Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2015. gada 26. augusts. Todien bija plānots daudz izdarīt. Dace pie stūres, viņas mamma Vija Valija blakus, aizmugurējā sēdeklī trīs bērni – 11 gadu vecā Denīza, topošais pirmklasnieks Deniss, bet tieši aiz Daces – piecgadīgais Danils. Vispirms visa saime brauca uz Cēsīm pie daktera, kur bērni nodeva analīzes pirms došanās uz skolu. Pēc tam taisnā ceļā uz Gulbeni pie omes draudzenes – viņai dārzā bija nogatavojušās lielās zilās plūmes.
Ceļš Smiltene–Gulbene. Mazliet pēc vieniem dienā. Kravas automašīnas MAZ šoferis nebremzējot izbrauca no labās puses sānu ceļa, ietriecoties Daces vadītajā Audi 100. MAZ šoferim nebija ne braukšanas tiesību, ne darba līguma, bet Dacei… vairs nebija ne mammas, ne divu bērnu. «Cik labi, ka pirms dažām stundām, kad bijām pie ārsta, gan Denīzu, gan Denisu paturēju klēpī un samīļoju. Varbūt tāpēc viņi abi pie manis sapņos nāk tik mīlīgi,» saka Dace.
Laiks un prāts izslēdzās.
Izlīdusi no pilnībā sadragātās mašīnas, Dace izvilka Danilu un saprata, ka pārējie ir miruši, lai gan likās – meitiņa vēl elpo.
«Ja arī Danils nebūtu dzīvs, visticamāk, es šokā un izmisumā paskrietu zem kādas garāmbraucošas mašīnas, pat nepadomājot par vecāko meitu Dēziju – viņa tolaik jau dzīvoja un strādāja Rīgā.»
Daci un Danilu aizveda uz slimnīcu – sasitumi, Danilam lauzta roka. Laikam jau abi tomēr dzimuši laimes krekliņā. «Uzņemšanā dzirdēju puiku raudam, un tas mani nomierināja – viņš ir tepat, dzīvs. Joprojām domāju, ka mediķiem tomēr vajadzēja saprast manu lūgumu un atļaut mums abiem ar dēlu nakšņot vienā palātā. Par Danilu slimnīcā ļoti, ļoti rūpējās – palātā bija televizors, Dēzija no Rīgas atveda brālim jaunu rotaļu mašīnu, bet man lūza sirds, domājot, kā viņam iet, jo Danils nekad nekur nebija naktī palicis bez manis.»
Likās – sāksies labāka dzīve, bet tā nenotika
Dace Zosēnos ir vietējā. Savulaik, kad viņas mammai piedāvāja darbu Melnbāržu fermā, piešķīra arī dzīvošanai mājiņu, ko ar laiku atpirka. Dace tajā dzīvo joprojām – mazo kambarīšu vietā tagad košas istabas.
Pēc devītās klases Dace iesniedza dokumentus Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā, bet mammai strauji sašķobījās veselība, tāpēc bija jāpaliek Melnbāržos. Vidusskolu Dace vēlāk pabeidza vakarskolā, kad jau viena auklēja mazo Dēziju. Tad satika Denīzas tēti. Likās – nu tik būs, bet – nekā… Arī Denisa un Danila tēta solījumi nedzert palika tikai solījumi. Visiem četriem bērniem ir Daces uzvārds, visiem vārds sākas ar D un līdzās modīgajam vārdam dots arī otrs – stiprais – vārds: Dēzija Elīza, Denīza Ance, Deniss Miks un Danils Krists. «Vīrietis var nākt un aiziet, bet bērni paliek – to es zinu droši. Man ir paši labākie bērni, tikai nu jau divās pasaulēs – divi šeit un divi projām, bet es ar viņiem visiem ļoti, ļoti lepojos,» saka Dace. Bērni auga, daudz palīdzēja Daces mamma. Vienmēr bija jādomā par naudu. Mācoties koledžā Cēsīs, Dace reizēm labāk pagāja gabalu kājām, nevis pirka autobusa biļeti. Jau prakses laikā izdevās atrast sociālās aprūpētājas darbu Gatartas pansionātā – padsmit kilometru turp un atpakaļ kājām, vakaros meitas ar riteņiem pabrauca pretī, lai mammai nav vienai jāiet. Beidzot nopirka opelīti, nokārtoja tiesības, sāka braukt. Pēc tam iegādājās liktenīgo Audi.
