Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Žans Batists ir skolotājs mana dēla skolā – Žila Verna Rīgas Franču skolā. Tā kā tur mācības notiek pēc Francijas izglītības sistēmas un franču valodā, nav nekā pārsteidzoša, ka skolotājs ir francūzis – te visi skolotāji ir tādi. Manam dēlam gan viņš neko nemāca, tāpēc Žanu Batistu tā pa īstam pamanīju tikai, kad viņš pārņēma atbildību par pēcskolas aktivitātēm jeb pulciņiem. Pērn vakaros, kad vecāki nāca pēc bērniem, viņš arī ļoti bieži pieskatīja ārdurvis, lai kāds neizskrien par ātru uz tumšās ielas. Gaidot, kamēr mans dēls saģērbsies, esmu dzirdējusi, kā Žans Batists dažādās valodās uzrunā vecākus un vecvecākus. Pie sevis pasmaidīju – cik jauki, ka viņš, francūzis būdams (un franči jau nu ļoti izceļas un reizēm pat tā kā aroganti lepojas, ka nespēj iemācīties nevienu citu valodu kā vien savējo), ir apguvis pamatus pat mazajai latviešu valodai, lai labāk iekļautos skolā, kur starp diplomātu un citu Latvijā dzīvojošu ārzemnieku bērniem tomēr daudz ir arī vietējo.
Bet visvairāk Žans Batists man iekrita acīs, kad vienā vakarā netālu no ārdurvīm izcēlās apsaukāšanās – gandrīz tīņu vecuma zēni cits citam sūdzējās par treneri, kurš negodīgi tiesājis futbola maču. Darbdienas vakara nogurumā, apzinoties, ka bērni tāpat nemainīsies, visdrīzāk es būtu izlikusies, ka šāda līmeņa incidentu nedzirdu. Bet Žans Batists kā lapsene taisnā vīlē devās pie puišiem. Tad jau arī man kļuva interesanti – ko viņš darīs? Bārsies? Liks apklust? Draudēs sūdzēties vecākiem? Īsā epizode, kam kļuvu par liecinieci, bija tik izcila, ka to varētu iekļaut pedagoģijas rokasgrāmatās. Vispār jau vajadzētu video, jo ne tik daudz vārdi, bet izturēšanās un balss bija galvenie. Skaidri varēja redzēt, ka Žans Batists ir dusmīgs, bet viņš runāja mierīgi, cieņpilni un vienlaikus ļoti stingri. Neviena lieka vārda, nekādas morāles lasīšanas, bet skaidri pamatojumi, kāpēc šāda izrunāšanās nav pašu zēnu interesēs globālā līmenī. Turklāt skolotājs ne tik daudz runāja, cik uzdeva jautājumus – lai puiši paši atbild. Un viņi tiešām nonāca līdz atbildei, ka tik ļauniem vārdiem runāt par cilvēku, kurš, iespējams, tiešām ir kļūdījies, vienkārši nedrīkst. Redzēju, kā mainījās bērnu ķermeņa valoda, kā viņi, lai arī sabozušies, klausās un doma aizķeras. Ja šādi tiktu risinātas pat it kā sīkas nejaucības, esmu pārliecināta, ka jau pēc vienas paaudzes mēs dzīvotu daudz pieklājīgākā un jaukākā sabiedrībā.
Bet tad kādu dienu es konstatēju, ka Žans Batists ir pazudis. Apjautājos, vai viņš ir devies prom, jo tā jau šajā skolā gadās – beidzas līgums, un skolotāji aizceļo uz citu valsti. Izrādās, nē – Žans Batists ir devies bērna kopšanas atvaļinājumā, jo ģimenē piedzimis ceturtais mazulis.
– Sāksim ar banālo – kā tu piezemējies Latvijā?
– Īsā atbilde – pirms piecpadsmit gadiem ierados Rīgā, pateicoties sievai Baibai. Savukārt garā atbilde ir tiešām gara.
– Man ir lielais kapučīno, esmu gatava klausīties!
