Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas nebūs viegli, – noteica kāds latviešu grāmatniecības vēsturei tuvu stāvošs cilvēks, uzzinājis, ka gribu rakstīt par grāmatizdevēju Jāni Rozi. Tā noteicis, viņš argumentēja savu apgalvojumu: «Roze bija no tiem cilvēkiem, par kuriem visi saka tikai labu.»
Tā izrādījās tikai daļēja taisnība. Bija Latvijas nesenajā vēsturē kāda vara, kurai latviešu izcilais grāmatnieks nebūt nelikās labs, bet gan pietiekami bīstams, lai viņu izsūtītu uz Sibīriju. Šis, starp citu, ir otrs iemesls, kāpēc rakstīt par Jāni Rozi nav nemaz tik viegli – izsūtījuma un kara gados viņa ģimene neko daudz no fotogrāfijām nebija spējusi saglabāt, bet dzīvas atmiņas, kuras būtu varējusi pastāstīt viņa dzīvesbiedre Emma Henriete, netika pierakstītas tā iemesla dēļ, ka dzimtenē no Sibīrijas viņa atgriezās nelegāli un tā arī desmit gadus nodzīvoja. Jāņa Rozes mazdēls Ainārs Roze bērnībā kādu laiku pat nav zinājis, kas ir viņa vecvecāki no tēva puses, par to ģimenē nav ticis runāts, lai pasargātu bērnu no bīstamas informācijas. «Man bija 14 gadu, kad kāda radagabala dzimšanas dienā tēvs mani ieaicināja pie tantes Emmas, kuru biju redzējis kādas četras reizes dzīvē, un teica: «Tā ir tava vecāmāte. Apkamp viņu!»»
Kaudzīšu skolnieks
Jānis Roze nebija tikai tirgotājs. Kā uzsver «Jāņa Rozes» apgāda valdes locekle Ināra Beļinkaja, dažreiz viņam uzsmaidīja tirgotāja veiksme, bet tas Rozem nebija primārais – mērķis viņam vienmēr bija skaista grāmata. Acīmredzot tā Roze realizēja savas mākslinieciskās un arī patriotiskās tieksmes, kuras veidojās jau 19.gadsimta 80.gados Piebalgā. Nākamais grāmatnieks piedzima 1878.gada 30.novembrī Vecpiebalgas Gaigalos rokpeļņa ģimenē, taču auga bez tēva, un par tēvavārdu ar onkuļa Pētera atļauju tika ierakstīts viņa vārds. Rozes māte Ede atmiņās palikusi kā stingra rakstura sieviete, toties jo laipna pret bērniem, arī Jāni, bijusi Vecgaigalu saimniece. Pirmoreiz Rozes mākslinieciskās un arī komerciālās tieksmes īstenojās ganu gaitās, pinot īpaši skaistus groziņus, kuri labi pirkti, nodrošinot to pinējam skolas naudu.
1888.gada rudenī Roze nonāk «Mērnieku laiku» autoru pārraudzībā, uzsākot mācības Ogrēnskolā, kur skolotāji bija brāļi Kaudzītes. 1892.gadā jaunais censonis jau maina skolu, līdz 1896.gadam nomācoties draudzes skolā. Te viņš iepazīstas un sadraudzējas ar gadu jaunāko Kārli Skalbi. Abi kopā dažreiz aizstaigā līdz grāmattirgotājam Jānim Ozolam, kuram lietas iet no rokas tik labi, ka ar vienu palīgu nepietiek, un 1896.gada 22.septembrī J.Roze atsaucas uz Ozola aicinājumu.
Tā nepilnu 18 gadu vecumā sākas viņa grāmatnieka gaitas, kas turpināsies 45 gadus un rezultēsies izdotās 750 nosaukumu grāmatās, ja neskaita periodiskos izdevumus.
Nosirmoja vienā dienā
Ja jaunība pazītu grūtumu, tad jāsaka, ka Rozem ir bijusi grūta jaunība, – tā viņa kolportiera gaitas raksturojis Kārlis Skalbe. «Man liekas, nebūs neviena grāmatu tirgus Vidzemē, kur viņš toreiz nebūtu bijis ar savu grāmatu telti. Bet grāmata jau nebija viņam tikai prece – grāmatas viņš ļoti mīlēja, ar sirdi un dvēseli viņš piederēja mūsu uzplaukstošai grāmatniecībai.» Rudens grāmatu tirgos Rozem nācās arī piedzīvot pirmo vilšanos latviešu tautā, konstatējot, ka jaunatne laukos vairāk interesējas par sapņu grāmatām un mīlestības vēstuļniekiem, nevis par tik augstvērtīgu literatūru kā Plūdoņa dzeja.
