Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
59
-
1
-
0
-
5
-
0
-
1
-
6
-
katra tumsa ir vārds
gaismā
izlasīts
«Gribētu veltīt šo grāmatu savai Mātei, tomēr tas ir mazākais, kā pateikt to paldies, kurš mutē bieži vien aizķeras,» krājuma ievadā raksta Reinis. Viņš sevi dēvē par dzejnieku piespiedu kārtā. Pēc traģiskas autoavārijas Reinis ir paralizēts. Atgūstot spēju daļēji kustināt plaukstu un tiekot pie datora, sāka pierakstīt savas domas un sajūtas, kā rezultāts ir divi dzeju krājumi: Healja un elementi. Tos izdeva apgāds Neputns.
Izdevniecības galvenā redaktore Laima Slava saka: «Reinis ir pelnījis atzīšanu.
Līdz brīdim, kad dzejniece Agnese Krivade izstāstīja par puisi, kurš, piesaistīts pie gultas, ar ļoti ierobežotām kustību spējām, raksta dzeju, un draugi cenšas viņam palīdzēt, neko par Reini nezināju.
Agnese lūdza, lai izdodam viņa dzeju krājumiņu, tas iznāca, bet nopietna vēlēšanās sadarboties ar Reini man radās, kad satikāmies un iepazināmies grāmatas atvēršanas pasākumā, kas ar viņa draugu palīdzību notika Operas laukumā. Reinis sēdēja ratiņkrēslā, skaists un sapucējies – melnā ādas jakā, smaidīgs, jauks, gaišs cilvēks. Un tad mēs ar Jāni Rokpelni aizbraucām pie viņa uz mājām un Purvciema daudzstāvu nama dzīvoklītī ieraudzījām viņu vidē, kur paiet viņa dienas. Tikai tur pa īstam var saprast Reiņa dzīves dramatismu, un absolūtas apbrīnas vērta ir viņa attieksme pret visu: tas, kā viņš runā par sevi, viņa rakstītie teksti. Reinis nevienu mirkli nesūdzas, viņš kaļ savus radošos plānus – apbrīnojamus, tikpat kā neizpildāmus.»
«Reinis bez pārspīlējuma ir garīgi spēcīgāks par ļoti daudziem fiziski veseliem un spēcīgiem,» saka Jānis Rokpelnis, abu Reiņa grāmatu redaktors. «Kad Reini pirmo reizi satiku, biju ļoti pārsteigts, jo no viņa staroja ļoti spēcīga enerģija, gribasspēks un optimisms. Kad tapa Reiņa otrās grāmatas projekts, mēs ar Laimu Slavu aizbraucām pie viņa uz mājām. Reinis man iedeva 150 dzejoļus, no kuriem, zinot, ka tas būs bilingvāls projekts ar tulkojumu arī japāņu valodā, atlasīju dzejoļus, lai tiem nebūtu lokālas specifikas, kuru japāņi bez paskaidrojumiem nesaprastu.
Krājuma tapšanas laikā sazinājāmies ar Reini draugos un feisbukā, devu viņam padomus. Reinis zina, ko viņš grib, viņam vajag, lai dzejā būtu spēks.
Viņa dzeja ir dabiski, netēloti vīrišķīga. Garīgi stipra un maiga. Bez uzspēlēta huligānisma vai mīlīga saldenuma. Tās spēks spēcina, nevis sadragā lasītāju.
Ja pirmajā grāmatā vēl bija daudz no iesācēja, tad otrajā, sevi visu laiku profesionāli pilnveidojot, Reinis ir stipri audzis kā dzejnieks un personība. Viņam ir izdevies vārdā iemiesot spēcīgu enerģiju, uz kuru tiecas, lakonismu, negaidītas situācijas un pavērsienus. Otrajā grāmatā viņš ir dzejnieks.»
es palieku tumsā
ir auksts
es nejūtu pirkstus
Reinis stāsta, kas toreiz pirms septiņpadsmit gadiem notika. «Aukstā ziemas rītā braucu uz Cēsīm. Man bija savs bizness, nodarbojos ar metāla skursteņu izgatavošanu un uzstādīšanu. Pēc vidusskolas iestājos komercskolā, gribēju studēt politologos. Man kā mazam bērnam bija lielas ambīcijas. Astoņpadsmit gados cilvēks vēl ir bērns. Arī divdesmit astoņos jutos ne visai nobriedis, un tad notika avārija. Ceļš bija apledojis, pa virsu sasnidzis sniedziņš, un mašīna saslīdēja.
