Iveta Feldmane: Vairs neesmu tā Iveta, kas bija televīzijas šovā

– Tās vides, kurās esi darbojusies, ir tik ļoti atšķirīgas. Kā daiļslidotāja savulaik biji sporta pasaulē, tad esi darbojusies mārketingā, vadījusi tirdzniecības centru Alfa, pēc tam startēji TV šovā, meties televīzijas projektos, vēlāk arī darbojies šovbiznesā. Bet tagad studē mākslas vēsturi un teoriju Latvijas Mākslas akadēmijā (Iveta turpina studijas maģistrantūras programmā), kas nozīmē, ka vienlaikus esi gan akadēmiskajā, gan mākslas pasaulē. Kā tu jūties jaunajos ūdeņos?

– Kā patvērumā. Jo tur ir sava loģika. Varbūt no malas mans jaunais pagrieziens izskatījās pārsteidzoši, bet man pašai tas nebija pārsteigums. Es to uztvēru kā loģisku virzību uz priekšu. Vienā brīdī es sapratu, ka jāsāk izvērtēt – vai esmu harmonijā ar to, kas notiek manā dzīvē. Un tad beidzot pienāk brīdis, kad izvēlies nevis kaut ko tādu, ko citi no tevis gaida, bet to, ko gaidi pati no sevis.

– Briedums?

Citi lasa

Santa.lv

Padomi

Ko labu veselībai dod hurma, un kam ar tās ēšanu jāuzmanās?

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

– Noteikti. Un vēl arī tas, ka saproti – laiks baigi skrien. Tad pēkšņi aptver – tagad vai nekad. Visu vai neko. Jā, tas noteikti ir mans brīvības solis.

Redzi, es vienkārši sāku iet sagatavošanas kursos. Bija tā, ka mana meita tai laikā vēl gāja dejošanā, un tad man bija jāgaida, kad viņai beigsies nodarbības. Mani tiešām nogurdināja tā sēdēšana un gaidīšana. Es domāju – kaut kas ir jādara! Prātoju –varbūt labāk divreiz nedēļā pasēdēšu kursos un paklausīšos kaut ko par mākslu, tādā veidā pabarojot savu dvēseli un smadzenes. Starp citu, ar mācīšanos es vienmēr esmu bijusi diezgan nemierīga. Kad meita sāka mācīties Franču licejā, šķita, ka būtu svarīgi saprast, ko mans bērns mācās, un tad es pati sāku mācīties franču valodu. Apmeklēju Franču institūtā kursus un tur iepazinos ar grupas biedru, kurš mani vēlāk pamudināja uz nākamo avantūru: Iveta, ejam, tepat netālu lasa kolosālus sagatavošanas kursus mākslas vēsturē! Tas mani ievilka. Pēc tam jau atkal bija izaicinājums: nu ko, stājamies?! Tad parādījās sportiskais jautājums – vai tad es nevaru?! Bet, zini, es nevienu minūti neesmu nožēlojusi savu izvēli. Protams, tā atkal ir pilnīgi cita pasaule.

– Tu minēji, ka esi sapratusi – laiks ātri iet. Kad pie tevis atnāca tā izjūta?

– Tas jau nenotiek vienā dienā. Iespējams, ka skaidrāk to sāku izjust līdz ar meitas piedzimšanu. Viņai tagad ir četrpadsmit gadi, lai gan šķiet – tikko vēl bija maziņa. Dēls man vispār ir liels cilvēks. Bet ar laiku ir tā – jo vairāk par to domā, jo vairāk saproti, cik tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc, ka saproti – tāda laika nemaz nav! Ir tikai pagātne, kas aizplūst, bet nākotne – par to mēs vispār neko nezinām. Ir tikai šis mirklis. Tā ir veca un sen zināma lieta – dzīvošana šeit un tagad.

Bet tā jau ir paša izvēle – cik dziļi pie saknes paņemsi savus notikumus. Tas ir arī darbiņš ar sevi – izjust un izdzīvot savu laiku.

