Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Voldiņš un Maijiņa, Maijiņa un Voldiņš,» tā mana draudzene Aija mīļi sauc savus pieaugušos krustbērnus. Viņu bildes ik pa laikam parādās Aijas sociālajos tīklos. Te viņa lepojas, ka abi pārauguši krustmāti, te salikusi ābolu kūku bildes ar parakstu «Kad no SigurRosiem sagaida krustbērni, kuriem atstāti āboli un ir tuvas attiecības ar virtuvi. Mīlu jūs, Voldiņ un Maija, bet nu kā lai neuzbarojas?»
Pagājušajā rudenī – laikā, kad tika svinēta Latvijas 104. dzimšanas diena, – abi krustbērni bija atvaļinājumā Latvijā un šeptējās pa krustmātes virtuvi, lai viņai un ciemiņiem uzklātu svētku galdu. Lūgto viesu skaitā biju arī es, un, līdzdarbojoties virtuvē, tapa šī saruna, ko es gribētu nosaukt par tādu plašāku precību sludinājumu un praktisku tautiešu repatriācijas mēģinājumu.
Vienas krustmātes bērni no Grašu bērnu ciemata
Voldemārs ir slaids, gara auguma, sirsnīgu un atbruņojošu smaidu, spēcīgu rokasspiedienu. Uz rokas ādas aproce ar latviešu zīmēm. Ja kāds animators radītu tēlu pēc Voldemāra līdzības, tas noteikti būtu lācis. Tāds labsirdīgs, spēcīgs un strādātu lācēnu bērnudārzā, jo pie Voldemāra bērni gluži vai līp. Taču Voldemārs nav skolotājs, viņš ir šefpavārs Francijas kalnu kūrortā Laplaņā (La Plagne).
Maija strādā apkalpojošajā sfērā turpat kalnos, darbā viņa ir kā cilvēks orķestris un ugunsdzēsējs, jo atrodas tur, kur konkrētajā brīdī iet viskarstāk, – viesnīcā, veikalā vai restorānā. Viņa spēj būt klātesoša un vienlaikus nemanāma – Maijas prombūtni ievēro uzreiz, jo tad viss iet šķērsām, bet, kad viss darbojas, kā pienākas, viņu pat nepamana. Uz Maiju skatoties, šķiet – viņa varētu būt modele. Vai varbūt sportiste – vieglatlēte. Latviešu literatūras klasikā par tādām meitenēm raksta – slaiki noaugusi meita precību gados, ko par vedeklu kārotu ne viena vien dēlu māte.
Maija un Voldemārs nav asinsradinieki, bet sevi izjūt kā ģimeni – kā brāli un māsu, jo dzīves lielāko daļu viņi ir pavadījuši kopā – uzauguši, skolojušies, kopā aizbraukuši uz Franciju. Un abiem ir viena krustmāte – Aija Balode.
Viņu kopīgais stāsts sākas Cesvaines pusē, Grašu bērnunamā, ko pirms 30 gadiem nodibināja francūzis Kristofs Aleksandrs. Sajutis sevī Dieva aicinājumu, viņš pussagruvušajā Grašu muižā tālā Latvijas lauku nostūrī izveidoja kristīgu bērnunamu, patvērumu bērniem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nebija ģimenes. Savukārt Aija, pateicoties savām franču valodas zināšanām, strādāja tur par audzinātāju. Atjaunotajā muižā nonāca arī Voldemārs un Maija. Par savu dzīvi pirms Grašiem viņi abi runā nelabprāt.
«Grašos nonācu sešu gadu vecumā, bet dzīvi pirms nonākšanas tur vienkārši neatceros. Laikam jau smadzenes cenšas mani pasargāt, izdzēšot šo laiku no atmiņas, jo nekas saulains tas noteikti nebija. Manas pirmās atmiņas ir no Grašiem, un labi, ka tā,» stāsta Voldemārs.
«Es gribētu, lai arī mana atmiņa būtu tāda kā Voldemāram. Taču diemžēl atceros katru bērnunamu, kur biju līdz Grašiem. Katru. Atceros arī laiku pirms un starp bērnunamiem,» saka Maija. «Gribētu to visu neatcerēties, diemžēl tas nav iespējams.
Man paveicās, ka beigās nokļuvu Grašos. Tur mēs bijām kā liela ģimene. Ģimene, kuras pirms tam man nebija.
