Ģirts Ķesteris: Prasīt, lai otrs cilvēks tevi dara laimīgu, ir absolūti nejēdzīgi

Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2014. gada 3. numurā.

Pieņem savu vecumu

Es stipri ātrāk pieņēmu lēmumu būt piecdesmitgadnieks, dzīvoju ar šo sajūtu, lai tā mani nepārsteigtu nesagatavotu. Jo tad vīrietim rodas visādas fobijas – ko tas vispār nozīmē, kas ir pēc tam? Jo tu ātrāk pieņem faktu, jo jūties tajā visā daudz iederīgāks, saproti, ka pārmaiņas nenotiek tajā dienā, kad tev paliek 50 gadi, bet stipri agrāk.

Mēs tagad apaļojam eiro – vai nu uz leju honorāros, vai uz augšu pakalpojumos. Gados ir šī dinamika – uz augšu. 48 gadu vecumā sāku dēvēt sevi par piecdesmitgadnieku.

Kā es jūtos šajā vecumā? Man jau nav iespējas salīdzināt ar kādu citu vecumu. Jūtos atbilstoši, kaut profesija zināmā mērā nosaka kaut kādas neierobežotā vecuma interpretācijas. Nesaku, ka man šobrīd būtu jāspēlē Romeo, bet gribētu cerēt, ka neesmu nenosakāma vecuma cilvēks.

Esmu nosakāms – amplitūdā no 40 līdz 70 (smejas), un varu pilnīgi brīvi lidināties tajā visā.

Un tas ir ļoti svarīgi.

Ne visā dramaturģijā cilvēkiem ir ļoti konkrēts vecums, brīžiem mēs to minam. Ir izdevīgi tomēr pārstāvēt savu paaudzi. Tāpēc, ka tas ir domāšanas veids. Ir izdevīgi būt tam, kas tu esi šajā laikā, šajā situācijā, pieņemsim, desmit gadu amplitūdā no 45 līdz 55.

Tikko biju pie fizioterapeita, man ir uzlikti pirmie teipi. Es neuzskatu, ka magnētiskā rezonanse uzrāda problēmas, kas atbilst vecumam. Izrādās, mugurkauli tiek čakarēti stipri agrāk, no 20 gadu vecuma. Tagad es piedzīvoju sekas tam visam. Skatuviskā dzīve pieprasa fizisku kondīciju, bieži vien nekoordinētu, mēs spontānā, nekontrolētā skatuviskā kustībā bieži vien veicam lietas, kas nav pareizas. Tu nespēj izsekot, cik tas ir vai nav veselīgi. Tas ir kā ar skeletonu – skriet ļoti neērtā pozā.

Ir kapitāls, ko nevar atņemt

Mans brālis nesen nonāca pie atziņas, kurai es nepiekrītu, proti – tas, ko esi sasniedzis līdz 50 gadiem, arī ir tavs, ko vari tālāk lietot, izmantot. Tev līdz 50 gadiem ir jāpagūst, kā krievi saka, «sostojatsja». Realizēt kaut kādu savu ideju par dzīvi vīrietim ir absolūti svarīgi. Runa varētu būt arī par statusu, bet lietas, kurām pieķeramies, varam ātri zaudēt, ieskaitot statusu, un, nemaz nerunājot par materiālo pasauli – to rāda pārejas periodi, krīzes. Cilvēki no miljona kļūst par desmitnieku…

Runa ir par citu kapitālu, tas var būt gan intelektuālais, gan ģimeniskais, gan arī profesionālais. Tas ir tas, ko tev nevar atņemt, ja tu esi labā līmenī.

Sapratne nāk caur bērniem

Kad es noticēju sev kā vīrietim? Tas notiek joprojām. Līdz galam noticu sev. Esmu beidzis salīdzināt. Cilvēkam ir raksturīgi salīdzināt savus panākumus, veiksmes ar kāda cita veiksmēm lokālā vai starptautiskā mērogā, šī tendence aktieriem varbūt pat piemīt lielākā mērā. Esmu beidzis par to uztraukties. Jo esmu sapratis, ka arī no ģimeniskā aspekta, paskatoties uz sevi kā vīrieti no malas, viss nav bijis pārāk gludi. Esmu ilgi sēdējis rezervistos, tas nozīmē, neesmu pilntiesīgi piedalījies spēlē, tādās ģimeniskās lietās, mazliet izvairījies, mazliet perifēri pasargājis sevi no atbildības.