– Pēc bakalaura (te jāprecizē, ka Latvijā ar bakalauru saprot diplomu pēc augstskolas studijām, bet Francijā tā sauc eksāmenu, ko kārto pēc vidusskolas) devos studēt eksaktās zinātnes, jo skolā biju izvēlējies specializēties fizikā un ķīmijā. Tiesa, augstskolā ātri vien sapratu, ka man negribas dzīvot laboratorijā, vēlos strādāt ar cilvēkiem, tāpēc man jāmeklē kaut kas cits. Taču man joprojām nebija ne jausmas, ko vēlos studēt. Pirmajā gadā, kad studēju eksaktās zinātnes, nejaušības un joka pēc biju sācis mācīties krievu valodu – vācu valodu es apguvu skolā, spāņu valoda man šķita pārāk līdzīga franču valodai, bet angļu kursā es vienkārši netiku, jo pēc tā bija milzīgs pieprasījums. Tad nolēmu – lai nu tā būtu! Parīzē ir slavena augstskola – I.N.A.L.C.O., tajā var mācīties daudz dažādu valodu, arī mazās, piemēram, latviešu. Es tur sāku studēt krievu un somu valodu.
Mūsu krievu valodas pasniedzējai bija kontakti Pēterburgā, un trīs vasaras nodzīvoju tur, mācījos valodu, piestrādāju, piemēram, biju viesmīlis deju teātra bufetē. Arī ar somu valodu man bija iespēja braukt apmaiņas programmā. No šiem ceļojumiem sapratu, ka man patīk Baltijas reģionā.
Kādā brīdī pamanīju, ka vakaros notiek latviešu valodas kursi. Nodomāju – kāpēc ne? Sāku mācīties, bet skaidrs, ka valodu var apgūt, tikai to praktizējot. Iedomājos, ka būtu interesanti atrast kādu, kurš runā šajā mazajā valodiņā, bet Parīzē pirms 20 gadiem nebija daudz latviešu. Izdomāju pameklēt internetā. Tolaik eksistēja Microsoft čats – MSN, kurā varēja izvēlēties konkrētu valsti un uzrunāt nepazīstamus cilvēkus.
Diezgan daudziem nosūtīju īsu ziņu, ka esmu francūzis, kas meklē iespēju trenēties latviešu valodā. Atbildēja tikai Baiba.
Sākām apmainīties ar vēstulēm un pēc laika sapratām, ka mums gribētos satikties klātienē. Baiba bija tik drosmīga, ka atlidoja pie manis ciemos uz Parīzi. Tālāk jau soli pa solim, un beigu beigās es atbraucu uz Latviju dzīvot.
– Un latviešu valoda? Baiba tev to palīdzēja apgūt?
– Tā reāli latviešu valodu iemācījos, dzīvojot Latvijā. Godīgi sakot, par latviešu valodu man ir kauns, jo es jau gadus trīs dzīvoju Rīgā, bet ar visiem turpināju sazināties krieviski. Bet kādā dienā, Narvesen pērkot kādu nieku, uzrunāju pārdevēju krieviski, bet viņa, dzirdot manu akcentu, atbildēja angliski. Sajutos nelāgi, jo sapratu, cik absurda ir šī situācija. Ne es, ne otrs cilvēks nerunājam savā valodā, turklāt neviena no šīm nav valsts valoda. Neloģika kaut kāda! No tās dienas, lai cik pareizi vai nepareizi, es vienmēr runāju latviski, un tā arī esmu uztrenējies.
– Pārcelties uz Latviju – tas ir nopietns lēmums. Tev te bija darbs?
– Man nebija ne darba, ne diploma – diemžēl, jo studijas Parīzē es nepabeidzu. Zaudēju interesi un vairs netiku uz priekšu. Pametu augstskolu Parīzē un atbraucu dzīvot uz Latviju. Vienīgais, kas man bija, – mīlestība. Ilgi nedomādams, pārcēlos, jo sapratu, ka vēlos būt blakus Baibai un negribu, lai attālums mūs izšķir. Domājot, kā mēs varētu dzīvot kopā, izlēmām, ka man pārcelties ir vieglāk, jo Baibai būtu grūtāk doties prom no dzimtenes, ģimenes, draugiem, turklāt viņa nerunāja franču valodā. Baiba tolaik vēl studēja – viņai ir ekonomistes izglītība, vienmēr strādājusi finanšu jomā.
Zini, šķiet, kādā 7. klasē, es pirmo reizi biju apmaiņas braucienā no skolas, toreiz devos uz Vāciju, un kopš tās reizes kaut kādā neizskaidrojamā veidā zināju – visu mūžu nepavadīšu Francijā. Gribēju redzēt vairāk, plašāk. Vēl pirms tikšanās ar Baibu man bija ideja, ka gribu doties uz Austrumu pusi. Satikšanās ar Baibu to vienkārši paātrināja.
