Rīga +8°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Aktiermāksla tagad ir vaļasprieks
«Šeit strādāju, jo man vienmēr patikusi Fazendas atmosfēra, ēdiens un mājīgums. Vēl viens pluss šai vietai ir tāds, ka restorāns pieder maniem draugiem – Laurim Bukovskim un Dāvim Auškāpam,» žurnālam «Privātā Dzīve» atzīst 2022. gada labākais aktieris Kaspars Zvīgulis. Vēl pirms Spēlmaņu nakts ceremonijas viņš pēkšņi bez jebkādiem skaidrojumiem pameta Latvijas Nacionālo teātri un pazuda no redzesloka.
Tagad viņš teic, ka darba pamešana nenozīmē aiziešanu no profesijas. «Man patīk, kā ir tagad. Varu savienot viesmīļa darbu ar aktiermākslu – uzspēlēju kādreiz kādu izrādi, filmējos reklāmās, arī vienā kinolentē. Es to izbaudu, tas man kļuvis par sava veida vaļasprieku. Beidzot varu uz teātri aiziet kā jebkurš normāls cilvēks,» tā Kaspars. Viņš atklāj, ka par teātra jomā notiekošo pašlaik zinot vairāk nekā tad, kad bijis aktieris. «Agrāk par jomu interesēties nebija laika – vajadzēja iet uz mēģinājumiem, bija jāspēlē izrādes. Un pēc tā visa vēl bija jāmeklē, kur piepelnīties,» teic viņš.
«Zvīguli, tu nopietni?»
Stāstot, kā kļuvis par viesmīli, viņš teic, ka par vakanci restorānā uzzinājis sludinājumā. «Aizgāju uz pārrunām, atceros – Dāvis vēl man jautāja: «Zvīguli, tu nopietni šeit nāc strādāt?»
Īpašnieki sākumā domāja, ka es mēģinu viņus izāzēt,» smej Kaspars.
Viņš gan esot viesmīlis ar pieredzi. «Savu pirmo algu nopelnīju vidusskolas laikā, vasarā strādājot viesnīcas Radisson Blu Daugava restorānā,» stāsta Zvīgulis. Par viesmīli viņš strādājis arī laikā, kad bija pārcēlies uz dzīvi Spānijā.
«Mani tagadējie kolēģi, kas ir mācījušies viesmīļa profesiju, ir spēcīgi tehniskajās zināšanās, taču mana stiprā puse ir komunikācija. Darbā ar cilvēkiem palīdz aktiera pieredze. Es priecājos, ka varu uzlabot cilvēku garastāvokli un pienest viņiem gardu ēdienu. Viņu labā oma ir mani aplausi. Un arī dzeramnaudas… Jā, es ar šo darbu arī pelnu,» teic Kaspars.
Aktiera Kaspara Zvīguļa darbs restorānā
Darbā viņš reizēm mēdz pieminēt, ka ir atzīts aktieris. «Reiz tūristi no Zviedrijas slavēja mūsu restorānu, sakot, ka šeit ir vislabākais ēdiens un apkalpošana – ekselenta. Un tad es viņiem atbildēju: «Ziniet, kāpēc šeit viss ir vislabākais? Tāpēc, ka jūs apkalpo labākais aktieris valstī!»,» atminas Zvīgulis. Zviedri nav ticējuši, līdz internetā pārliecinājās, ka Kaspars saņēmis Spēlmaņu nakts balvu.
Dienā nostaigā pat 30 km
Kopš restorāna darbinieku pulkam pievienojies Kaspars, daudzi tur iegriežas tieši viņa dēļ. «Ir arī cilvēki, kas ienāk pa durvīm, paskatās, vai esmu darbā,» saka Kaspars. «Var šķist, kas tur tik grūti – pieņemt pasūtījumu un atnest ēdienu. Patiesībā tas ir fiziski grūts darbs, ko ne kurš katrs var izturēt,» pārliecināts Zvīgulis. Darbdienā aktieris dažkārt noskraidoties pat 30 kilometru, bet vasarā, kad ir atvērta terase, pat vairāk. «Viena maiņa ilgst 12 stundu. Šad tad iekrīt, ka jāstrādā trīs vai četras maiņas.
Lai izturētu slodzi, man ir savi rituāli – dzeru vitamīnus un ūdeni, pēc darba lutinu sevi ar vannu, siltu tēju, kafiju vai televizora skatīšanos,» tā Kaspars.
Viņš uzņemas arī bārmeņa pienākumus. «Internetā noskatījos, kā uztaisīt kapučīno ar sirsniņu. Man šķita, ka tas ir viegli. Kad pats zīmēju sirsniņu, izrādījās, ka tomēr grūti. Joprojām vēl neesmu iemācījies to izdarīt perfekti,» teic Kaspars un atzīst, ka labākie skolotāji šajā arodā patiesībā ir viņa kolēģi un prakse.
Par garlaicību nesūdzas
Aktieris stāsta, ka misēkļu viņam nav trūcis. «Esmu izgāzis glāzes, aizmirsis pasūtījumus un klientus, aiznesis ēdienus uz nepareizo galdiņu… Reiz, kad nesu pasūtījumu kādam džentlmenim, tas gandrīz uzkrita viņam virsū. Par laimi, viņš bija pietiekami veikls un paspēja izvairīties,» ar smaidu atceras Zvīgulis. Nupat kādā īpaši smagā dienā viņš saņēmis arī savu pirmo negatīvo atsauksmi – slikta apkalpošana. «Kļūdīties ir cilvēcīgi. Galvenais ir atzīt savu vainu, atvainoties un meklēt risinājumu,» uzsver viņš.
Par garlaicību restorānā Kaspars nesūdzas, jo teju ik dienu te varot novērot pa kādai interesantai ainai. «Varētu grāmatu sarakstīt par šeit sastaptajiem cilvēkiem. Reiz ienāca kungs uzvalkā, kuram rokās bija milzīgs egles zars, bet uz pleca – ērti iekārtojies kaķis. Vīrs nolika egles zaru, apsēdās pie galdiņa, bet kaķis nolēca uz galda un tur arī palika. Kolorītais kungs pasūtīja tēju, pasēdēja, veica kaut kādus pierakstus. Pēc tam kaķis atkal iekārtojās uz pleca, vīrs paņēma zaru, un viņi devās tālāk savās gaitās,» ainu atmiņā atsauc Zvīgulis.
Citu dienu kāds vīrietis un sieviete restorānā bija sarunājuši randiņu. «Paēda. Dodoties prom, gribēja līdzi paņemt kūciņas. Kad viņi pie letes izvēlējās kūciņas, es jautāju: «Liekam kūciņas vienā kastītē?» Džentlmenis teica: «Jā, liekat!» Bet dāma drusku skaļāk paziņoja: «Nē, atsevišķi!» Sapratu, ka randiņš nav sanācis,» teic Kaspars.
Restorānā reiz viņš piedzīvojis arī augsta līmeņa politiķu ierašanos. «Es stāvēju pie letes, kad pēkšņi ienāca deviņi (!) apsardzes darbinieki. Viņi kārtīgi pārbaudīja restorānu, pēc tam apsēdās un pasūtīja ūdeni. Sapratu – te tūlīt kaut kas notiks. Un tad pusdienot ieradās Igaunijas valsts augsta ranga amatpersonas,» saka Zvīgulis.