Kāpēc? Nezinu, tādi mēs esam. Nēsājamies ar vainas apziņu, bet tajā pašā laikā neuzņemamies atbildību. Šis aspekts ir mainījies, par to es visvairāk priecājos.

Nē, tas nav saistīts ar sievieti. Tas nāk, skatoties uz bērniem. Ne jau sieviete mums dod pašnovērtējumu, mēs paši to piešķiram. Dzīvē nav universālas receptes, un es arī neesmu padomdevējs, vismazāk jau nu par ko tādu runājot, bet katra situācija tomēr ir unikāla.

Sapratne par to, kas esi, nāk caur bērniem.

Tā pat nav atbildība, tas ir ļoti veselīgs redzējums, kā viņi veidojas, aug. Mums taču ir kādas vēlmes, lai viņiem būtu labi. Un, lai tā būtu, tev nākas par to rūpēties. Ne tikai par materiālo pasauli, izglītību, bet draudzības līmenī, lai cilvēks nevis pieņem ko dogmatisku no tevis, bet gluži otrādi – esot draudzīgā vidē kopā ar viņu, tu ļauj izvēlēties un vienmēr meklēt tevi.

Neprasi laimi no otra

Prasīt, lai otrs cilvēks tevi dara laimīgu, ir absolūti nejēdzīgi. Tā ir uzurpācija, un arī es esmu ar to nodarbojies. Atziņa, ko esmu izauklējis pats, – es nerunāju par laimi, bet, ja tu pats nespēj būt ikdienišķi labā sajūtā ar sevi, tad kā tu vari prasīt to no otra cilvēka? Un otrādi.

Man nenoliedzami ir bijis šāds posms, kad meklēju vainīgo savās izjūtās. Tu to meklē ārpus sevis. Bija rudens sākums, kad no rītiem jutos slikti, nezinu, kāpēc. Vienkārši bija tāda «gruzīga», gana nomācoša sajūta. Un tad prātā ienāca unikāla formula, nejauša atziņa bez lūgšanās un kādas vaikstīšanās spoguļa priekšā – diena ir laba, viss ir kārtībā bez sevis suģestēšanas. Šī sajūta ir tāda, kāda tā ir. Ne slikta, ne laba, es to pieņemu. «Wow» – kā uzreiz transformējās pasaule! Izrādās, ka tā nav slikta. Mēs parasti visu salīdzinām ar kaut kādu prieka, sajūsmas stāvokli. Bet pieņemt ikdienas stāvokli – tā ir vērtība, ka 50 gadu vecumā tu vairs neskaties uz pasauli kā trīsdesmitgadnieks.

Tava sieviete ir līdzcilvēks

Skaisti, varbūt nedaudz poētiski, klišejiski skan, bet pēc darba, vienalga, kurā kontinentā, tev ir viena trase, kuru tu zini – tas ir ceļš uz mājām, un viens sarunu biedrs, kurš tevi gaida – tā ir tava sieviete. Visa pasaule uz tā tiek būvēta, vismaz attiecībās.

Tik ļoti spilgti atceros to, kā mans tēvs – tagad viņa vairs nav – atgriezās no Ēģiptes, viņš bija vēsturnieks. Maziņš biju, mēs ar brāli stāvam dzīvoklī uz sliekšņa. Tēvs ienāk, stāv ar mammu, viņi ilgi stāv apķērušies. Mēs tur neesam vispār (smejas).

Ir kāda raksturu tuvība. Man liekas, šī līdzcilvēka sajūta ir pāri mīlestības un romantisma jēdzienam.

Sieviete ir līdzcilvēks. Viņai nav pienākums darīt tevi laimīgu, bet būt līdzās, tas ir šausmīgi svarīgi.

Būt līdzās tikai tad, ja tu vari būt līdzās. Mēs varam runāt par niekiem, bet mums patīk runāt par to divatā.