Ievērojis Rozes ķērienu un enerģiju grāmatu izplatīšanas lietās, Jānis Ozols aicina viņu pie sevis uz Cēsu veikalu. Vērojot Ozola darbību, Rozē tikai nostiprinās vēlme katrai grāmatai dot glītu apdari. Top pirmie viņa zīmētie vāki dzejas grāmatām. Top arī dzejoļi un tēlojumi, un vienlaikus attīstās Rozes spēja pulcēt ap sevi aktīvus kultūras ļaudis.
Taču drīz vien kulturālais pacēlums pārtop revolucionārajā aizrautībā. 1905.gadā J.Ozols kļūst par revolucionārās kustības vadītāju Cēsīs, vasaras beigās sarīko rakstnieku vakaru ar Raiņa piedalīšanos, kurš pāraug iespaidīgā demonstrācijā pret cara patvaldību. Patvaldība to pamana, 1906.gada sākumā Cēsīs ierodas soda ekspedīcija, Ozolu un Rozi apcietina. 2.februārī Ozolu nošauj.
Roze no cietuma tiek izlaists, taču ir paguvis nosirmot dažu dienu laikā – acīmredzot domādams par savu iespējamo nāvessodu.
Izcils Ķencis
Ozola uzņēmums, kurā strādāja turpat 30 cilvēku, bija palicis bez vadītāja. Viņa atraitne Paula lūdza Rozi vadīt veikalu un izdevniecību. Taču ar laiku P.Ozola sāk domāt par uzņēmuma pārdošanu, gandrīz jau visu sarunā ar izdevēju Ansi Gulbi, bet pēdējā brīdī Gulbis no darījuma atsakās. Drīz pēc tam Rozes un Ozola atraitnes attiecības saasinās, un 1912.gadā viņš no Cēsīm aiziet. Kāda leģenda vēsta, ka aiziešanas iemesls neesot bijis tik prozaisks. Proti, pēc vīra nāves Ozola atraitne esot ieskatījusies viņa staltajā palīgā ar labu balsi un nospriedusi, ka varētu turpināt kopdzīvi ar viņu, taču Roze no šāda priekšlikuma atteicies. Grūti pateikt, vai pēc šī notikuma, vai jau pirms, bet Roze bija apņēmies līdz mūža galam palikt vecpuisis. Tiesa, sabiedriski aktīvs – šajos gados nežēlīgi nomākto revolucionāro degsmi viņam kompensēja teātra spēlēšana un dziedāšana: Rozes tēlotais Ķencis, spēlēts īstā piebaldzēnu izloksnē, varējis droši mēroties ar labākajiem šīs lomas tēlojumiem.
Rīgas gadi
1912.gada rudenī sākas Rozes Rīgas gadi. Viņa pirmais darbs te ir pagastu rakstvežu dibinātas sabiedrības «Burtnieks» spiestuves un grāmatu veikala pārvaldnieks. Drīz vien pret kurzemnieces Emmas Henrietes dzīvesprieku un šarmu sašķīst Rozes apņemšanās palikt vecpuisī – 1913.gadā abi apprecas. Viņu laulībā dzimst trīs bērni: Ilmārs (1915 – 1963), Jānis (1917 – 1988) un Aina (1927 – 1998).
Toties peļņas priekšā nesadrūp Rozes sapnis par labām un skaistām grāmatām. Redzot, ka «Burtnieka» īpašniekiem tā nav prioritāte, Roze sāk domāt par savu spiestuvi. Viņam izlīdz kara priekšnojautu radīts laimīgs gadījums: kāds vācietis, kam pieder spiestuve, sagrib to pārdot tik steidzīgi, ka ir ar mieru darīt to bez skaidras naudas. Līdz vēlai naktij Roze raksta vekseļus, iegūdams lielu parādu un trīs spiestuves mašīnas, kuras izvieto telpās Suvorova (tagad – K.Barona) ielā 37. Taču karš sākas, fronte tuvojas Rīgai, un spiestuve tiek evakuēta uz Tveru. Drīz notiek vēl viens brīnums – Rozem jau 1917.gadā izdodas to dabūt atpakaļ Rīgā un saglabāt gan vācu okupācijas, gan pirmās lielinieku valdīšanas laikā.
Pēc Bermonta padzīšanas Roze kļūst vēl enerģiskāks. Tiek noīrēts grāmatu veikaliņš Suvorova ielā 3, pēc tam 1923.gadā arī atpirkts paputējušais grāmatveikals blakus, 5.numurā, kura īpašnieks D.Golts kara laikā bija ticis pie tik lielas naudas, ka ar grāmatām nodarboties vairs negribēja un pierunāja Rozi ņemt veikalu sev. Uzņēmums auga, bet sākās arī pirmās neveiksmes: 3.numurā ierīkotās Rozes zīmogu darbnīcas vadītāji pamanījās, strādājot bez peļņas, kļūt ļoti turīgi, bet Rozes veikala Daugavpils nodaļu vispār nācās likvidēt.