– Pēdējos gados tikpat kā neesi manāma publiskajā telpā. Arī IEVAI vairākkārt esi atteikusi lielo interviju. Tā bija apzināta klusuma pauze? 

– Protams, tā noiešana malā bija apzināta, bet es arī tagad ļoti netaisos atgriezties uz publiskās skatuves. Jo citādi pavisam neapzināti kļūsti par to tēlu, kas nemaz neesi. Un sāc pati sev riebties. Sāc izpildīt citu cilvēku ekspektācijas par sevi. Iekļūsti svešos scenārijos un saproti – tas vispār nav mans stāsts.

Skaidrs, ka ar varu jau neviens mani tur neievilka, acīmredzot pati ļāvos, tur bija arī mani iemesli, to es nenoliedzu. Tikai vēlāk aptvēru – pag, kas te notiek, kas es esmu?

Un, ja tā godīgi jāsaka, pārspīlēta publikas uzmanība mani nekad nav valdzinājusi. Nekad! Man pat ir bijis tā, ka tā saucamajā zvaigznes periodā es arī intervijas uztvēru kā darbu. Lai gan patiesībā – to ne vienmēr vajag. Un jo tu mazāk kaut kur esi redzama, jo foršāk.

– Bet saki, kas tas ir par fenomenu – slavenības vienmēr ir teikušas, cik ļoti svarīgs viņām ir privātums, bet tagad pašas sociālajos tīklos izliek savu guļamistabu un sviestmaizes publiskai apskatei?

– Tas ir uzmanības deficīts. Vientulības izpausme. Es uzskatu, ka cilvēkos tās ir lielas skumjas. Nepiepildīta dzīve un maldi par to, ka tava eksistence tiem cilvēkiem otrā ekrāna pusē ir nenormāli svarīga. Protams, es jau arī bieži sēžu ar telefonu rokās, lai gan ļoti labi saprotu, ka tas ir aiz garlaicības. Tas jau kļūst slimi.

Un tā sevis eksponēšana, tā pozicionēšana – mana dzīve ir tik kolosāla, ka daudzi noteikti grib dzīvot tāpat kā es, tāpēc es iedvesmoju un dalos… – ir viena liela ilūzija.  

– Tev arī ir bijušas ilūzijas par šovbiznesu, spožo skatuves dzīvi?

– Noteikti. Tas viss bija pēc šova Dejo ar zvaigzni. Mēs taču bijām tādi varoņi! Mūs jau arī uztaisīja par tādiem. Bet vispār man ir grūti par to izteikties, jo man tas viss jau sen ir vienaldzīgs. Kaut kad agrāk es noteikti būtu spējusi savas ilūzijas definēt, bet tagad tā ir pagātne. Bija jau visādi brīži, arī ļoti nepatīkami, kad, piemēram, redzi, ka atkal ir nopublicēta kāda neveiksmīga bilde… vai melīgs raksts. Tas drausmīgi sāp. Bija laiks, kad avīžu kioskiem gāju garām ar līkumu.

– Bet pati esi intervijās teikusi, ka tevi valdzina skatuves dzīve.

– Mani valdzināja adrenalīns. Tas ir kā sportā, un es jau sirdī esmu sportiste. Atceros, bija Līgo pasākums Jūrmalā – tas bija ārprāts, kāda tur bija cilvēku jūra. Es biju viena no vadītājām. Tur ir enerģijas dalīšanās elements. Tu atdod no sevis un saņem enerģiju uzreiz atpakaļ.  

Lai gan tas spožums, kas paveras no ārpuses, prasa arī baigo darbu. Nav tā, ka visi tur spiedz no laimes. Aizveras priekškars, un katrs tomēr iet mājās. Bet es nekad nenoliegšu to laiku, es to patiešām ar lielu baudu un aizrautību izdzīvoju. Un arī ļoti labi apzinos, ka tāda pieredze ir kaut kas absolūti ekskluzīvs. Lielākais kaifs no visa bija tieši dejošanas šovs. Tās desmit nedēļas bija tās, ka mainīja manu dzīvi.