Mēs bijām bērni, kas blēņojas, priecājas, mācās, apgūst dzīvei vajadzīgās iemaņas, tikai mēs to visu darījām tādā milzu ģimenē. Skolas direktors Kristofs mūs audzināja kristīgā garā un vēlējās, lai esam kristīti. Un, kad bija jāizvēlas krustvecāki, es izvēlējos Aiju, jo viņa bija vissmukākā un foršākā!» Šajā brīdī Voldemārs smaidīdams pārtrauc Maiju: «Nē, es biju tas, kas izvēlējās Aiju, jo viņa bija vissmukākā un foršākā. Katru dienu nesu viņai pa grāvmalēm saplūktus ziedus. Es ļoti piestrādāju, lai viņa būtu mana krustmāte!»
Paralēli sarunai Voldemārs gatavo citronu tarti un dod norādījumus Maijai, cik ātri vai lēni putot olas, kad pieliet citronu sulu, kādā temperatūrā tai jābūt. Pats Voldemārs tikmēr tapina mīklas pamatni, kur ieliet atspirdzinošo citronu krēmu.
Francija kā uzgaidāmā telpa
Kurš pirmais Aiju noskatīja un uzrunāja kļūt par krustmāti, tā arī nekļūst skaidrs, jo katrs krustbērns turas pie savas versijas, taču skaidrs ir tas, ka viņi abi dabūja viņu par krustmāti. Un Aija joprojām viņiem ir daļa no ģimenes. Un tieši krustmāte ir viens no iemesliem, kāpēc Maija un Voldemārs regulāri brauc uz Latviju. Parasti šie braucieni tiek plānoti laikā, kad kalnos nav aktīvas tūrisma sezonas. Abi jaunieši tad noīrē dzīvokli Rīgā un ar pilnu krūti metas baudīt visu, ko Latvija piedāvā. Voldemāram ir svarīgi aizbraukt uz Grašiem un apciemot draugus laukos Liezēres pusē. «Man ļoti patīk lauki! Esmu kārtīgs dabas bērns. Cūkas, vistas, pašu audzēti dārzeņi, iešana uz mežu un ezeru, sienāžu sisināšana un pat uzmācīgie odi – tas viss ir par mani. Ja varētu izvēlēties, noteikti dzīvotu laukos, darītu zemes darbus, audzētu dārzeņus un atvērtu savu restorānu,» aizsapņojas Voldemārs.
«Es gan laukos ilgi nevaru nodzīvot, man patīk pilsēta un tās ritms,» atzīst Maija. Braucot uz Latviju, viņa vienmēr saplāno praktiskas lietas, kas jāizdara. Nosaka mērķi un ar apbrīnojamu precizitāti to sasniedz. Šajā ciemošanās reizē Maijas mērķis bija iegūt autovadītājas apliecību, kas arī tika izdarīts. «Tagad abi ar Voldemāru esam motorizēti,» nosmej Maija.
Taču kā jaunieši no Grašiem nokļuva Francijā, gribu zināt. «Pēc 9. klases beigšanas man bija iespēja mācīties Kurzemes pusē – asociācijas Dzīvesprieks profesionālajā skolā,» stāsta Voldemārs. «Tur apguvu pavāra palīga profesiju. Būt par pavāru esmu gribējis vienmēr. Grašos mēs, bērni, palīdzējām virtuvē, svētkos tika cepti cepumi un kūkas, un man šis process ļoti patika. Un arī tas, ka paēduši visi ir priecīgi un smaidīgi. Pēc gada, ko nomācījos Kurzemē, Grašu vadība piedāvāja mācības turpināt profesionālā skolā Francijā. Protams, piekritu nedomājot!
Francijā man, tāpat kā pārējiem Grašu bērniem, bija viesģimene, pie kuras braucu ciemos.
Ar šo ģimeni joprojām uzturu attiecības. Tātad braucu mācīties uz valsti, kur man bija zināmi cilvēki un nosacīti arī valoda. Te gan jāteic, ka, tikai sākot mācīties Francijā, pa īstam apjautu, cik vājas ir manas franču valodas zināšanas. Varēju tikai nožēlot, ka Grašos nemācījos cītīgāk. Bet – ja esi iemests upē, tad jāpeld.
Francijā profesionālās izglītības apgūšana notiek citādi nekā Latvijā – galvenais akcents tiek likts uz praksi, ne teoriju. Man tika noslēgts prakses līgums uz diviem gadiem ļoti labā restorānā – vienu nedēļu skolā apguvu teoriju, ko nākamās trīs nedēļas liku lietā praksē, restorānā. Man bija iespēja doties pamācīties arī uz Skotiju un Portugāli. Tagad jau pats apmācu praktikantus, esmu šefpavārs.»