Draugs ir draugs. Man ir ļoti uzticami draugi, bet es tos nevaru salīdzināt ar sievieti, tās ir citas attiecības. Sieviete ir līdzcilvēks, absolūti. Es brīžiem pat saku – vienīgais cilvēks tādā izpratnē.

Ko darīt ar emocijām, kas pāriet? Vienmēr ir tāds sacopes periods, tas no kaut kurienes veidojas un nāk, bet jā – varētu to izlaist un uzreiz sākt ar: «Vai mēs varētu būt līdzcilvēki?» Tie, kas šobrīd atrodas 30 gadu fāzē, sāk lēnām, intuitīvi to saprast. Vai man nepārtraukti jādzīvo romantiskā kaislību periodā, ko nevar atļauties tāpēc, ka ikdienā tas prasa gandrīz visu teritoriju, to filmu tin 24 stundas diennaktī, vismaz zemapziņā. Tas tevi vada, bet, kad beidzas, tad ir bedres sajūta, to taču visi saprot. Kas vienreiz gājis tam cauri, tas sapratīs… (Smejas.)

Nav jau ideālu savienību. Ar laiku jāveidojas pilnvērtīgam, labam seksam. Tur jābūt visam iekšā, arī vēlmei sajust teritoriju. Ir jāsaprot, ka vīrietis būs vērsts vairāk uz pasauli un viņa ambīcijas nekad nemainīsies, tas puiciskums mūsos saglabājas, un to nemaz nevajag mainīt. Laba, gudra sieviete to saprot. Un tajā brīdī, kad viņam tas ir nepieciešams, sieviete šo privāto teritoriju vairāk pārņem savā pārziņā. Uz brīdi. Mūsu ģimenē tā ir bijis. Brālis aizbrauc mācīties aspirantūrā, bet viņa sieva pastiprināti lasīja lekcijas, lai varētu uzturēt budžetu. Tad pēkšņi viss atkal mainās. Tā ir mijiedarbība. Tā ir sajūta, ka divi cilvēki var brīvi pārvietoties ar maņām un sajūtām vienam par otru.

Pieredzi vajag apšaubīt, tā nav vienīgā

Ir arī otra šķautne. Mans dēls ir labā formā, strādā gan reklāmā, gan kā kinorežisors, praktizējas Amerikā. Mums ar dēlu un jaunākiem kolēģiem no teātra ir kopīgs biznesa projekts. Šī modernā komunikācija gan mārketinga, gan tehniskā līmenī man ir nepieciešama. Dēls var dot padomu stratēģiskā redzējumā, viņš ir universāls, esmu daudz šaurāks tajā visā. Arī šāda apmaiņa notiek, bet tā nejauši, mēs viens otram to nelūdzam.

Savukārt ar meitu tu piedzīvo vēl pat ne pusaudžu dzīvi, tu ārkārtīgi forši kooperējies tajā bērnu pasaulē ar visām butaforijām, gadžetiem un pārējām lietām, kas viņiem ir. Tu esi visām multenītēm blakus.

Būtu muļķīgi uzskatīt, ka tava pieredze attiecībā pret vecumu, kas ir daudz jaunāks par tevi, varētu spēlēt izšķirīgu lomu. Gluži otrādi.

Savu pieredzi vienmēr vajag noliegt un apšaubīt, jo tā nav unikāla un vienīgā.

Tā man varbūt ir tikai kaut kāds ceļvedis, ja neskaita Bībeli.

Priekšrocību attiecībā pret divdesmitgadniekiem vai trīsdesmitgadniekiem man nav nekādu. Pilnīgi nekādu. Es skatos uz divdesmitgadnieku paaudzi, viņi ir vairāk motivēti un atvērti. Viņi nezina, uzdod jautājumu un meklē atbildes. Tas mani priecē. Man joprojām ir nezinīša komplekss, ko es ravēju ārā. Parādījās tas biznesa projekts, kurā orientēties idejas līmenī ir vienkārši, bet visā pārējā – salīdzinoši grūti, jo tā ir jauna sfēra. Līdz ar to tev tā ir jāapgūst. Divdesmitgadnieku paaudze nespiež uz kaut kādu intelektuālu statusu ikdienā, tajā pašā laikā viņi ir bruņojušies ar tādu zināšanu un praktisko arsenālu, par kādu es varētu tikai sapņot. Vīrietim, kas vērsts uz pasauli, vajag iespējas.