– Tu esi sieviete, kas dzīves iespējām nebaidās teikt JĀ!, bet no kā tu patiesībā baidies?

– Es nemaz neesmu tik bezbailīga. Krietni padomāšu, pirms pieklauvēšu pie jaunām durvīm. Un patiesībā agrāk es biju vēl bailīgāka. Tikai tagad ar gadiem esmu kļuvusi drosmīgāka. Tieši pēdējais pusgads un šī vasara mani ir ļoti izmainījusi.

– Kas notika?

– Bija visādas peripetijas un lieli pārdzīvojumi. Man ir labākā draudzene Zane Vaļicka, ar kuru, starp citu, iepazināmies toreiz – šovā Dejo ar zvaigzni –, un tā mēs visus šos gadus atbalstām viena otru. Mums ir bijušas ļoti atklātas sarunas par to, ka dzīvē jau visādi var notikt, bet ir ļoti svarīgi saglabāt savu serdīti. Diemžēl jāsaka, ka šogad man tā serdīte ārēju apstākļu dēļ drusku izkustējās.

Saprotu, ka mani lēmumi tomēr paliek manā ziņā. Un tad, ja pati uzņemos atbildību, es mazāk baidos. Kad paņemu situāciju savās rokās, man ir drošāka sajūta. Savukārt – jo atkarīgāka esmu, jo bailīgāk jūtos. Tāpēc es negribu būt atkarīga, gribu būt pēc iespējas neatkarīgāka.

– Bet palaikam jau sanāk sevi pazaudēt…

– Bez tā nevar, bet tad ir jāmāk atnākt atpakaļ. Un tagad es nāku atpakaļ pie sevis. Es ļoti labi apzinos, ka mēs pa vienam atnākam un pa vienam aizejam no šīs dzīves. Es dzīvoju savu vienīgo dzīvi un gribu atļauties to darīt tā, kā gribu.

Tāpēc ļoti labi varu saprast tos ekstrēmos gadījumus, kad cilvēks vienā dienā maina visu, paņemot čemodānus un aizlidojot nezināmā virzienā.

– Kurš tad ir drosmīgāks – tas, kurš paliek, vai tas, kurš aizlido?

– Zini, tas ir neatbildams jautājums. Svarīgi ir sevi nepazaudēt. Tas, šķiet, bija Marks Aurēlijs, kurš teica, ka lielākais grēks ir nesekot savai dvēselei. Jā, es teiktu, ka tas ir lielākais noziegums pret sevi. Protams, tās atkal ir jaunas izvēles un darbs ar sevi, bet dvēsele mums nepieder. Tā ir dāvana. Domāju, ja es dzīvotu citā gadsimtā un nebūtu sieviete, es laikam būtu pirāts (smejas). Es noteikti nesēdētu uz vietas.

– Atceros, savulaik, kad aicināju tevi fotografēties žurnāla SHAPE vākam, tu it kā pa jokam teici, ka arī tevi ir skārusi slavenā 40 gadu krīze. Gribas precizēt, kā tu to izjuti.

– Vispār smieklīgi, ja es tā teicu. Bet tagad tas noteikti ir beidzies, tā vairs nav. Es jūtos stipra un jauna. Es cenšos regulāri skriet, pirms laba laika noskrēju pusmaratonu. Diemžēl tiku arī pie traumas, un tas gan mani kādu laiku izsita no līdzsvara. Kustības man ir ļoti svarīgas, un tad, ja esmu fiziski ierobežota, ja nevaru būt savā elementā, jūtos ievainojama.

Vai gadiem ir nozīmē? Droši vien, ka jā. Bet es domāju, ka gadi nāk ar smaguma sajūtu tad, ja tie atnes vilšanos. Ja gadi atnes prieku, tad ir tikai pateicība.

