Rīga +6°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Apsaimnieko 2000 hektāru
«Strādāju šeit kopš 18 gadu vecuma, no 1989. gada 20. decembra, kad Lielplatones ciema padome man piešķīra 15 hektārus zemes,» par savu zemnieku saimniecību Jelgavas novadā stāsta Jānis Vinters.
Viņa saimniecības pamatdarbība ir augkopība, hibrīdo gurķu sēklu audzēšana un biogāzes ražošana.
«Kopā ar brāli mums pa divām saimniecībām ir 2000 hektāri zemes,» saka Jānis. Viņa brālis Einārs ir zemnieku saimniecības Divjumi īpašnieks.
Gadu gaitā abās saimniecībās Vinteri pienākumus ir sadalījuši – Einārs vairāk darbojas lauksaimniecībā, biogāzes stacijās, bet par agronomiju atbild Jānis.
«Divu hektāru platībā mums ir arī apsildāmas siltumnīcas, kurās audzējam hibrīdo gurķu sēklas. Ar tām saistītos darbus koordinē mana sieva Signija. Es iesaistos tikai pie līgumu slēgšanas un brīžos, kad jāpārrunā sadarbības lietas ar holandiešiem,» saka Vinters. Viņš atzīst – Vinteru ģimene esot labs piemērs, ka radi var saimniekot līdzās.
«Ja runājam no likumdošanas viedokļa, tad nepārtraukti saskaramies ar dažādām problēmām, tāpēc ka esam brāļi. Mūs grib sasiet – ka mūsu divas saimniecības un divas ražotnes ir kā viena, lai gan man un brālim viss vienmēr bijis nodalīts. Brālim ir pašam sava atsevišķa biogāzes iekārta ar atsevišķu adresi. Jā, mēs bieži strādājam kopā un viens otram palīdzam, jo tā ir vieglāk.
Mums varētu būt radniecīgais kooperatīvs, jo tad, kad vēl bija dzīvs tēvs, mums bija trīs saimniecības. Tēvam sava, man sava, brālim sava. Daudzus darbus organizējām kopā, tomēr katrs strādājam savam labumam,» teic Jānis.
«Mēs dodam darbu gan vietējiem, gan cilvēkiem no citām pilsētām. Bija laiks, kad pie mums brauca strādāt pat no Rīgas. Kopā par abiem šobrīd nodrošinām darbu vairāk nekā 50 cilvēkiem,» atklāj Vinters.
Vaicāts, vai pandēmija ietekmējusi viņu darbu, Jānis atzīst: «Arī mums bijis tā, ka vakarā piezvana darbinieks un teic, ka rīt darbā nebūs. Slimoja arī tie, kas ikdienā brauc pa laukiem ar traktoriem. Mēģinām atšifrēt, kurš ar kuru varēja būt kontaktā, mainījām darbu kārtību.
Pandēmijas dēļ, piemēram, minerālmēslu cenas kāpušas trīs reizes. Ja agrāk noteiktas markas minerālmēslus pirkām pa 200 eiro, nu tie maksā 650 eiro. Graudu cenas tik strauji kāpušas nav. Visu laiku ir jāliek lietā galva un papīrs, jārēķina, kur un ko var ieekonomēt, samazināt, aizstāt.»
Uz moča uzsēdina arī bērnus
Pirms pieciem gadiem Vintera saimniecība tika atzīta par vērtīgāko valstī – togad tās kapitāls pieauga no 6,67 līdz 8,3 miljoniem eiro.
Vaicāts, kuru no daudzajiem tituliem – miljonārs, motosportists, uzņēmējs, lauksaimnieks – tagad visvairāk sasaista ar sevi, Jānis saka: «Visvairāk šobrīd jūtos kā lauksaimnieks un tētis.»
Ar miljonāru Vinters sevi neasociējot. Vaicāts, vai viņa kontā ir miljons eiro, Jānis saka: «Pat ja man šis miljons būtu, jau rītdien var nebūt. Piemēram, šobrīd Lauku atbalsta dienestā ir atvērta Lauku saimniecību modernizācijas kārta, kur vēlamies startēt ar vairākiem attīstības un būvniecības projektiem, jaunām iekārtām, traktoriem, kombainiem. Tajā būs jāiegulda.»
Vaicāts, cik daudz laika ikdienā velta saimniecības darbiem, Vinters saka: «Tagad daudz ko var atrisināt attālināti. Ja nav jābūt ar puiku kādā sporta nometnē, parasti esmu šeit līdz vieniem diviem dienā. Tad puikam beidzas skola, sākas treniņi. Tas gan nenozīmē, ka mana darbdiena ir galā. Ar darbu saistītus jautājumus turpinu risināt, izmantojot internetu un telefonu arī tad, kad ar dēlu esmu nometnē.» Jāņa kaislība ir motocikli, kurus regulāri rūcina arī viņa trīs bērni.