Kad izlīdu ārā no emocionālās elles, tad gan likās, ka bērnība ir beigusies. Psiholoģiski nebiju šai situācijai adaptējies, draugu man nebija. Tie, kas bija pirms avārijas, palika tajā dzīvē. Šajā viņu vairs nebija. Viss pazuda vienā mirklī – tā dzīve, kas bija, draugi. Viņi pazuda uzreiz. Nekā nebija – ne atbalsta, ne draugu.
Trīs pirmos gadus pēc avārijas, kad man nebija datora, bija pilnīga vientulība un nošķirtība no visa. Tā bija briesmīga emocionāla elle.
Negribas atcerēties… Vienīgais draugs, kas saglabājās, bija puisis, kurš, tāpat kā es tolaik, darbojās ar kamīniem, un visus šos gadus viņš mani ir atbalstījis. Tas ir pārsteidzoši, un, kopš man ir dators un internets, esmu apritē un saziņā ar pasauli. Bija daudz zaudējumu, bet visu ap sevi ieraudzīju citām acīm. Tas bija tā, it kā vienas durvis būtu aizvērušās, bet citas atvērušās. Pirmajās reizēs, kad pēc ilga laika mani izveda
ārā, likās, ka tā ir pavisam cita pasaule, nekā tā, kāda bijusi. Es nedomāju par to, vai par durvīm, kas atvērušās, nav ļoti dārgi samaksāts. Varbūt, ka tā vajadzēja…
Ja ar mani tas nebūtu noticis, es nekad nerakstītu dzejoļus. Sākumā dzejas rakstīšana bija kā pašterapija, lai atbrīvotos no iekšējās spriedzes un fiziskām sāpēm, un vienā brīdī secināju, ka tas process man sagādā gandarījumu. Tas ievilka arvien vairāk un vairāk. Dzejas sāku rakstīt, kad man uzradās dators. Līdz tam es neko nespēju, mani pirksti ir nekustīgi, un tas visu sarežģī. Bakstu ar ierīci, kas pievienota plaukstai un savienota ar datoru. Dzeja manai dzīvei piešķīra jēgu.
Sāku rakstīt pats sev, sākumā nedomāju par to, vai to lasīs arī citi. Akadēmiskas izpratnes par literatūru man nav, jo neesmu to studējis. Dzeju es neuztvēru kā kaut ko nopietnu, iekams nebiju lasījis Tomasu Transtrēmeru. Viņa dzeja man bija pārsteigums. Tajā ir milzīgs spēks un spriedze, un, to iepazīstot, sapratu, ka dzeja var būt kaut kas grandiozs. Ne velti Transtrēmers saņēma Nobela prēmiju.
Otrs mans iedvesmotājs dzejā ir Čārlzs Bukovskis. Mani interesē, kā tas, ko viņi rakstījuši, sasaucas ar realitāti. Līdzīgā veidā mēģinu paust savas emocijas. Ķeru to mirkli, kad ir emocijas, mirkli, kas ir spēcīgs un skaists, un no tā mēģinu radīt dzeju. Tā ir mana vienīgā dzīve. Dzeja ir vienīgais jēdzīgais, ko es daru. Es rakstu, kad ir ļoti slikti vai ļoti liels prieks.»
es lietoju sāpes
sāpes izmanto mani
Kad jautāju, par ko Reinis izjūt ļoti lielu prieku, viņš smaida: «Par tūkstots lietām. Ārpusē uz palodzes apsēžas putniņš, bērzs aiz loga salapojis, kad rītā pamostos. Mūzika ir visspēcīgākā, kas ietekmē un rada prieka emocijas. Liels atklājums man bija Filips Glāss, viņa mūzikas stils tiek uzskatīts par minimālismu, kas man tuvs, pēc kā es tiecos savā dzejā, kad ar dažām līnijām, dažām skaņām, dažiem vārdiem var panākt lielu emocionālo dziļumu.
Tas ir mans mērķis – mazā daudzumā iesprostot maksimāli daudz emociju.
Tie vārdi nāk kā uzplaiksnījumi, kad ir kādas spēcīgas emocijas: neciešami sāp ķermenis vai ir baigais prieks.
