Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pagājušajā pirmdienā premjere Evika Siliņa divu miesassargu pavadībā ieradās savas draudzenes, bijušās Saeimas deputātes Lolitas Čigānes ļoti personiskās grāmatas «Sieviete varā» atklāšanas svētkos. Viņa šajā pasākumā bija galvenā viešņa, un uzreiz tika apsēdināta blakus autorei. Nonākot tik siltā kompānijā, arī citkārt nopietnā un atturīgā premjerministre ļāvās negaidītiem atklātības mirkļiem. «Nezinu, vai, esot šajā pozīcijā, es šodien varētu uzrakstīt tādu grāmatu. Cilvēki mēdz kritizēt manus matus, kleitu un vēl sazin ko, un kur nu vēl manas iekšējās izjūtas,» atzinās Evika.
Izrādās, Lolitai Čigānei premjeres dzīvē un karjerā bijusi liela nozīme, lai gan satikušās viņas nejauši un neparasti – mācītāja Jura Rubeņa slavenajā meditācijas namā. «Lolita bija tas cilvēks, kas mani aiz rokas ieveda partijā, kurā esmu. Pati diez vai tur būtu aizgājusi,» neslēpa Siliņa.
«Ilgu laiku mums Vienotībā bija tāds pēcsolvitas sindroms, kad sievietes bija persona non grata. Mums ļoti vajadzēja sevi pierādīt. Jo toreiz sievietes bija tās, kas nokārto visas neredzamās, netīrās un nepopulārās lietas. Taču Lolita jau tad bija pozitīvais piemērs – sieviete, kas bija redzama,» draudzeni cildināja premjere. «Tu vienmēr esi bijusi cilvēcīga.
Kad sieviete ienāk politikā, viņa bieži vien kļūst par veci, jo tas ir izdzīvošanas princips,» secināja Evika.
«Sabiedrība maz ko zina par sievietēm politiķēm, par tiem lēmumiem un izjūtām, kādām ejam cauri, cik sarežģīti ir līdzsvarot ģimenes dzīvi ar politiku – visas šīs ikdienas emocijas, darbs, publiskās uzstāšanās, bērni… Sievietēm joprojām sevi jāpierāda desmit reižu vairāk nekā vīriešiem,» uzskata Siliņa.
Sarunā ar PDz Evika Siliņa pauda, ka šajos trīs mēnešos par sevi uzzinājusi daudz jauna. Spējusi arī daudzas sievietes iedrošināt. «Nebaidīties no aprunāšanas, publiskas kritikas, arī tā, ka no mums kā jau sievietēm prasīs vairāk. Bet iet un piepildīt savus mērķus. Kandidējot premjeres amatam, sapratu – ja neiešu un nedarīšu, tad tām daudzajām dažādu jomu pārstāvēm, kuras man rakstīja, atņemšu cerību,» uzsvēra Siliņa.
Vaicāta, kā bērni sadzīvo ar to, ka mamma ir tik augstā amatā, Evika teica: «Nedomāju, ka bērni izjūt man piederošu kādu varu. Tieši otrādi. Viņi izjūt to, ka man tās nav. Jo man ir ierobežotas pārvietošanās iespējas, viena nekur nevaru doties. Mani bērni redz otru pusi – to, kā šis amats ierobežo manu ikdienu.»
Vairāk lasiet žurnālā «Privātā Dzīve»!