– Es zinu, ka esi pašiedvesmas cilvēks, tāpēc vēlos pajautāt, vai esi iemācījusies sadzīvot ar to, ka jaunākas nekļūstam?

– Nezinu, nav man receptes. Bet es teiktu, ka nevajag grābstīties pa augstiem plauktiem. Man šķiet, ka katra diena sākas ar kādu sīkumu, un mēs taču zinām, kāda nozīme ir mazajām lietām. Un es eju soli pa solītim.

Kad ir krīzes brīdis un viss šķiet baigi slikti, tad ir tā – vispirms izskaiti līdz desmit un tad saproti, ka jau pēc stundas būs mazliet labāk. Pēc tam sev pasaki, ka kaut kā jānodzīvo līdz vakaram, tad līdz nākamajam rītam… Un tā pakāpeniski tiec uz priekšu. Tas ir darbs ar sevi – sarunāt, ka tagad izdarīsi to, pēc tam to.

Lai sevi emocionāli līdzsvarotu, palīdz kārtošana, ģenerāltīrīšana. Tā ir neapzināta psiholoģiskā prasība – kad tev iekšā ir haoss, kārtojot tu sevi līdzsvaro.

Tad tu taisi kārtībiņu. Vai sāc sevi fiziski atbrīvot, nodarbojoties ar sportu. Ir jau cilvēki, kas ļoti pēta šīs enerģijas, es ar to tik ļoti neaizraujos, bet intuitīvi jūtu, ko man vajag.

Un vēl ir svarīgi runāt. Ļoti neveselīga ir noslēgšanās sevī. Ja tev ir, ar ko runāt, tad jau tu esi glābts. Tas ir process – stāstot, cik tev ir slikti, kļūst labāk. Slimības apzināšanās ir ceļš uz izveseļošanos. Man šķiet, ka sliktāk un bēdīgāk ir ar tiem priecīgajiem Instagramā. Re, mēs pozējam šitā un tā… Man šķiet, ka viņiem ir sliktāk. It kā viss tik forši, tik forši.

Man, piemēram, nav tā, ka vienmēr iet baigi labi. Man bieži iet reāli sūdīgi.

– Ja paskatās tās virtuālās bildītes, var šķist – ar mani kaut kas nav kārtībā, redz, kā citi tikai ceļo, priecājas, iepozē jautrās kompānijās…

– Un tad tu sāc salīdzināt – kāda tad ir mana dzīve, jo es nebiju tur, es to neredzēju, es šitā neizskatos…

– Beigās saproti, ka tev nav pareizā bilžu apstrādes filtra.

– Jā, es nemaz tā nemāku uztaisīt (smejamies). Cilvēkiem jau ir bail parādīt to, ka viņi ir tikai cilvēki. Jo tur ir vajadzīga drosme.  

Bet zini – ja uz to visu paskatāmies no otras puses – man šķiet, ka vajag zināt spēles noteikumus. Un, ja tos zini, tad arī vari sataisīties, nospēlēt savu lomu, vari noiet pa sarkano paklāju pēc visiem standartiem. Ir forši, ja zini, ka māki to nospēlēt un vari arī paiet malā. Ir arī labi apzināties, ka tu nemirsi, ja nebūsi uz tā paklāja. Bet man ir aizdomas, ka lielākā daļa nomirs, ja viņi tur nebūs. Ir svarīgi zināt, ka tas paklājs nav visa dzīve. Vispār par šo tēmu man patīk pasmieties. Atkal piesaukšu savu draudzeni Zani, jo mēs baigi labi varam izsmieties par tām zvaigžņu lietām. Mēs arī reizēm viena otru paķircinām, saucot tajos vārdos, kā mūs sauc internetā. Mēs konkrēti no tā visa distancējamies. Par to var runāt tikai ar humoru. Bet cilvēki, kas nav tajā vidē, to nesaprot. Viņi domā, ka tas ir tas, uz ko tiekties. Viņi domā, ka mēs sirds dziļumos ļoti cenšamies, lai tur būtu, un jūtamies šausmīgi laimīgas, ja esam iekļuvušas kādā slavenību fotogalerijā.