Caur dēlu es redzu iespējas arī sev. Tā ir skola, jaunās lietas, ko apgūsti. Nu nezini valodu, iemācies. Neizliecies. Tā pat nav fobija, tas ir bloks, bloķēšana, kas jāpārregulē. Atbloķēt vajag daudz ko. Tā ir revīzija.

Neaizmirsti sevi

Jā, protams, esmu ticīgs. Kādreiz Verners Hercogs, kad viņam uzdeva jautājumu par nāvi, teica – tas ir tik ļoti intīmi, ka par to ar draugu grūti runāt, kur nu vēl presē. Tas pats ir ar jautājumu par ticību. Es esmu mācīts, gājis tam cauri, cik lūgšanai ir izšķirīga nozīme. Tajā aspektā, ko un kā tu lūdz. Vai lūdz sevi, sevi no kaut kā atbrīvot, kas patiešām tev traucē, vai tu tikai lūdz sev piedevas. Es nemaz nerunāju par lūgšanām par blakus esošajiem. Depresija ir kaut kas liels, klīnisks, tur tiešām jāķepurojas smagi ārā, bet no tādas ikdienas «depresuhas» apzinātas lūgšanas izved ārā.

Kad cilvēki saka – it kā esmu kopā ar kādu un tajā pašā laikā esmu viens, vientuļš –, es viņu varētu saprast, tā ir ikdienišķa, normāla, eksistenciāla sajūta. Citam vairāk izteikti, laukos dzīvojušajiem mazāk izteikti. Visa šī nabadzība un viss pārējais nav tā priecīgākā situācija. Tā noved pie ikdienas rutīnas, kas pārvēršas depresīvā stāvoklī, tad tev jādomā, ar ko piepildīt šo laiku, nevis – ko paņemt no tā. Kaut kāda jēga tam ir jāpiešķir. Cits pēkšņi atraujas no sevis, kas večiem raksturīgi, vispār aizmirst sevi un sāk investēt tikai bērnos, sākt būvēt bērniem kaut kāds lietas, tādus mazos piemineklīšus sev apkārt, bet neviens nav devis tiesības aizmirst sevi. Piepildi, piešķir jēgu, citas dzīves nav.

Tu nedzīvo bērnu dzīvi, par viņiem tāpat tu rūpēsies.

Nepieķeries tam ārpus esošajam, lielā mērā aizmirstot sevi.

Tas nav sporta veids!

Ir divu dažādu tipu vīrieši. Viens, ko es varu spēlēt dramaturģijā, un otrs, kā es to lietoju ikdienā. Brunču mednieka tēls man pat ir svešs. Nav tāda sporta veida nekad bijis. Varbūt tāpēc, ka man ir kaut kādi savi kompleksi, droši vien arī tas. Atklāti sakot, es esmu vienmēr pieturējies pie tā, ka labs aktieris ir labs aktieris. Ārpus skatuves, ikdienā viņš nedrīkst būt aktieris. Ja sāk spēlēt, tad tur kaut kas nav kārtībā.

Tā kā ar tiem skeletoniem – nevar visu laiku ikdienā tajā stājā un uzvarētāja kostīmā staigāt (smejas).

Komunikācijā ar sievietēm nemaz neesmu tik veikls, esmu atturīgāks.

Varbūt tā ir nedrošība. It kā man nevajadzētu būt problēmām, bet ir gluži pretēji. Tagad tās nav izteiktas, bet kādā jaunības posmā acīmredzot ir bijušas, tāpēc es tā nopietni izturos pret kaut kādām attiecībām. Man tās ir gan grūti sākt, gan grūti pārtraukt.

Mani šajā dzīvē ir ļoti daudz ir veidojušas tantes, kuras bija palikušas bez vīriem. Mīļas, jaukas sievietes. Viņām vīriešu nebija blakus.

Bet es jau nesaku, ka tie vīriešu modeļi… brunču mednieks – skan kā tāds jefiņš. Tas var būt ļoti veiksmīgi realizējies cilvēks, ar viņu viss ir kārtībā Kāpēc gan ne?