Latvijā iestājos augstskolā Turība un sāku studēt viesmīlības nozari, jo mācības bija angļu valodā, turklāt šķita, ka mana franču valoda un svešvalodu zināšanas varētu noderēt. Tomēr drīz sapratu, ka šī nozare man neder, jo gribu darbu, kas atļauj būt ar ģimeni, nevis jāstrādā pa naktīm vai vēlu vakaros. Zināju, ka gribēšu redzēt savus bērnus, lai gan tolaik viņu vēl nemaz nebija. Apmēram ap šo pašu laiku pamanīju sludinājumu, ka franču skola meklē animatoru – cilvēku, kurš starpbrīdī pieskata bērnus, pavada viņus uz pusdienām, launagā, pēc stundām pieskata, kamēr atnāk vecāki. Tā kā vienīgā prasība bija franču valoda, pieteicos. Tas bija pats, pats Žila Verna Rīgas Franču skolas sākums, toreiz skoliņa bija pavisam maza un atradās nelielās telpās Rūpniecības ielā. Tagad skolai ir pat trīs ēkas, absolventi jau studē augstskolās, arī Francijā.
– Ne katrs divdesmitgadīgs vīrietis gribētu un spētu strādāt ar maziem bērniem. Tu nāc no lielas ģimenes un esi pieskatījis māsas un brāļus, tāpēc no šā darba nebaidījies?
– Nē, man galīgi nebija pieredzes bērnu pieskatīšanā. Esmu jaunākais četru bērnu ģimenē – man ir 10 gadu starpība ar jaunāko no māsām. Mana vienīgā pieredze – drusciņ biju pieskatījis māsas meitu.
Kad sāku strādāt skolā, sev par pārsteigumu konstatēju, ka man šis darbs gan patīk, gan padodas. Tāpēc, kad pēc sešiem mēnešiem bija nepieciešams skolotāja palīgs, biju ļoti priecīgs, ka man piedāvāja šo iespēju. Te jāpiebilst, ka franču sistēmā skola sākas no triju gadu vecuma, tāpēc bērni, ar kuriem strādāju, bija Latvijas izpratnē drīzāk atbilstoši bērnudārza līmenim. Vienlaikus – tā tiešām ir skola, nevis bērnu pieskatīšanas vieta. Protams, mācības notiek bērna vecumam atbilstoši, bet tās ir mācības – savas zināšanas bērni sāk būvēt no trīs gadu vecuma.
– Kā tev veicās kā skolotāja asistentam?
– Man ļoti patika! Es jutos noderīgs. Turklāt ne tikai šim vienam bērnam, kam palīdzu, – saredzēju sabiedrisku labumu. Reizēm skolotājam šķiet, ka viņš dara vien mazas lietas, īpaši, ja bērni, ar kuriem strādā, ir tik mazi. Bet, ja tas šim vienam bērnam ir būtiski, tad beigu beigās tā ir tā mazā lāsīte visā Latvijas sabiedrības jūrā, kas būs svarīga mums visiem. Skolā jau bērni mācās ne tikai rakstīt un skaitīt, bet arī – kā uzvesties, kā sadzīvot ar citiem.
Man šķiet, ka mums no savas franču puses arī ir, ko dot, jo kultūras ļoti atšķiras. Piemēram, it kā tāds sīkums varbūt – Francijā mēs ļoti sekojam galda kultūrai. Kad, mācoties augstskolā, uzzināju, ka man ir tikai 30 minūšu pusdienu pauze, nemaz negāju ēst, jo man tas likās neiespējami – es nevaru paēst pusstundas laikā! Tad labāk palikšu neēdis. Francijā skolā, darbā pusdienlaiks ir vismaz stunda, normāli – pusotras. Tāpat Francijā ļoti seko uzvedībai pie galda, mēs pret to izturamies patiešām strikti. Iespējams, mājās dažreiz pat esmu pārāk stingrs šajā jautājumā. Bet mums tas ir ļoti svarīgi.
– Jā, mani tas Francijā fascinēja – visi tie trīs četrus gadus vecie bērniņi, kuri smuki ēda ar nazīti un dakšiņu.
– Sākumā skolā man tā likās neiespējamā misija – paskaidrot bērniem, kā uzvesties pie galda. Domāju – ja jau mājās viņi tā neēd, tad varbūt man labāk nejaukties? Toreiz vairāk pieredzējis kolēģis iedrošināja – nē, nē, viņiem ir jāsaprot, ka prasības ārpus mājas var atšķirties un ka var uzvesties citādi. Un tā ir svarīga pieredze.