«Tovasar likās, ka viss beidzot sakārtojas – visi veseli, vienīgi mammai parādījās glaukoma, rēķinājām, kā sakrāt naudu operācijai,» atceras Dace. «Man bija darbs, bērni paaugušies – vecākā meita Dēzija iestājās augstskolā, Denīza bija skolniece, Denisam jāsāk iet pirmajā klasē, Danils bērnudārzā. Vasarā ar lielo meitu gājām mežā ogās, mazie mājās laistīja siltumnīcu un dārzu. Viss bija ļoti labi – likās, beidzot mums sāksies labāka dzīve, bet… tā arī nesākās.»
Tas mums dzimtā – izturēt
«Cilvēka prāts ir par mazu, lai aptvertu tik lielu nelaimi, vienkārši pietrūkst domu. Uzreiz pēc nelaimes nebiju ne domātāja, ne lēmēja. No malu malām nāca palīdzība – nepaliku viena, visi darīja, ko varēja: ģimene, kolēģi, draugi. Dēzija salika drēbes, ko pēdējā ceļā vilkt mugurā omei un bērniem. Vēlāk spriedām, ka omei kurpes laikam nav bijušas pa prātam – nāca pie manis sapnī un pukstēja, kamēr ieraku kapu smiltīs manis pašas adītās zeķes,» stāsta Dace.
Tā bija nelaime ne tikai ģimenei. Zaudējot trīs dažādu vecumu vietējos cilvēkus, traģēdija skāra ļoti daudzus – kaimiņus, kolēģus, bērnudārza biedrus, klases un skolas biedrus, viņu vecākus. Kapi bija cilvēku pilni. Bērēs zārkus neatvēra. «Visus dzērājšoferus un agresīvos braucējus vajadzētu vest soda ekskursijās uz morgu – lai viņi redz, kā izskatās avārijās sakropļoti un bojā gājuši cilvēki,» saka Dace.
Cilvēki sprieda – tur jau Dacei prātā jāsajūk, jālieto zāles vai jānodzeras.
Ar nomierinošajām zālēm viņa neaizrāvās un dzert arī nesāka. «Mēs esam daudz stiprākas, nekā domājam, – mūsos ir tik liels pašsaglabāšanās instinkts, kādu pat neapjaušam. Man nepatīk atziņa, ka katram cilvēkam uzliek tik, cik viņš var izturēt, bet tam tomēr jāpiekrīt,» atzīst Dace.
«Tas laikam mums dzimtā – spēt izturēt. Vectēvs pazuda karā, vecmamma, spēcīga sieva, uz saviem pleciem izvilka trīs bērnus. Mammai vīrs gadījās dzērājs un sita viņu, bet vecmamma, savulaik bez vīra palikusi, šķirties neļāva, teica: ar ko apprecējies, ar to jādzīvo. Drīz pēc tam, kad vecmamma nomira, mamma izšķīrās un piedzimu es. Tomēr manu tēti mamma savās mājās kopā dzīvošanai tā arī neielaida, jo negribēja, ka lielajiem bērniem ir audžutēvs.»