Taču tad Roze definēja darbības robežas un atrada to naudas āderi, kas viņam vēlāk ļāva atrast līdzekļus skaistu grāmatu izdošanai – viņš līdzās veidlapām sāka izdot mācību grāmatas un kalendārus.
Laika zoba kalendāra panākumi bija pietiekami lieli, lai jau 1922.gadā Roze varētu uzsākt savu daiļliteratūras programmu: labas latviešu autoru grāmatas skaistā mākslinieciskā apdarē. Jau 1923.gadā viņš uzsāka arī kopotu rakstu izdošanu – meitas krusttēvam Jānim Akurāteram sekoja A.Saulieša, A.Deglava, A.Austriņa, J.Poruka un K.Skalbes kopoti raksti. Rozes mākslinieka dvēsele te izpaudās tā, ka rakstus viņš nodrukāja bez iesējuma, lai pircējs pats varētu izvēlēties, kādu iesējumu viņš vēlas. Viena un tā pati grāmata varēja būt vairākos Rozes piedāvātos iesējuma variantos. Taču visvairāk Roze ir izdevis lugas, ne pa jokam veicinot savas jaunības aizraušanās – pašdarbības teātra – attīstību Latvijā. Pavisam īpašs izdevums bija 1925.gadā izdotā «Grāmata par grāmatu» – poligrāfiski izcils rakstu krājums par latviešu grāmatniecības vēsturi un aktuālajām problēmām.
Grāmatizdevēja dēls J.Roze, atceroties Baronielas 5.nama veikala «J.Roze, grāmatas un rakstāmlietas» izskatu, raksta: «Pie pagalma loga aiz grāmatu plaukta bija neliela telpa, kur atradās tēva galdiņš ar telefonu, patiešām galdiņš – apmēram 70 × 70 cm lielumā, ar vienu atvilktni un četrām kājām. Rakstāmgalds netika iegādāts, jo tas tēvam likās par lepnu.» Telpā bijusi vieta vēl vienam krēslam. Tur parasti ciemojušies viņa jaunības draugi: K.Skalbe, A.Austriņš, J.Akuraters. Veikalā virs plauktiem pa perimetru bija izstādītas mākslinieku gleznas, galvenokārt rakstnieku un sabiedrisku darbinieku portreti, un citreiz ar gleznu tika izrotāts arī grāmatnīcas skatlogs. Stāsta, ka Rozi par viņa talantu skatlogu skaistā iekārtošanā esot labvēlīgi apskaudis lielais grāmatizdevējs Jānis Rapa.
Gleznas bija arī Rozes personiska kaislība, viņam piederēja viena no labākajām gleznu kolekcijām Rīgā, viņa piecistabu dzīvokļa sienas rotāja vairāk nekā 200 gleznu, sākot ar J.Rozentālu un V.Purvīti un beidzot ar jaunajiem māksliniekiem. Toties iegādāties savu auto Roze nebija pierunājams – tā būšot pārmērīga lepnība.
Tādas īstas grāmatvedības Jānim Rozem nebija. Viņa dēls neatceras redzējis, ka ar kādu no autoriem būtu slēgts vai parakstīts kāds līgums, – norunas tika abpusēji pildītas. Nekur nemanīja arī sakrātas kvītis par honorāru saņemšanu. Tādu vienkārši nebija. Nebija arī regulāras grāmatvedības. Biezā žurnālā atzīmēja, cik liels parāds ir katram provinces tirgotājam, kas saņēmis preces uz kredīta. Gada pēdējās dienās atnāca diplomēts grāmatvedis un pāris dienu laikā sastādīja uzņēmuma bilanci, ko iesniegt ienākumu nodokļa aprēķināšanai. Savus darbiniekus Roze grūtā situācijā vienmēr pabalstījis, turklāt īpaši smalkjūtīgā veidā – nevis iedodot naudu, bet Ziemassvētkos vienkārši likvidējot «Melnās grāmatas» ar parādnieku sarakstiem.
J.Rozes dēls ikdienas dzīvē viņu atceras kā klusu un nerunīgu vīru. «Nekad, mājās pārnācis, neizklāstīja dienas veiksmes vai neveiksmes. Arī par plāniem un iecerēm neko nestāstīja. Kad bija par kaut ko neapmierināts, neizteica pārmetumus – vienkārši neko nerunāja. Nekad ne uz vienu nepacēla balsi.» Nopietni trūkties no viņa dabūja tikai pa kādam zaķim vai lapsai ziemas medību laikā, lai gan arī medības Roze izmantoja galvenokārt pastaigai pa mežu un dabas vērošanai.