Mani sajūsmina Nils Frāms. Viņš ir visātrākais pianists pasaulē. Spēlē gan klasisko, gan elektronisko mūziku, līdzīgi, kādu raksta mūsu Shipsi, Jānis Šipkēvics. Ja ar mani nebūtu noticis tas, kas ir noticis, mēs ar Jāni, visticamāk, nebūtu iepazinušies. Viņš man piezvanīja, atbrauca ciemos, un esmu baigi laimīgs par mūsu satikšanos. Jānis mani iedrošināja savus dzejoļus parādīt un domāt, ka tos varētu izdot. Pilnīgi svešs cilvēks, kurš man lika noticēt un domāt – varbūt patiešām… Tā tas notika. Par otro dzejoļu krājumu elementi, kas iznāca ar nesavtīgu Jāņa atbalstu, man ir liels prieks.
Tas ceļš bija garš, divu gadu garumā, bet es zināju, ko gribu.
Jau kopš bērnības man bijis sapnis par Japānu. Mani fascinē, kā tie daudzie miljoni modernā lielpilsētā sadzīvo ar senām tradīcijām. Katrs sīkums viņiem ir perfekti nostrādāts. Gan dārzi, gan dzeja. Man tuvas ir japāņu haikas. Apbrīnojami, ka tik koncentrētā izteiksmē var ielikt tik dziļu domu.
Savā grāmatā gribēju savienot Rietumu un Austrumu dzīves uztveres, sievišķo un vīrišķo, abstrakto un loģisko. Lai tas notiktu, meklēju Japānā mākslinieci, kas neglezno burtiski uztveramu, bet impresionisma stilā, kaut ko abstraktu, spēj nodot emocijas ar krāsu un formu, neko priekšā nepasakot, bet ļaujot pašam izvēlēties, kā to uztvert.
Caur Japānas vēstniecību izdevās atrast Mami Nišijamu, un mēs divus gadus strādājām. Es viņai sūtīju dzejoļus, kurus japāņu valodā iztulkoja Ajumi Kurosava, kas ilgu laiku bija dzīvojusi Latvijā. Brīžiem māksliniece mani nesaprata, brīžiem es viņu.
Arī viņai to divu gadu garumā bija dažādas personiskās dzīves problēmas, un tas ir viņas krāsās un formās. Viņas ilustrācijās un manā dzejā ir iekļautas visas emocijas – pozitīvās un negatīvās, un beigās sanāca tā, kā es to biju domājis un gribējis.»
Laima Slava, atceroties krājuma tapšanu, saka: «Sākotnēji Reiņa ieceres mums likās neizpildāmas – blakus viņa dzejoļiem tulkojums japāņu valodā, krājumu ilustrē japāņu māksliniece. Mums bija milzīgs pārsteigums, kad Reinis pats viņu bija sameklējis un uzrunājis.
Savā nekustībā Reinis apbrīnojami komunicē, viņam ir labu draugu loks, kuri palīdz piepildīt viņa dažbrīd neprātīgās idejas.
Mēs Neputnā arī darījām visu, lai iecere tādā veidā īstenotos. Mūsu māksliniece Inga Ģibiete atrada ļoti interesantu risinājumu, kā grāmatu iekārtot, lai tajā būtu tas japāniskais un lai nostrādātu. Brīžiem likās, ka tā ir absolūta fantastika, ko darām, tomēr viss saslēdzās, lai Reiņa sapņa un ieceres piepildījums varētu notikt. Viņš ir īstenojis savu Japānas sapni.»
kalns durvīs
kails svilinošs vējš
tas tu pats
«Es uzdodu sev jautājumu – vai manus dzejoļus, ja nebūtu paralizēts, kāds lasītu?» Reinis vienā mūsu sarunas brīdī saka. «No trīspadsmit gadu vecuma esmu domājis par dzīves jēgu, bet pēc avārijas tas jautājums kļuva ļoti būtisks. Dzejošana man atdeva jēgu dzīvot. Nekā cita man nav.
Kad rakstu un kādā brīdī kaut kas sanāk, ir baigā laime. Nekad agrāk tik izteiktas sajūtas nav bijis. Rakstot dzejoļus, manī ir tāds piepildījums, ka citu dzīvi es negribētu dzīvot. Man liekas, ka tieši to vajag sasniegt, lai negribētos dzīvot citu cilvēku dzīvi, bet gribas dzīvot savējo.»