«Ar moci brauc gan meita Sāra, kurai ir 22 gadi, gan 10 gadus vecais dēls Artūrs un mazais Robertiņš, kuram ir seši gadi. Sāra pērn dāmu klasē ieguva pirmo vietu. Artūrs varēja būt Latvijas čempions, jo pirms pēdējā posma bija stabils līderis. Diemžēl tieši tad treniņos bija smags kritiens, tika pie liesas plīsuma, un kādu laiku no sporta bija jāpaņem pauze,» atminas Vinters.
«Mazais Robertiņš ir pirmais, kas Latvijas sacensībās piedalās ar elektrisko moci. Viņš sāka braukt ar parasto mocīti, taču tad to darīja uzmanīgi un lēni. Priekšpēdējā vieta viņu parasti sacensībās apdzina par diviem apļiem. Viss mainījās, kad uzkāpa uz elektriskā moča,» stāsta Vinters. Tagad jaunākais dēls sacensībās finišējot pirmajā trijniekā.
Vaicāts, kad pats pēdējo reizi uzkāpis uz moča, Jānis atbild: «Aizvakar. Braucu un trenējos, ja vien laiks atļauj.» Viņš esot gatavs šogad startēt arī sacensībās. «Pērn nevienās sacensībās nepiedalījos. Katras brīvdienas bija sacensības maniem bērniem. Ja brauktu vēl arī pats, būtu par traku. Šogad, iespējams, kādās sacensībās tomēr piedalīšos,» atklāj Vinters.
50. jubilejā pārsteidz ar koncertu
19. decembrī Vinters nosvinēja 50. jubileju. «Šī tēma nav diez ko forša. Vislabākie apsveikumi bija vienkārši – apsveicu tevi dzimšanas dienā, nevis apsveicu apaļajā 50 gadu jubilejā. Tie uzreiz it kā iesita. Teikšu, kā ir – nejūtos 50 gadu vecs! Neuzskatu, ka būtu kļuvis lēnāks.
Kopā ar jauniešiem regulāri gan pasportoju sporta zālē, gan izbraucu ar mocīti,» uzsver Vinters, kurš vienmēr ir lieliskā fiziskā formā. «Man liekas, ka nav nemaz tik daudz lauksaimnieku, kas būtu lauku labumu dēļ brangi noēdušies. Drīzāk kļūst aizvien plānāki, jo visu laiku ir ļoti noskrējušies,» saka viņš.
Vinters jubilejā viesiem sagādāja muzikālo pārsteigumu. Liekot lietā iemaņas, kuras pirms 15 gadiem ieguva TV šovā Dziedi ar zvaigzni, kur triumfēja duetā ar dziedātāju Lieni Šomasi, Vinters jubilejā atkal dziedāja.
«Tā bija mana ideja. Dzimšanas dienu nosvinēju ģimenes lokā – līdz 10 cilvēkiem, kā tobrīd mūsu valstī bija ļauts. Viesu vidū bija gan mamma un sievasmāte, gan brālis ar ģimeni un bērni. Gribējās kaut kā izpausties. Biju saplānojis, kā pie viesiem ieradīšos ar savu Dakaras rallija moci, kas būs izrotāts gaismiņām. Diemžēl nosēdās akumulators, un motociklu nevarēja iedarbināt,» atceras Vinters.
Garāžā joprojām īpašā vietā stāv leģendārais dzeltenās krāsas motocikls, ar kuru pirms 15 gadiem viņš izcīnīja latviešu labāko sasniegumu Dakaras rallijā – 6. vietu.
Vaicāts, vai gribētu piedalīties vēlreiz, Jānis atbild: «Nekad nesaki nekad, bet pagaidām neplānoju. Rallijā daudz ko nosaka tas, ar kādu tehniku, mērķiem un ambīcijām brauc. Sekoju līdzi šā gada rallijam, kur latviešu stūrmanis Didzis Zariņš brauca kopā ar lietuviešu pilotu Antanasu Jukneviču. Nedomāju, ka lietuvietis brauc ar ambīcijām uzvarēt.
Manuprāt, viņa mērķis bija nobraukt labi savā, kā esmu to iesaucis, biznesa klases līmenī. Dakaras rallijā lielākoties brauc biznesmeņi, kuri uztaisījuši kaut cik normālu mašīnu un noteikta budžeta ietvaros var nobraukt vidēji labā līmenī. Lai cīnītos par pirmajām vietām, jābūt desmitreiz lielākam budžetam. Tur tu nevari būt biznesmenis, tev jābūt sportistam ar mežonīgi lielu komandu, daudz atbalstītājiem.»
Uz jautājumu, vai gribētu, lai Dakaras braucienā piedalītos kāds no viņa bērniem, Vinters atbild: «Motosportistiem tas nav atskaites punkts. Zinot, kā tur viss notiek, es negribētu, lai šajā rallijā piedalītos mani bērni. Jo tas ir briesmīgs risks. Šajā rallijā ik sekundi ir jāriskē, un tā vairāku dienu garumā, nesoties pa tuksnesi mežonīgā ātrumā. Lai to darītu, jābūt mazliet trakam!»