Pret bēdām ar darbu
Smags bija brīdis, kad drīz pēc bērēm no ārzemēm pienāca liela paka ar drēbēm, kas bija sapirktas abiem skolēniem, Denīzai un Denisam, – somas, apavi, apģērbs… Dace joprojām rēķina līdzi – Denīzai tagad būtu pilni 18, Denisam – 14 gadi. Brīžiem Dace domājusi – varbūt jābrauc prom no Zosēniem, jāsāk viss no nulles jaunā vietā, kur neviens nepazīst, kur viss svešs un nekas neatgādina par zaudējumu? Lielā meita Dēzija uzreiz pēc nelaimes teikusi: «Mamm, tikai neiesim prom no mājām!» Ja aizietu, kas te notiktu? Kas nestu puķes uz kapiem? Kas redzētu, kā izaug omes un katra bērna jubilejā stādītās ābeles un bumbieres?
Tikt galā ar bēdām visvairāk palīdzēja darbs. Kā vāvere ratā!
Pēc avārijas brālēns Dacei teicis: lai cik bail, tu sēdīsies pie stūres un brauksi! «Man nebija variantu. Kādu laiku braucu tikai līdz darbam un atpakaļ, bija ļoti bail, bet – ja es nebrauktu, dzīve apstātos,» atceras Dace. Dežūras pansionātā, tad – dārzs, lai pagrabs pilns: savi kartupeļi, burkāni, bietes. Siltumnīcā dažādu krāsu tomāti, rudenī uz mežu sēnēs, tad konservu burkas – zaptes un gurķi, kompoti, vajag vai nevajag. Dace ilgi mācījās, kā pagatavot ēdienu tikai diviem, nevis lielai saimei. «Un puķes! Man vienmēr patikušas puķes, un tagad daudz vajag arī kapiem – pavasarī tulpes, tad hortenzijas, dālijas, gladiolas un asteres. Denīzai patika puķuzirņi, tie jāsēj vesela vaga, lai var siet lielus pušķus kapiem. Viņa piedzima augustā, tikai 1,228 kg svarā – neiznēsāju pat septiņus grūtniecības mēnešus, bet auga griezdamās. Dakteris teica – būs smuka meitene…»
Dace uzskata, ka ļoti liela nozīme bija sarunām ar psiholoģi. Pirmās reizes Dace varējusi tikai raudāt, bet tad sākusi arī runāt: «Bēdās un sērās cilvēks ir ļoti vājš un trausls. Tādā brīdī neder sarunas ar tuviniekiem vai draudzenēm. Pirmkārt, šie cilvēki nezinās, ko ar tavu pateikto darīt. Otrkārt, vājuma brīdī vari izstāstīt ko tādu, kas kādreiz tiks pavērsts pret tevi, bet psihologam pateiktais paliek tikai starp jums.»
Liels, foršs un ļoti aizņemts
Mājas bēniņos brāļi un māsas savulaik bija izveidojuši savu pasauli – iekārtojuši katrs sev istabu, nesuši tur tēju, cepumus un končas, rausušies pa kāpnēm, cits citu studēdami, aicinājuši ciemoties kaimiņu bērnus. Gadu pēc avārijas Dace un Danils saņēmās un uzkāpa paskatīties, bet neko neaiztika. Tā tur viss joprojām stāv tāpat kā toreiz, kad viņi vēl bija četratā.
«Drīz pēc avārijas man jautāja, vai turpināšu Danilu vest uz bērnudārzu. Teicu: protams! Viņam atņemta puse ģimenes, nedrīkst atņemt vēl arī draugus! Sākumā mājās bija noņemtas visas Denīzas un Denisa bildes, bet tad sapratu – nedrīkstu viņus tā sodīt, un saliku atpakaļ,» atceras Dace.
«Lai cik man kurā brīdi bija smagi, vienmēr atgādināju sev, ka arī šajā saulē palikušajiem bērniem vajag mammu – Dēzijai, pie kā atbraukt no Rīgas, Danilam, ar ko būt ikdienā kopā. Man ļoti patīk dzirdēt, kā Dēzija runā ar brāli: «Par ko tu, Danil, mācīsies? Doma laba, bet vēl padomā!» Sēžu un klausos, un priecājos.»