– Viss jau tomēr griežas ap to, ka gribam būt vērtīgi. Vienalga – uz publiskās skatuves vai savam tuvākajam cilvēkam.

– Jo gribēt būt novērtētam – tas ir tikai cilvēciski.

– Kas ir tava aptieciņa, kas glābj kritiskajos brīžos?

Laikam jau jārēķinās tikai ar sevi, ar savu serdīti. Un tā es to savu tērauda serdīti turpinu kaldināt. Saprotu, ka

šai gadījumā tas skan ļoti nesievišķīgi. Jo mēs taču no malu malām dzirdam ko citu – ģimene ir mans patvērums, bērni ir mana dzīves jēga, vīrietis ir mana iedvesma… Es ar savu dzīves pieredzi par to pasmaidu. Nu vienmēr nav tā! Ir jāsaglabā godīgums pret sevi. Tajā pašā laikā, ja tā globāli skatāmies, nevajag būt kretīnam pret pasauli, ir jābūt atvērtam, ir jāmīl cilvēki.

Bet, kas mani glābj? Drosme! Ja man sevi vajadzētu raksturot ar vienu vārdu, tad tas ir – brīvība. Un brīvība ir drosme.

Man ir svarīgi, ka es piederu pati sev. Ka esmu drosmīga un esmu brīva.

– Bet sievietei jau ir svarīgi, lai ir savs patvērums.

– Nezinu, biežāk visi pie manis slēpjas. Es tā baigi neslēpjos. Tas, protams, tā skarbi skan… Lai gan, no otras puses, – tik radikāli jau nemaz nav.

Ko es būtu izdarījusi bez savas ģimenes? Arī, ja skatāmies akadēmijas kontekstā, jā, savā ziņā tā ir – es varu atļauties vienkārši studēt! Ja man nebūtu tādas iespējas, domātu citus variantus, tāpat jau kaut ko samenedžētu. Bet, ja man ir tik kolosāli paveicies, tad esmu ļoti pateicīga.

– Tu izklausies diezgan paskarbi.

– Tagad es tā jūtos. Šobrīd man ir tāds dvēseles stāvoklis. Jā, man ir skarbumiņš iekšā.

– Bet tomēr tu zini, ka tevi sargā tavs iekšējais spēks.

– Es varu tam piekrist, bet es negribu, lai manis teiktais izklausās kā iedomība. Redzi, studijas man ir devušas to, ka atnāk tā sajūta – jo vairāk zini, jo vairāk aptver, cik daudz nezini. Jo dziļāk ej, jo pār tevi informācija gāžas kā tāds okeāns. Un horizonts neizbēgami paplašinās.

– Klausoties tevī, saprotu, ka īstenībā neko par tevi nezinu. Pirms tam jau par tevi bija zināmi tikai virspusēji fakti: precējusies ar plastikas ķirurgu, dzīvo Mežaparkā, bijusī Alfas direktore, šovu zvaigzne. Pilns komplekts interpretācijām!

– Ar tām intervijām jau arī ir tā, ka šīs sarunas pārsvarā ir kāda konkrēta brīža emocionālais nospiedums. Un šobrīd esmu tāda, kādu mani ir veidojis pēdējais pusgads. Manas izjūtas ir veidojušās dažādu notikumu rezultātā. Esmu nocietinājusies. Bet, no otras puses, – esmu gatava uzņemties atbildību. Es nedomāju, ka man vajadzētu ļauties notikumu plūsmai, kaut arī reizēm tā ir izeja – tu vienkārši nedari neko. Lai paiet! Dažkārt tā ir laba stratēģija, ko mēdzu izmantot. Kaut kur jau tāpat dzīve ved. Un – kā pieredze rāda – vienas durvis aizveras, citas atveras! Šis likums darbojas. Tāpēc nav vērts spirināties, iet pret straumi, iekrampēties, lai kaut ko pierādītu.

