Rīga +17°C 
Tevi jau dēvē par Latvijas šlāgera princi. Kā jūties tajā veču kompānijā?
Neesmu simtprocentīgs šlāgermuzikants – vairāk pārstāvu kantri žanru. Taču arī pret šlāgermūziku man nav iebildumu, tā man tīri labi iet pie sirds. Kas attiecas uz labi zināmajiem šlāgermuzikantiem – nav tā, ka būtu kāda īpaša kopiena, kurā pēkšņi būtu iespraucies pa vidu. Citus mūziķus satieku vien lielākos koncertos. Tādos brīžos ir saviļņojoša sajūta – redzi cilvēkus, par kuriem kādreiz esi fanojis, bet tagad stāvi ar viņiem uz vienas skatuves. Neesmu manījis, ka uz mani kā jauniņo kāds greizi skatītos. Man nekad nav bijis mērķa kādu izkonkurēt.
Esi teicis, ka gribētu, lai tevi sauc par tautas muzikantu. Ar ko muzikants atšķiras no mūziķa?
Kāds teiks, ka vārds mūziķis skan izsmalcinātāk un cēlāk, bet muzikants – kā čīgātājs kāzās. Es tā nedomāju. Man patīk sevi saukt par muzikantu – vienkārši un neuzspēlēti.
Esmu vienkāršs džeks, kurš nodarbojas ar mūziku.
Ainars Bumbieris gan droši vien nervozē, saprotot, ka zaudē pozīcijas dāmu sirdīs.
(Smejas.) Ainaru Bumbieri diez vai varu pārspēt. Viņš tik meistarīgi prot apspēlēt kundzītes un atrast pieeju katrai,
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