Maijas ceļš līdz Francijas kalnu kūrortam ir atšķirīgs. Viņa to dēvē par sakritību, ne apzinātu izvēli: «Tie jaunieši, kuri pēc skolas beigšanas Rīgā studēja, tika nodrošināti ar dzīvokli. Arī es. Izvēlējos studēt tūrismu augstskolā Turība, taču pusgadu pirms diploma saņemšanas piedzīvoju izdegšanu. Varēju sēdēt pie grāmatām un datora stundām, bet nespēju neko ne izlasīt, ne uzrakstīt. Teorētiski sapratu, ka līdz diplomdarba pabeigšanai palicis pavisam maz, bet praktiski nespēju izdarīt neko. Šajā brīdī nāca Voldemāra piedāvājums braukt līdzi uz Franciju, jo tur vajadzēja darbiniekus gan veikalā, gan viesnīcā, gan restorānā. Voldemārs mani burtiski izrāva no apātijas stāvokļa un aizveda prom. Protams, es neredzu savu turpmāko dzīvi tikai apkalpojošajā sfērā, bet pašlaik, kamēr sakārtoju sevi un domas, darbs Francijā man ir kā ļoti laba uzgaidāmā telpa.»
«Maija! Tu maisi? Skaties, lai nepiedeg, būs citronu omlete,» rīkojumus dod šefpavārs. «Nāc maisīt pats, ja man neuzticies!» atbildi parādā nepaliek Maija. Vērojot viņu darbošanos virtuvē, neviļus jādomā par brāļu un māsu attiecībām. Tā pati kašķēšanās un apcelšanās, bet nepārprotami mīlestība un gatavība, ja vajadzēs, aizstāvēt otru, lai tur vai kas.
«Meklēju sievu!»
Maija un Voldemārs stāsta – lai arī nav asins radinieki, tomēr tādi jūtas. «Radinieki pa Grašu līniju,» abi nosmej un atceras, ka bērnībā gan nekādi īpašie sirdsdraugi nav bijuši. «Mums taču bija jācīnās par vienu krustmāti,» smaida Voldemārs, un abi vienojas – jā, krustmāte Aija būs tā vainīgā, kāpēc abi joprojām turas kopā. «Varbūt mūsu ilgās kopābūšanas noslēpums ir tajā, ka abi esam stipri atšķirīgi raksturā un uzskatos. Laikam viens otru papildinām,» piebilst Maija. Viņi nenoliedz, ka mēdz viens otru arī nokaitināt, tomēr skaidri zina – šis kaitinātājs ir cilvēks, uz kuru var paļauties vienmēr un visur. Kāds, kas aizstāvēs, atbalstīs un mierinās. Francijā abi dala vienu dzīvokli un atzīst, ka neizpaliek arī strīdi par sīkumiem. Ne tur nolikta soma, trauki nav nomazgāti – klasiskie ģimenes sīkstrīdiņi. Taču ir arī kopīga atpūta, dažreiz arī paslēpošana, lai gan šo vaļasprieku nesanākot bieži baudīt. «Snovošana un slēpošana tomēr ir traumatiski sporta veidi, un šefpavārs nevar atļauties ieģipsētu roku vai kāju,» saka Voldemārs.
Vai tik ciešā brāļa un māsas savienībā vispār ir iespējama vieta romantiskajām attiecībām? Vai potenciālajiem Maijas puišiem jāiziet stingrs Voldemāra tests, un otrādi – vai Voldemāra meitenēm ir jelkādas cerības iepatikties Maijai? Abi saskatās un skaļi smejas. «Nē, tik traki nav!
Man svarīgi, lai Voldemāram izdodas, bet, protams, ja es redzētu, ka kāda meitene čakarē Voldemāru, neklusētu un iestātos par savu kaitinošo lielo bračku,» atzīst Maija. Voldemārs piebalso, ka viens otram novēl atrast īsto un vienīgo, bet pāri darīt neļaus.
«Problēma drīzāk ir tajā, ka neesam vēl atraduši savu cilvēku,» saka Voldemārs. «Varbūt pārāk augstas prasības, jo es gribu mīlēt latviski.
Mīlestība un ģimene – tās ir divas fundamentālas lietas, kuru dēļ būtu gatavs atgriezties un palikt Latvijā pavisam.
Taču līdz šim nav laimējies. Laikā, kad esmu Latvijā, savu potenciālo sievu tā arī neesmu saticis. Ja ar šīs intervijas palīdzību izdotos atrast īsto, tā man būtu vislielākā dāvana – tad man uz Ziemassvētkiem turpmāk dāvanas nevajadzētu vispār! Sieva latviete un dzīve Latvijā – tas būtu sapņa piepildījums. Es tiešām ļoti gribu atgriezties Latvijā un nodibināt ģimeni,» neslēpj Voldemārs.
Maija nav tik kategoriska, bet piekrīt – arī viņa, ja varētu izvēlēties, gribētu mīlēt latviski un atgriezties dzimtenē.