– Un kā tu kļuvi ar skolotāju?
– Strādājot par asistentu, sapratu, ka gribu turpināt, un nolēmu – centīšos kļūt par skolotāju. Izstāstīju šo ideju tālaika skolas direktoram, un viņš tā paša gada beigās teica: nākamgad mums ir jauna klase, un, ja tu gribi, mēs tev varam to dot. Biju pārsteigts un priecīgs, jo kolēģi bija novērtējuši, ka veiksmīgi tieku galā, un teicu: jā! Jāatzīst, man sanāca tīri labi. Septiņu gadu laikā, kamēr strādāju ar pašiem jaunākajiem bērniem skolā, maz ģimeņu sūdzējās (smejas). Īstenībā esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, jo zinu – bija vecāki, kuri lūdza direktoram, lai bērnus liek manā klasē. Protams, šāda atzinība iedvesmo.
Man ir jautāts, vai tas, ka strādāju par skolotāju, ir legāli. Redzi, franču sistēmā privātskolā var strādāt jebkurš, ja viņš iztur skolas vadības atlasi. Turklāt franču sistēmā nav tāda diploma, lai būtu par pedagogu. Ir skolotāju konkurss, lai kļūtu par skolotāju valsts sistēmā. Es varu to eksāmenu kārtot, bet tad es riskēju, ka mani norīkos strādāt kaut kur Francijā. Skolotājs ir Francijas Republikas strādnieks, un viņam jāseko, ko valsts saka. Tas ir līdzīgi kā daudziem skolotājiem maniem kolēģiem Rīgā. Viņiem jāprasa atļauja strādāt ārpus Francijas, parasti to dod uz trim gadiem. Francijā ir reģioni, kur trūkst skolotāju, tāpēc saņemt atļauju strādāt ārpus Francijas ir grūti.
Savukārt Latvijas sistēmā strādājot, jābūt diplomam pedagoģijā. Tāpēc iestājos Latvijas Universitātē mācīties par skolotāju. Atzīšos, man bija grūti adaptēties, jo mācības bija par Latvijas izglītības sistēmu, kas ir ļoti atšķirīga no tās, kā strādājām mēs. Turklāt tajā laikā man jau bija pilnas slodzes darbs skolā, un mums ar Baibu pašiem savi trīs bērni. Tā es lēni, lēni gāju uz priekšu, bet – bija ļoti interesanti. Tajā laikā tikko sāka runāt par skolu reformu. Kad mums skaidroja, kādi būs jauninājumi, man šķita, ka tiek runāts par franču skolu – par to, ko mēs tepat Rīgā darām jau desmit gadu! Man visu laiku gribējās teikt ministriem: atnāciet pie mums paskatīties, kā tas notiek dzīvē! Piemēram, atceros, jau toreiz runāja par problēmām ar bērniem, kuri atgriežas latviešu skolā un nemāk latviešu valodu, jo dzīvojuši ārzemēs. Atkal varu teikt: nāciet pie mums pieredzes apmaiņā! Pie mums mācās bērni ar ļoti dažādām dzimtajām valodām – no Āzijas, Amerikas, no visām Eiropas malām, un aptuveni 80 procenti ir vietējie bērni, kas arī ir gan latviešu, gan krievu izcelsmes. Šo skolu izvēlas daudzi diplomāti, jo akreditētām franču skolām ir viens standarts visās valstīs, tāpēc, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, viņi ir droši, ka gandrīz jebkurā valstī atradīs nosacīti tādu pašu skolu. Mācību programma un mērķi visās franču skolās ir vienādi. Jāsasniedz gada vai noteikta mācību cikla ietvaros. Ir bērni, kas ir dzīvojuši Francijā vai citā valstī, viņi atgriežas un atkal iekļaujas. Pie mums mācās ārkārtīgi raiba publika. Turklāt mēs esam tiešām iekļaujoši – lai nāk visi, mēs izdomāsim, kā vislabākajā veidā palīdzēt bērnam mācīties un attīstīties.
Mums skolā regulāri ir skolotāju sapulces, kur runājam, kas ir sanācis, kur ir grūtības un kā varam darīt labāk. Mēs nesalīdzinām bērnus citu ar citu. Mums svarīgākais ir, lai katru dienu bērnam sanāktu labāk nekā viņam pašam iepriekšējā dienā. Mums ir vienalga, vai viņš skrien ātrāk nekā citi. Mēs visi esam dažādi. Man reizēm jautā: vai mans bērns klasē ir pirmais, vai viņam ir labākās atzīmes? Mani tas vienmēr mulsina. Nu ko tas dos, ka viņam ir labākās atzīmes? No vienas puses – ir forši, ka viņš, piemēram, skrien visātrāk, bet sabiedrība ir komandas spēle.