Racionāli pieej sieviešu komplimentiem

Mums ir izrāde «M. Butterfly», kur tas Austrumu varonis saka par sievietēm – sievietes vīrietim var iestāstīt jebkādas lietas. Absolūti jebko par viņu pašu.

Es diezgan pragmatiski, racionāli pieeju sieviešu vērtējumiem.

No zemūdens akmeņiem, viltībām, glaimiem, protams, nevajag baidīties, bet naivi cerēt, ka sievietes adresētais kompliments patiešām vairos tavu vērtību vai pašapziņu – nekādā gadījumā. Es runāju par verbālajām izpausmēm, neverbālajās var būt dažādas izpausmes, kurām tu vairāk noticēsi. Vispār žestu, vārdu pasaule ir ārkārtīgi interesanta un vienlaikus drausmīgi piesārņota.

No ikdienas nevajag gaidīt, ka tā būs ļoti komplimentāra un katram ir pienākums tev ko pateikt. Un arī pretējo nevajag gaidīt, jo arī tas var neatbilst īstenībai.

Es nekad neesmu bijis piesardzīgs, tā laikam ir mana kļūda, bet es vienmēr esmu bijis kaut kā… tas muļķīgi skan – vājš nē, bet vainīgs. Tas nav viens un tas pats. Vainīgs par kaut ko. Ikdienišķā sajūta, pilnīgi nomācoša reizēm. Katrs jau mēs no bērna kājas tiekam radināti pie šīs sajūtas, tu pierodi un tāpēc vairāk neņem pierē. Nu divnieks – dzīve ar to nebeidzas, bet divnieks ar vainas apziņu – tā ir slepkavnieciska lieta. Acīmredzot kaut kas tāds manī sēž iekšā.

Arī cenšanās būt perfekcionistam brīžiem nāk no bērnības. Arī tā ir traucējoša.

Ej uz veču meku!

Vai vajag uz ielas sist pirmajam? Jautājums, kādā situācijā? Ļoti iespējams, bet kurš to tajā brīdī pateiks? Tā ir spontānā lieta. Ja nēsā kabatā pistoli, kaut kad nāksies to izmantot. Tāpat ar to kulaku kabatā… Jāsaprot, kas tiek aizskarts. Ja tava pašapziņa, tad tiksi galā, paraudāsi mājās, salāpīsi brūces, un viss.Ja kāds līdzcilvēks, tad citādi.

Situācija uz ielas tagad, manuprāt, ir daudz radikālāka tādā ziņā, ka tā ir nekontrolējamāka, spontānāka. Man tā deva ir jādabū…

Man ir mājas apstākļiem pielāgots trenažieris, ir stienis, kaut kādas hanteles. Mani dēls nesen aizveda uz zālīti, un man baigi iepatikās olimpiskajā centrā. Tur tāda veču meka, kaut kāds vienojošais veču adrenalīns iekšā. Baigi labā pasaule, man patīk.

Man bija traumatisks periods – kāja čupā, kaut kas atkal ar kaklu, muguru, pilnīgs sviests. Drausmīgi pārdzīvoju, ka netiku uz turieni. Sit ārā, ja tu netiec klāt iemīļotām nodarbēm. Tur jau tā ķīmija ir ļoti vienkārša. Kad skrien vai ar kaut ko nodarbojies, veselība vairojas, nāk klāt arī kaut kāda pašdisciplīna, kaut kāds baigais spēka un iedvesmas moments tajā visā ir. Vismaz uz to mirkli ir.

Jebkurš tēls palīdz atklāt sevi

Reizēm ir baiļu sajūta, ka 50 gados tu varbūt esi tērējis tik daudz sava Dieva dotā talanta, ka tur varētu būt arī limits, ka esi pārtērējis, ne tā izmantojis. Dievs dod, un Dievs arī ņem.

Reizēm man bail no tā, ka tu atkārtojies – esi, esi, viss notiek, ir kārtībā, bet vairs nerodas lielie lēcieni karjerā, lomās. No tā mazliet bail.

