Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Cik daudz jūs sevī redzat no mammas?
– Jo vecāka kļūstu, jo vairāk. Man pat grūti to izstāstīt. Ja neskaita manu durstīgo pusaudzes vecumu, mūsu saikne vienmēr bijusi ļoti cieša. Tagad jo īpaši. Mēs bieži sazvanāmies, dalāmies domās. Mums ir ļoti daudz kopīga, par ko runāt, – teātris, māksla, literatūra. Mēs vispār ģimenē ļoti daudz tādas lietas pārrunājam, un arī tas palīdz cieši kopā saistīties.
– Jūsu mamma nekad nav slēpusi, ka viņai mūždien vajadzējis sadalīt uzmanību starp jums abiem ar brāli un dzeju…
– Mana mamma nav arī vecmāmiņa klasiskā nozīmē – viņa ļoti aktīvi darbojas, līdz ar to bērnus nevarējām atdot viņai auklēšanai. Mamma to gribēja, bet laika viņai ir tik, cik ir. Taču vasarās, kad esam visi kopā, viņa dabū to mazbērnu devu pēc sirds patikas. Mēs manu mammu saucam par omīti ābelē, jo viņa ir dulla vecmāmiņa. Kad bērni bija mazāki, viņa kāpa ar viņiem kokos un vizināja ar savu mazo džipiņu pa bezceļiem cauri laukiem un mežiem. Mamma ir ļoti noilgojusies pēc mums visiem, bet mums jāsaudzē viņas veselība, mēs nedrīkstam pārāk bieži braukt pie viņas uz laukiem, lai satiktos.
– Vai jūsu dzīvē ir bijis kāds posms, kad esat mēģinājusi attālināties no mammas slavenā vārda?
– Nekad nebūtu domājusi, ka manas mammas vārds man varētu traucēt, bet ir bijušas nepatīkamas epizodes. Pirmo reizi ar to saskāros skolā, kad zīmēšanas stundā nebiju novilkusi taisnu līniju un skolotāja teica: nu ja, tā jau ir – dzejnieces meita, bet nemāk pat tādas elementāras lietas izdarīt.
Tas tiešām man bija šoks – es esmu es, esmu skolā, kāds te sakars ar to, ka mana mamma ir dzejniece?
Tomēr jau toreiz sapratu – tam tomēr ir sakars, un man tas jāņem vērā. Vēlāk jau nācās dzirdēt dažādas indīgas frāzītes, pat līdz tādām: nu skaidrs taču, kāpēc viņa uzņemta Kultūras akadēmijā, kāpēc ir teātrī… Kad sabiedrība tā pilina un pilina, rodas dabiska vēlme pierādīt – nē, tā nav, tas ir mans nopelns, es pati esmu to sasniegusi! Likās, ka ir jātiek vaļā no šā slavena vecāka bērna zīmoga, kas man traucē. Bet tas bija tāds divdesmitgadnieces gājiens, par ko mammai jau sen esmu atvainojusies. Varu tikai iedomāties, kas viņai tajā laikā bija jāpārdzīvo. Tagad man no visas sirds ir dziļi vienalga, ja kāds kaut ko tādu saka vai domā.
Visu interviju ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu lasi Santa+ un žurnāla Ieva 2022. gada 5. numurā.