Katrā ziņā es noteikti negribu iekrampēties par katru cenu. Pieņemu, ka viss atkal var mainīties. Es vispār nebeidzu par sevi brīnīties. Un arī dzīve mani nebeidz pārsteigt. Domāt, ka zini dzīvi, – tā ir baigā ilūzija.

– Man ir tāda sajūta, ka tu sevi sargā.

– Jā, man nevar tikt klāt. Man pat to ir teikuši cilvēki, kas mani ļoti labi pazīst. Man ir ļoti maz tādu cilvēku, kurus esmu riktīgi tuvu pielaidusi sev klāt. Ļoti maz. Tiešām uz vienas rokas pirkstiem varētu saskaitīt.  

– Es minēšu – kādi divi?

– Starp citu, jā! Es teikšu – divi. Nopietni! Nu, labi, divarpus.

– Saprotu, ka tu nevari stāstīt visu un nevari arī izlikties. Bet no tavām atbildēm var nojaust, ka vairs neesi tā Iveta, ko mēs atceramies no šovu laikiem.

– Nē, paslēpes es nespēlēju. Tāda slēpšanās tikai lieki tērē laiku un enerģiju. Negribu arī iztaisīties par to, kas neesmu. Manuprāt, tas vienkārši būtu stulbi un nepareizi. Es jau redzu, ka cilvēki bieži vien slēpjas aiz savām izdomātajām leģendām.

Bet šī ir tava vienīgā dzīve, un vispirms tev jāmāk sadzīvot pašam ar sevi. Un tur jau nevar samānīties. Nav ko skatīties apkārt un savu dzīvi salīdzināt ar to, kāda tā ir citiem, jo no tā jau nekas nemainās. Tā galvenā esence ir saprast, ka citas dzīves jau nebūs. Šī ir vienīgā. Un tā ir arī mana šā brīža dziļākā sajūta. Es gribu nonākt pie savām atbildēm, un es zinu, ka neviens, neviens man nevarēs pateikt neko priekšā. Tikai caur sevi man tas viss ir jāizlaiž cauri.

– Tev dzīvē ir bijuši neskaitāmi izaicinājumi. Saki, kas tagad ir tavs cietais rieksts, ko grasies pārkost? 

– Man ir svarīgi, lai es ar savu šā brīža skarbumu un savām izvēlēm nenodaru pāri tuviniekiem. Ļoti piedomāju pie tā, lai viņus nesāpina tas, kā es jūtos. Vēl šo riekstu neesmu sākusi kost, bet ļoti labi redzu, ka tas man ir priekšā.

– Sieviete jau parasti vispirms domā par citiem: bērniem, tuviniekiem. Un tad ir tik viegli aizmirst par sevi. Vai ir jānotiek iekšējam lūzumam, lai pateiktu: pietiek, tagad būs citādi! Vai tas ir stāsts par tevi?

– Jā, tā varētu teikt. Lai gan es nevienu neatstumju. Es tāpat apzinos, ka no manis daudz kas ir atkarīgs. Zinu, ka esmu cilvēkiem vajadzīga, esmu vajadzīga arī savai ģimenei. Varbūt tieši tāpēc es nevaru paņemt koferi un laisties svētceļojumā uz Nepālu. Bet varbūt es to savu svētceļojumu veicu citādā veidā. Esmu pienākumu cilvēks, tāpēc kaut ko radikālu no manis būtu grūti sagaidīt. Esmu konstruktīva, apdomīga un atbildīga. Bet tas jau nepadara vieglākus manus iekšējos procesus. Jo dvēsele jau ceļo, un es nevaru grēkot arī pret to.

*Intervija publicēta žurnālā IEVA, 2018. gada septembrī.