To saka cilvēks, kas ir tik ierobežots savās spējās, ka no izmisuma varētu kliegt. «Ikdiena patērē šausmīgi daudz laika un spēka. Cilvēkam, lai pagrieztos, vajag sekundi vai sekundes simtdaļas, bet man paiet stunda, pusotra. Lai no rīta nomazgātos un savestu sevi kārtībā, arī vajag stundu. Lielākā dienas daļa paiet, lai vienkārši eksistētu. Tās dažas stundas, kas paliek pāri, ir mans laiks, un es rakstu.
Dzejā kļūstu brīvs no sava ķermeņa, no sāpēm.
Tā nav mans patvērums, bet mana dzīves jēga, apliecināšanās. Mana emocionālā dzīve ir dzejā. Tiklīdz nerakstu, nāk virsū sajūta, ka laižos dibenā. Tagad jau ir pierasts pie sāpēm, jo sāp faktiski visu laiku. Visvairāk mugura, pārsvarā guļu uz sāniem.»
Interneta portālā Nebruks fotogrāfs Matīss Markovskis ievietojis savu stāstu par Reini, no kura citēšu dažus fragmentus.
«Trīs gadus pēc avārijas es uzrunāju Reini, lai viņš man ļautu ieskatīties paralizēta cilvēka dzīves aizkulisēs, dokumentēt fotogrāfijas un parādīt sabiedrībai krāsainās pasaules tumšo pusi vienas dienas garumā. Tās ir ciešanas, kuras parasti izvēlamies neredzēt. Reinis piekrita, atbildot ar vārdiem: «Jā! Man tāpat nav, ko zaudēt.» Tas bija laiks, kad viņš sevi dēvēja par Gultas kapteini – griestu un sāpju pētnieku.
Jaunākie raksti
Reiņa dzīves iespaidots, izstādes Viena diena ar Gultas kapteini plakātā rakstīju: «Šis nav tikai dokumentāls stāsts par sabiedrību un valsti, kurā dzīvojam, par humāni nehumāno situāciju, kad neviens nav spējīgs pateikt: «Tu mums neesi vajadzīgs!» Neviens arī nespēj nodrošināt apstākļus, lai cilvēkam rastos vēlme dzīvot. Nožēlojami – šeit netiek dota iespēja ne dzīvot, ne mirt.»
«Viens es nevaru pilnīgi neko, bet visgrūtāk ir mammai. Viņa ir pārgurusi. Man ir dzejolis, kurā ir rindas: «manai mātei tik līka mugura / kā mani nestu». Mamma viena nevar fiziski pavilkt manu aprūpi. Viņa strādā divos darbos, lasa korektūras, lai mēs varētu izdzīvot. Man ir divas aprūpētājas, māsiņas, kas uz maiņām visu laiku ir klāt pilnu darba slodzi,» stāsta Reinis. «Aprūpētājām alga mums jāmaksā pašiem, un visu laiku ir tikai plika izdzīvošana.
Mēnesī minimālie izdevumi manai aprūpei ir 800 eiro. Lai kāds mani izvestu ārā, tie ir 30 eiro.
Valsts atbalsta tam nav nekāda. Ja es gulētu pansionātā, valstij izmaksātu vēl vairāk, bet, guļot mājās, es pēkšņi kļūstu spējīgs pats par sevi rūpēties. Tas ir paradokss, ko es nesaprotu. Pansionātā ir kāds man pazīstams puisis, līdzīgā situācijā kā es. Viņa eksistence ir pilnīgi nožēlojama, viņu negroza vispār. Kādā stāvoklī noliek, tādā visu dienu paliek. Mani pārņem šausmas, iedomājoties, ka vajadzētu eksistēt pansionātā.»
tumšāka par tumsu
gaisma neredzama
līst
«Izdzīvošana ir no tā, ko daži cilvēki ik pa laikam ieskaita manā kontā, no kādas vienas naudiņas līdz nākamai,» to sakot, Reiņa sejā ir skumjš smaids.