Tu aizmirsti, ka cikliski tas mēdz būt, labi ja reizi piecos gados. Laiks ir blīvāks izjūtas ziņā, un darba ir daudz vairāk, tā saucamo startu gan teātrī, gan ārpus teātra kļūst arvien vairāk un vairāk. Tāpēc gaidīt kaut ko tik ļoti lielu no sevis nevar. Kādreiz tie bija divi trīs starti sezonā, no kuriem kaut kas vai nu ir, vai nav. Tagad tie ir nemitīgi. Visu laiku esi skrejceliņa sākumā. Ir viens finišs un sākas jau nākamais.

Vai tas ir konveijers? Džilis precīzi pateica – tas ir kapitālisms. Kādreiz mēs varējām auklēties ar kaut ko lielu, domāt par to, kur investēt savu laiku, darbu un enerģiju četros piecos mēnešos, tagad šis laiks uz pusi samazinās.

Man ir reklāma, pēc tam filmēšana un pēc tam Valmieras teātrī pasākums. Diemžēl nelepojos ar šādu grafiku. Es to saucu par aktīvo dienestu. Mēs esam kapitālismā, tas ir tāds cilvēku paģērējošs mehānisms. Tas vienkārši draud ar to, ka es saku – man vajag akadēmisko gadu, lai varētu lasīt, kaut kādas tādas lietas darīt.

Ko gribētos dzīvē un teātrī vēl piedzīvot? Ir tā – tas laiks, kurā dzīvoju, gribas to pataustīt un gribas tā, kā mums kādreiz bija, kad par iemeslu kalpoja Kaligula, lai var sarunāties tā laika frekvencē. Ir vēlme atrast kādu personāžu no tā laika, vienalga kādu, lai sarunātos ar to laiku. Citēt šodienu caur viņu. Tā ir tāda baigā vēlme.

Jebkurš tēls tev palīdz atklāt pašam sevi. Tas ir gan ikdienas, gan mākslas princips. Tu esi personīgās tad, kad tev ir tēls. Aiz maskas ir viegli atvērties. Nav tieši jārunā.

Tā ir tā lieta, kāpēc mēs te visi vispār esam. Citi saka, ka ir kādi ārēji iemesli. Nē. Vislielākais un visbūtiskākais iemesls vismaz man un es domāju, ka tā atziņa varētu būt diezgan unikāla – tēls palīdz tev būt personīgam. Nekas cits tas nav.

Katram jādara savas lietas

Ko dod sieviešu loma vīrietim? Es neesmu īsti praktizējis, bet ne velti vesels teātris būvēts uz to. Nevis tāpēc, lai kleitas uzvilktu, bet saprastu, cik daudz sievišķā ir vīrietī slēptā veidā, cik ļoti raksturīgs tas viņam.

Kā tur bija tā tēze, ka, spēlējot sievieti, vīrietis sievietei spēj atklāt viņas patieso būtību un pasauli, kādai tai vajadzētu būt (smejas).

Kad tev iedod šo veidolu, tā neapzinātā vēlme, kādu mēs gribam redzēt sievieti, laužas ārā. Tā mēs it kā formāli runājam, ko mēs gaidām no sievietes. Mēs neko negaidām, vienu lietu mēs gaidām. Un tas ir viss, nav tur nekādu pavārmākslas brīnumu. Tas jau ir arhetipiski, vīrietis ir mednieks, un viņš stieps to medījumu mājās. Ja viņam tas tiek atņemts, ja viņš ir mammis, tad viņam kaut kas ar laiku pietrūks. Viņš ir labs mammis nenoliedzami, bet tā nav viņa prioritāte. Es tā mazliet salasījies Rudzīti esmu. Bet sieviete taču necietīs sev blakus konkurentu mammi. Agrāk vai vēlāk būs 'kirdik", katram ir jādara savas lietas.

Ir vēl viens nepatīkams moments – tu sāc redzēt uz priekšu. Bet ne tā, kā 30 gados. Tagad tu sāc redzēt uz priekšu diezgan pragmatiski – kā tas process notiek un kā viņš diemžēl notiks.

Kurš vispār zina, kā jāizskatās 50 gados? Bet tu jau pats saproti, kas ir kas.