«Laiks uguns šovam!» paziņo Voldemārs, un visi klātesošie – kā lieli, tā mazi – saskrien ap šefpavāru. Citronu tartei pienācis gatavošanas noslēdzošais posms – olbaltumu masas apdedzināšana. Voldemārs, gluži kā visi šovos redzētie pavāri, ap citronu gardumu izveic savdabīgu uguns deju, bet viesi elš sajūsmā.
Ēdiens kā mīlestības valoda
Taujāts, kur smeļas iedvesmu, Voldemārs saka atzinīgus vārdus par savu skolotāju, franču šefpavāru, pie kura bijis praksē. «Viņš dzīvoja tajā pašā mājā, kur atradās restorāns, un bija klātesošs pat tad, kad nebija tuvumā. Šefs mācīja stingri, bet ļaujot kļūdīties. Katrā ziņā man nebija kā šovā Hell Kitchen, kur mācekļus ieper ar pannu. Tagad pats esmu skolotājs. Jā, esmu prasīgs! Patiesībā nedaudz kopēju savu skolotāju un ceru, ka kādam jaunietim palīdzēšu iemīlēt pavārmākslu tikpat ļoti, kā man to izdarīja mans šefs.
Vēl mirklis, un abi Aijas krustbērni ir saklājuši svētku galdu. Latviešu zandarts, pārliets ar franču virtuves sviesta mērci, kuras nosaukumu pat nevajag censties izrunāt, tā vienkārši jābauda; ir ratatujs, piedevas, šokolādes muss bērniem, citronu tarte lielajiem.
Ēst gatavošana ir mīlestības valoda. Tas, kurš to teicis, laikam ir redzējis Voldemāru un Maiju Aijas virtuvē. Viņi nav jaunieši, kuri skaļi apliecinās savas jūtas. Viņi nerakstīs garas mīlestības vēstules, bet izceps trīs ābolkūkas un nomazgās traukus. Viņi mulsīs no komplimentiem un arī paši tos neteiks, jo tā nav viņu dzīves pieredze.Taču saklātais galds, ieguldītais laiks vakariņu gatavošanā ir mīlestība. Liela, skaista un garšīga mīlestība.
Šefpavāra Voldemāra recepte
Citronu tarte
Pamatnei
200 g miltu
50 g sviesta
120g cukura
1 olas dzeltenums
1 olas baltums
Šķipsniņa sāls
Pildījumam
6 vidēji citroni sulai
Viena norīvēta citrona miziņa
100 g sviesta
5 olu dzeltenumi
5 ēdamkarotes cukura
40 g kukurūzas vai kartupeļu cietes
Cepurītei
5 olu baltumi
500 g pūdercukura
Gatavo citronu krēmu. Izspiež citronu sulu, uzvāra katliņā. Noņem katliņu no uguns un saputo olu dzeltenumus ar cukuru. Tad trijos paņēmienos šaurā strūkliņā lej klāt sulu olu masai. Pielej, ar putojamo slotiņu izmaisa, atkal pielej, un tā trīs reizes. Tad liek masu karsēties uz lēnas uguns un ar koka karoti nepārtraukti maisa, piesijā klāt cieti, turpina maisīt, lai masa nedaudz sabiezē. Svarīgi ir maisīt un nepiecept olu masu, tādēļ vislabāk karsēt katlā vai dziļā pannā ar biezu dibenu. Gatavajā masā iemaisa sviestu un citrona miziņu, saputo un atpūtina apmēram piecas stundas.
Pagatavo pamatni. Izsijā miltus, izveido bedrīti, kurā iesit olas dzeltenumu, pievieno sāli, cukuru, sakapātu sviestu. Visu ātri samīca viendabīgā, gludā un spīdīgā bumbā. Izrullē, ieklāj 25 cm lielā veidnē, sadursta ar dakšiņu un noliek ledusskapī atpūsties, pārklāj ar cepamo papīru, uzber virsū atsvaru, piemēram, pupiņas, un atstāj atpūsties vismaz stundu. Tad liek 180 grādos cepties 25 minūtes, izņem pannu, nober pupiņas, izsmērē mīklu ar olu baltumu un liek cepties vēl 5–7 minūtes.
Gatavo bezē. Olu baltumus saputo stingrās putās ar pūdercukuru.
Gatavajā pamatnē lej citronu krēmu, bezē pilda konditorejas maisā un spiež virsū mazas cepurītes. Ja konditorijas tūtas nav, masu vienkārši pārklāj pār krēmu. Ņem konditorejas degli un piededzina bezē cepurīti. Ja degļa nav, kūku var ielikt cepeškrāsnī uz 10 minūtēm 160 grādos un apbrūnināt bezē.