«Neatdod krievam!»
Kad 1940.gadā Latvija tika okupēta, Jāņa Rozes veikalu, apgādu, spiestuvi un zīmogu darbnīcu nacionalizēja, taču vēlāk viņam piedāvāja darbu padomju grāmatniecības organizācijā VAPP. Bet tad nāca liktenīgā 1941.gada nakts no 13. uz 14.jūniju. Jāņa Rozes dēlu neizsūtīja tikai tāpēc, ka izsūtīšanas brīdī viņš atradās citā dzīvoklī, stāvu augstāk, un varēja vērot, kā aizved viņa vecākus. Savukārt meitai Ainai liktenīgajā naktī no 13. uz 14.jūniju bija pamatskolas izlaiduma vakars. Viņa atradās pie draudzenes Mežaparkā. Kad vecākiem jautāja, kur ir viņu meita, viņi domāja, ko darīt – atklāt meitas atrašanās vietu vai neatklāt. Tad izlēma, ka labāk būs, ja viņi būs kopā. Meita tieši no izlaiduma balles tika aizvesta uz sarkano lopu vagonu Torņakalna stacijā…
No Sibīrijas Roze neatgriezās. Izstrādināts divos citos lēģeros, viņš 1942.gada 10.maijā nespēkā izdzisa lēģerī Mogila. Viņa gaitas izsūtījumā ir dokumentējis Vladislavs Urtāns: «Pienāca Jāņa Rozes diena. Varējām nemaldīgi pateikt, kurš tuvākajā laikā mirs, kaut arī cilvēks tam neticēja un runāja sakarīgi. Kādā maija vakarā, kad pēc smagajiem meža darbiem mēs ieskrējām tumšajā barakas priekštelpā, Jānis Roze, jau nāves apdvests, gaidīja mani. Izraudams no mutes zelta zobus, viņš sniedza tos man, klusu teikdams: «Neatdod krievam!» Mirušajiem parasti bija jāšķiras no zelta zobiem. Par zeltlietu glabāšanu mums draudēja bargs sods. Es piedāvājumu nepieņēmu. Jānis Roze piegāja pie gala sienas un iebāza manis noraidīto velti spraugā starp baļķiem. Paskatījāmies viens uz otru, un Jānis Roze aizvilkās mirt.»
Deviņus mēnešus pēc nāves, 1943.gada 13.februārī Jāni Rozi notiesāja uz pieciem gadiem labošanas darbu nometnē kā sociāli bīstamu elementu…
Pēcteči turpina
1948.gadā 16 – 18 gadu vecus jauniešus no izsūtījuma sūtīja atpakaļ uz Latviju. To skaitā bija arī izdevēja mazdēla Aināra Rozes tante, kurai tad jau bija tuberkuloze tik smagā formā, ka cerības uz izdzīvošanu nebija lielas. «Mana vecāmāte, Jāņa Rozes dzīvesbiedre, nolēma viņai nelegāli sekot tik tālu, kamēr viņu noķers,» stāsta A.Roze. «Brīnumainā kārtā viņa netika pieķerta un nonāca Rīgā, kur desmit gadus nodzīvoja nelegāli pie draugiem, veicot mājkalpotājas darbus. 1958.gadā, kad viņai palika 75 gadi, viņa aizgāja uz miliciju un pateica: «Te es esmu. Ja gribat, sūtiet mani atpakaļ.» Tolaik vairs nevienu atpakaļ nesūtīja.» Taču tas nenozīmē, ka līdz savai legalizācijai Jāņa Rozes dzīvesbiedre netika meklēta. A.Roze atceras, kā Smiltenē, kad viņš vēl bijis pavisam mazs, sveši onkuļi nākuši un pārmeklējuši dzīvokli. «Acīmredzot meklēja pavirši, laikam uzskatīja, ka viņa nav politiski pārāk bīstama persona…»
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas J.Rozes mantojumu uz pusēm atguva viņa meita Aina Roze un dēladēls Ainārs Roze, kurš 1992.gadā nodibināja SIA «Jānis Roze». Pirmie ienākumi tikuši gūti no logu mazgāšanas, bet 1995.gadā tika denacionalizēta arī grāmatnīca. Veikala telpas pieder Jāņa Rozes mazmazdēlam Jānim Rozem, viņš arī strādā uzņēmumā, kurš nes izcilā latviešu grāmatnieka vārdu.
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2007. gada 12. numurā.