Danilam nupat palika 13 gadu, liels, foršs un ļoti aizņemts: mācās mākslas skolā, ir sportists – patīk biatlons, brauc ar BMX. «Sākumā negribēju ļaut Danilam braukt – tramplīni, augstums, ātrums, kritieni, kūleņi! Bet tad sapratu, ka tās ir manas, nevis viņa bailes un man pašai ar tām jātiek galā! Redzot, kā Danilam patīk un izdodas, kā viņš nebaidās, arī man kļuva vieglāk. Viņam ir daudz sacensību, visur vedu – mums ir mazās ekskursijas pa Latviju. Danils pārcietis un zaudējis tik daudz, ka tieši viņa dēļ nekad neesmu drīkstējusi sabrukt,» atzīst Dace.
Pacel degunu un ej!
Par vainīgo atzītais MAZ šoferis spriedumu atkal un atkal pārsūdzēja – līdz pat Augstākajai tiesai. Tiesvedība vilkās gadiem, līdz viņam pielēma cietumsodu – trīs gadus un trīs mēnešus.
Pa to laiku Dace izmācījās par māsu palīgu, nomainīja darbu – tagad strādā Cēsu klīnikā un Vidzemes slimnīcā. Kolēģiem viņa allaž atgādina rūpīgi domāt, ko runā, jo atceras pašas piedzīvoto uzreiz pēc avārijas: «Man bija tik saasināta dzirde, ka saklausīju katru skaņu un arī ārsta teikto: «Gan jau pati bija nogurusi…» Kāda nogurusi! Manas vainas tur nebija! Neapdomīgi vārdi ļoti sāp – arī tie, ko vēlāk dzirdēju tiesā. Nezinu, ko man būtu gribējies sagaidīt no vainīgā šofera, – lai atnāk parunāties vai finansiāli atbalsta bēru rīkošanu, bet mēģināt mani padarīt par vainīgu… tas gan nebija taisnīgi! Tiesā man vaicāja, vai neredzēju uz ceļa šķērsli? Nē, es neredzēju šķērsli, jo mēs bijām šķērslis!»
Cilvēki, kas piedzīvojuši lielus zaudējumus, veido savstarpēju neredzamu tīklu – cits citu saprot un spēj palīdzēt vislabāk.
«Toreiz slimnīcā pie manis pienāca sanitārīte un čukstēja, lai turos – viņai savulaik bērni esot sadeguši… Viņa mani noteikti saprata,» atceras Dace. «Nekad neesmu savu nelaimi kā īpaši uzsvērusi vai katram satiktajam stāstījusi. Esmu to atklājusi kolēģiem, kas zaudējuši tuvinieku. Pieeju klāt, uzlieku roku uz pleca un saku – ej mājās, nomierinies, iededz svecīti, pastaigājies, palutini sevi… Nesaku – man tevis žēl –, jo ar žēlošanu tālu netiksi. Man savulaik palīdzēja cilvēki, kas teica: ja ko vajag, saki – tu uz mani jebkurā brīdī vari paļauties. Un tāpat es saku tālāk. Bēdās, kad cilvēks vēl nespēj neko pateikt, vajadzīga drošība, ka tevi uzklausīs brīdī, kad varēsi un gribēsi ar kādu dalīties. Nesen kādai kolēģei, kas zaudēja tuvu cilvēku, teicu – ja gribi parunāties, piezvani. Un viņa piezvanīja.»
Dace grib pateikt vēl ko: «Nekad nevajag noniecināt otra sāpes, sakot – kas tad tev, paskaties, kā man iet! Nedomāju, ka man sāp visstiprāk. Nevajag manu nelaimi likt līdzās citām, jo bēdas nevar salīdzināt. Tikai atceries – nevienā brīdī nedrīkst nolaist degunu! Tas jāpaceļ un jāiet, lai cik stipri sāp!»