No Matīsa Markovska stāsta portālā Nebruks: «Izdarīts ir daudz – veikta operācija redzes normalizēšanai, smaga izgulējuma likvidēšanai, sagādāts pacēlājs ar sliežu sistēmu, lai aprūpētājiem būtu vieglāk strādāt, nopirkts elektriskais ratiņkrēsls, kāpņu telpā ierīkots lifts tā transportēšanai. Tas viss sagādāts, pateicoties Reiņa paša sameklētiem labvēļiem. Diemžēl ar to ir par maz, lai Reinis varētu sagaidīt savu iespējamo augšāmcelšanos.
Valsts sniegtā atbalsta un Reiņa mātes divos darbos pelnītās naudas pietiek, lai segtu apmēram pusi ikmēneša izdevumu, pārējo Reinim nākas izlūgties ar interneta starpniecību.
Kauna sajūta nepazūd vienlaicīgi ar ķermeņa sakropļošanu, tā seko visu atlikušo mūžu. Kopš pirmās dienas, kad Gultas kapteinis bija spiests lūgt naudu sava nekustīgā ķermeņa uzturēšanai, viņš sapņo par pastāvīgu finansiālu atbalstu, kas ļautu izvairīties no neizbēgamās kauna sajūtas un domām par nākamo dienu izmaksām.
Reiņa cīņa par atgriešanos nav beigusies. Reinis vingrina katru muskuli, kurš izrāda dzīvības pazīmes, interesējas par zinātnes sasniegumiem un sapņo par dienu, kad, pateicoties tiem, varēs atgūt kaut daļu kustību. Interesējas par molekulārfiziku, mācās angļu valodu, cer kādreiz aizbraukt ekskursijā uz Eiropas Kodolpētījumu organizācijas muzeju.
Mēs dzīvojam citā realitātē, mums sava krāsainā pasaule nav jāpadara melna, bet mūsu spēkos ir Reiņa tumšo padarīt krāsaināku. Viņam vajadzīgs līdzcilvēku atbalsts. Reinis ilgojas pēc mīlestības un cilvēcības.»
neieredzu
dzejoļus garus
un skūpstus īsus
man to arī nav
«Paldies Dievam, ka līdz avārijai nebiju paguvis apprecēties. Tas būtu briesmīgi, ja tagad manis dēļ kāds cilvēks ciestu. Ja arī sieva uzņemtos rūpes par mani, es nedomāju, ka viņa būtu laimīga. Redzēt gadiem ilgi tādu dzīvi, kāda ir man, otram cilvēkam tas ir pārāk mokoši.
Tādā situācijā, kādā nonācu pēc avārijas, vajadzētu speciālistu, kurš zina, kā strādāt ar paralizētiem cilvēkiem. Sākumā man šausmīgi reiba galva, nāca virsū ģībonis. Neviens nepateica, ka vajadzīgi kakla vingrojumi. Es pats biju pilnīgi bez kustībām, man vajadzēja kādu, kas palīdz pakustināt galvu. Kad sāku kustināt, reiboņi pārgāja.
Pie visa, kas atvieglo manu ikdienu, bija jānonāk pašam.
Pagāja ilgs laiks, līdz sapratu, ka gultai vajag citu palagu, kas nekrunkojas, un tāpēc neveidotos izgulējumi. Nevaru gulēt parastajā gultā uz parasta matrača, tās ir beigas. Gulta man ir speciālā. Ratus par ļoti lētu naudu dabūju Latgalē no kāda onkuļa. Tie muguru nolaiž lejā un paceļ augšā, kas man ir svarīgi. Tas ir neizsakāmi, kā no it kā sīkumiem mainās dzīves kvalitāte.»
Reinis klusē, skatās logā, kas ir viņa vienīgais skats uz pasauli. «Redzu divpadsmitstāvu mājas sienu un jumtu, uz kura vārnas un kaijas tusē un kaujas. Zvaigznes naktīs neredzu, ielu spuldzes ar savu gaismu neļauj tās ieraudzīt, un debesis ir ciet, bet man ir sapņi – atrast cilvēkus, kas palīdzētu atrast citur cilvēkus, kuri ieinteresētos par to, ko es daru, un iztulkotu manu dzeju angļu valodā. Vārds ir reāls spēks, kas var pieslēgt pie enerģijas, un es cenšos ar vārdu šo spēku iedot vēl kādam.»
Reinis nežēlojas, bet… Viņa ratiņkrēslam ir jau desmit gadu, tas bieži lūzt. Tik ļoti vajadzētu jaunu…
Ja vēlaties Reinim palīdzēt, viņa bankas konta numurs: LV82HABA0551011504293
