Rīga +21°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Esmu atbildējusi vairākos variantos – atkarībā no tā, cik, manuprāt, jautātājs būtu gatavs uzklausīt patiesu un atklātu atbildi. Draugi, vecāki man šādu jautājumu nekad nav uzdevuši. Varbūt ir nodomājuši, bet nav nekad to izteikuši skaļi. Tieši otrādi, ir atbalstījuši, cik varējuši. Lielākā daļu draugu ir arī iesaistīti Hospiss LV aktivitātēs, par ko es esmu nebeidzami pateicīga. Bet šoreiz atbildēšu tā, kā to darītu savam ziņkārīgajam paziņam.
Vispirms es noteikti samulstu, jo uzskatu, ka jautājumi nekorekti, un pareizā taktika būtu pajautāt pretī: «Kāpēc tevi tas interesē? Vai vēlies pateikt, ka tev komfortablāk būtu, ja es spēlētu golfu un ziedotu naudu bērnu atbalstam? Vai tad es labāk iederētos kaut kādā vispārpieņemtā normāla cilvēka tēlā? Vai manas izvēles tevi kaut kā aizskar?» Šādi pretjautājumi noteikti izraisītu aizsardzības pretreakciju, saruna nekur nenovestu, un paziņa nospriestu, ka pareizi vien viņš domā – kaut kas tur nav normāli, jo varēja taču normāli atbildēt uz šādiem vienkāršiem jautājumiem.
Viens no iemesliem, kāpēc abas ar Ilzi Neimani-Nešporu sākām ko darīt hospisa aprūpes tēmā, bija tieši tas, ka ap nāvi, miršanu, mirstošajiem ir tik daudz tabu un stereotipu. Ilze ar sev piemītošo drosmi un mazliet arī vēlmi nedaudz provocēt uzņēmās runāt un faktiski bija viena no pirmajām, kas runāja par nāvi, nebūdama no mediķu sabiedrības. Līdz šim viņi bija vienīgie, kuriem bija it kā atļauts runāt par aiziešanas tēmu.
Mēs ar Ilzi esam vienkārši cilvēki ar ģimenēm un veiksmīgu kopīgu biznesu jau 22 gadus. Mums ir daudz kas dots. Līdzīgi kā citiem, mums ir personīgā pieredze ar vecāka gadagājuma radinieku vai tuvu cilvēku nāvi. Nekā tāda, kas būtu mums abām nospēlējis īpašu lomu, lai sāktu nodarboties ar hospisa lietām līdzās citiem ikdienas darbiem. Skaidrs, ka mums katrai ir atšķirīgi iemesli, bet kopīgais bija vēlme aizstāvēt vai iestāties par mirstošu cilvēku interesēm un tiesībām, mēģināt kaut ko izdarīt, lai mazinātu nezināšanu, mazinātu aizspriedumus.
Jā, un kāpēc ne mēs? Kāpēc gaidīt, kad kāds cits to darīs? Kāpēc vaimanāt, ka nekā nav un viss slikti?
Domājām – neesam mediķes, kurš mūs ņems par pilnu? Tas arī viens no stereotipiem, ka par nāvi var runāt tikai mediķi, jo tikai viņi to saprot un ar to sastopas. Bet tā taču nav.
Un, ja tā nav un mirušie nevar izveidot savu interešu aizsardzības biedrību, tad kāds no dzīvajiem var to uzņemties un sākt runāt par tiem dzīvajiem – faktiski, par mums visiem –, kam miršana kā process ir priekšā. Sākt runāt par cieņpilnu nāvi, par pienācīgu aprūpi un citiem apstākļiem, kam cilvēkam ir jābūt pieejamiem, lai šo sarežģīto dzīves posmu padarītu vieglāku. Mums nevienam nav tādas personīgās pieredzes, lai pateiktu, kā tieši vajag un ko tieši mirstošs cilvēks jūt, mēs esam tādi paši līdzās esoši kā jebkurš, kas saskaras ar tuvinieka nāvi. Turklāt katra nāve ir atšķirīga. Mēs balstāmies uz cilvēka vēlmēm un vajadzībām, viņam dzīvam esot, uz pētījumiem, uz ārstu pieredzi. Te nekas nav vienkārši.
Daudzi lēmumi, saskaroties ar tuvinieka vai drauga nāvi, pārbauda mūs kā cilvēkus. Vai tad, kad kļūst par grūtu rūpēties un kopt tuvinieku, mūsu vienīgais pienākums ir atrast un izkārtot vietu slimnīcā vai labā pansionātā? Vai tomēr ievērot cilvēka vēlmi būt savās mājās, kur var saglabāt zināmas privātuma paliekas? Vai vecmāmiņu, kura kļuvusi dīvaina un neko vairāk nesaprot, var aprunāt viņas klātbūtnē un ielikt atbilstošā iestādē, jo viņa tāpat nevienu neatceras un tur jau labāk zinās? Vai iekrāto naudiņu labāk atdot dēlam par studijām ārzemēs, nevis apmaksāt tēva aprūpi mājās, jo viņš taču tāpat nomirs? Vai atstāt māsu slimnīcā, lai gan viņa grib nomirt mājās un lūdzas par to, bet man ir jauns vīrs, un diez vai viņš izturēs tādu pārdzīvojumu kā mirstošs cilvēks mājās? Ko darīt, ja tēvs nav pret dzīvi pansionātā, bet vienīgais brīvais, kur uzreiz var uzņemt, ir 200 kilometru no dzīvesvietas? Kā rīkoties, ja vīrs, kas visu kopdzīvi dzēris, terorizējis ģimeni, tagad mirst un grib mājās, bet nav neviena cita, kas varētu viņu paņemt pēc izrakstīšanas no slimnīcas? Vai dēlam pārtraukt mācības ārzemēs un braukt pie mirstošas mātes vai atbraukt tikai uz bērēm?
Uz šiem jautājumiem ir daudz atbilžu variantu. Kurš ir pareizais, tas jāspriež katram pašam. Cik no šiem lēmumiem ir mirstoša cilvēka, pilnībā no mums atkarīga, vēlmes un cik – mūsu pašu komforts, bailes? Mēs neesam nekāda morāles policija un nesakām, kā vajag darīt, tikai aicinām būt ļoti iejūtīgiem, uzmanīgiem, tolerantiem, pacietīgiem, mīļiem pret sev tuvajiem, kas iet cauri pārpasaulīgajam un biedējošajam miršanas procesam. Un mēģināt ievērot veco labo principu: nedarīt citam to, ko negribētu pats sev…