Pēdējā gadā, kad biju skolā, pirms devos bērna kopšanas atvaļinājumā, pagāju nost no tiešā darba ar bērniem, vairāk strādāju administrācijā, biju atbildīgs par ārpusklases nodarbībām jeb pulciņiem. Francijā šāda amata nav. Franču skolas diena ir garāka nekā latviešu skolā, kur tā mēdz beigties ap pusdienlaiku (es vienmēr ar šausmām domāju – un ko lai dara strādājošie vecāki, kam nav vecvecāku un auklīšu, kas var aiziet pēc bērna?), bet tāpat arī mūsu skolā, ieskaitot visus garos un ļoti garos starpbrīžus, kad vienmēr ejam laukā, pat vismazākajiem mācības ilgst līdz aptuveni 15. Tāpēc līdz pusseptiņiem, kamēr skola ir vaļā, mēs piedāvājam ne tikai pieskatīšanas iespējas, bet arī pulciņus. Lūk, par tiem atbildēju es.
– Un tagad tu esi bērna kopšanas atvaļinājumā, vai ne?
– Jā, tā mēs šoreiz izlēmām, ka bērna kopšanas atvaļinājumā došos es, nevis Baiba, kura to jau ir darījusi trīs reizes.
Desmit gadus rūpējos par citiem bērniem, laiks mazliet pievērsties savējiem.
Bet, ja nopietni, – protams, vairāk esot mājās, jūtos citādi, un arī attiecības ar bērniem veidojas ciešākas.
– Drusciņ pastāstīsi par saviem bērniem?
– Interesanti, ka nejauši esmu atkārtojis vēsturi – man, tāpat kā maniem vecākiem, ir dēls, meita, meita un dēls. Filipam ir 8, Emmai 6, Elīnai 4 un Meinardam vēl nav gads. Vēl kāda sakritība, ko nevarētu ieplānot, – katrs no bērniem ir dzimis savā gadalaikā, tā ka mums katrā sezonā ir dzimšanas dienas ballīte.
– Meinards! Tā nav tipiska francūža izvēle.
– Mēs laulājāmies Meinarda salā Ikšķilē, no turienes ideja par šo vārdu. Bet mums visiem bērniem ir arī otrs vārds – Marī, tāpat kā man – Žans Batists Marī. To esam paņēmuši no franču tradīcijas.
– Četri bērni – arī tā nav standarta izvēle.
– Godīgi sakot, man šķiet, ka lūzuma punkts ir trešais bērns – pēc tam varētu būt vēl un vēl, mēs būsim tam gatavi (smejas). Jā, mums ir četri, un varētu likties traki. Domāju, ka Baiba man piekritīs, ir tāda starptautiska biedrība – Ģimenes akadēmija, kas mums ir daudz ko palīdzējusi apgūt, pieņemt un paskatīties uz situācijām citādi. Tā ir nevalstiskā organizācija, kas ir daļa no starptautiskās IFFD organizācijas, kurai ir arī vispārēja padomdevēja statuss Apvienoto Nāciju Organizācijā. Skaidrs, ka neviens no mums nav mācījies ne būt par vecāku, ne partneri savam dzīvesbiedram, bet šī biedrība piedāvā foršus kursus, un man patīk, kā vecāki dalās ar savām pieredzēm, tas man palīdz paraudzīties uz problēmām no cita skatpunkta. Beigu beigās es pats piedalījos nevis kā dalībnieks, bet kā sarunu vadītājs. Pateicoties viņiem, braucām uz Spāniju, satikāmies ar ģimenēm citur Eiropā. Tas bija lieliski.
Pieredžu apmaiņai ar citām ģimenēm ir līdzība un paralēle ar skolu, jo arī bērni man paver daudz plašāku horizontu. Esmu daudz audzis, pateicoties saviem bērniem un arī saviem skolēniem. Strādājot ar bērniem, man patīk, ka viņi saka, ko domā. Turklāt tieši un bez izpušķojumiem. Ja kaut kas nepatīk, viņi to šauj ārā pa taisno. Un interesanti, ka ar tiem bērniem, ar kuriem ir vislielākā spriedze klasē, pēc tam ir visciešākās attiecības. Reizēm domāju – vai es mācu bērnus vai bērni mani?
