceros asaras viņa acīs. Jau pieaugusi būdama, aptvēru, ka tas bija neveiksmīgs mēģinājums izrādīt kādu sirsnību mazmeitai. Nākamajā ziemā viņš nomira.

– Kā vērtējat sava vectēva literāros darbus?

– Skolas gados izlasīju Lāča kopotos rakstus gandrīz pilnībā. Patika Putni bez spārniem, Akmeņainais ceļš, arī Zītaru dzimta. Lāča literārais spēks ir stāstījuma plūdumā, nesamocītajā valodā un nepārprotamajās simpātijās pret vienkāršo tautu. Izņēmums bija romāns Uz jauno krastu, ko principā nolēmu nelasīt. Kad vajadzēja rakstīt sacerējumu, savirknēju kaut kādas vispārīgas frāzes, tīšām ielaižot gramatiskas kļūdas. Skolotāja nebija izdarījusi nevienu labojumu, novērtējusi ar teicami. Sapratu, ka viņa vispār nav uzskatījusi par vajadzīgu lasīt.

Biju jau tādā vecumā, kad skaidri zināju, ka tā būs manas dzīves nolemtība – vienmēr būs tādi, kas šīs radniecības dēļ glaimos.

Un būs arī tādi, kas neracionāli nīdīs.

– Šajā rudenī uzvirmoja runas par to, ka Saulkrastos varētu mainīt jūsu vectēva vārdā nodēvētās ielas nosaukumu, jo Viļa Lāča politiskā pagātne tiek vērtēta negatīvi. Kā jūs uz to raugāties?

– Tas ir savādi, jo vēlme Lāci nogānīt parādās periodiski, bet viņa grāmatas turpina izdot, tātad cilvēki turpina lasīt. Bērnībā vienmēr zināju, ka uz skolu Bruņinieku ielā eju pa Tērbatas ielu, pāri Stabu ielai, jo manai vecmāmiņai stučkas un sarkanarmijas neeksistēja.

Un, re, nepagāja ne piecdesmit gadu, un ielas atguva savus agrākos nosaukumus. Tā ielu pārdēvēšana zināmā mērā ir valdošās ideoloģijas bezspēcīguma izpausme. Muļķīgi, ka ar to kāds grib nodarboties arī tagad. Politiskās nostādnes mainās, cilvēks ne vienmēr pieņem pareizos lēmumus, un ne katram pietiek spēka sacelties, kad saprot, ka ir iedzīts stūrī, ka viņa vārdu izmanto. Bet literārās vērtības paliek.

– Ik pa laikam rakstos par producenti Ivetu Feldmani tiek pieminēts, ka arī viņa ir Viļa Lāča mazmeita. Jūs uzturat radniecīgas saites?

– Kāds žurnālists mūs reiz nodēvēja par «Lāča veiksmīgajām mazmeitām». Ar Ivetu ir iznācis tikties, tomēr īpašas saites mūs nevieno – viņa ir mana tēva pusbrāļa meita, un mums diemžēl nav kopēju bērnības atmiņu.

– Pērn savā dzimšanas dienā aicinājāt dāvanu vietā ziedot labdarībai – suņu senioru aprūpei. Kādēļ tā?

– O, par suņiem manā mūžā es varētu stāstīt daudz! Tie vienmēr ir bijuši neatņemama manas pieaugušas sievietes dzīves sastāvdaļa. Un katrs no viņiem bijis īpašs. Takša jauktene Doroteja kļuva par prototipu Emmai B. stāstā Žanis, bet vācu aitusuns Brinda pieminēts titulstāstā. Šobrīd mana pastaigu biedrene ir 13 gadus vecais vācu aitusuns Ronda, bet Rīgā gaida neatvairāmā mīlule Frīda – meitas franču buldodzīte. Ir tik sāpīgi lasīt par veciem suņiem, kas nokļuvuši patversmē. 

– Kādas ir izjūtas, kad grāmata pabeigta un nonākusi pie lasītājiem? Vai jau top kas jauns?

– Ir tukšuma izjūta, ko laikam gan vajag ļaut sev izdzīvot. Pirmie pie manis parasti atnāk stāstu nosaukumi. Uzreiz pēc manuskripta nodošanas izdevniecībā bija radošs pacēlums, veseli seši nosaukumi. Bet tikai viens no tiem pagaidām īstenojies kā stāsts Zeķīte ar sirsniņām, kas publicēts žurnālā Jaunā Gaita. Un neliek mieru doma par kādu lielāku sacerējumu. Bet ir arī šaubas.

Kaut lielākoties saņēmu atzinīgus vērtējumus par grāmatu, ir bijis patīkams pārsteigums, ka daudzi pratuši lasīt arī starp rindiņām, uztvert tiešos vārdos nepateikto.

Bet ir arī pāris tādu, kas rakstīti ar citrona šķēli mutē… Viens ir skaidrs – rakstniekam vajag tikpat biezu ādu kā politiķim. Man mazliet jāpadomā, vai mana āda ir gana bieza.

– Arvien biežāk sevi latviešu literatūrā piesaka nobriedušas personības, sievietes ar dzīves pieredzi. Kā jums šķiet – kad ir īstais laiks rakstīšanai? Kāpēc šis ir jūsu laiks?

– Domāju, lielākoties tam ir gan ļoti personiski, gan politiski vai ekonomiski iemesli. Manai paaudzei tie ir gadi, kad nevarēja rakstīt tā, kā gribējās. Tad nāca laiks, kad bija jācīnās par ģimenes izdzīvošanu mežonīgā kapitālisma apstākļos. Jāraksta ir tad, kad nevar nerakstīt. Kad naktī nevar aizmigt, jo sižeti un tēli danco pa galvu. Tam, ka rakstu tagad, ir gan priekšrocības, gan mīnusi.

Priekšrocība – nav godkāru dzinuļu, līdz ar to nav vēlmes padoties kaut kādai konjunktūrai. Mīnuss – nepiederu pie tiem, kas var saražot trīs grāmatas gadā. Līdz ar to daudz var palikt nepateikts.

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+