Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sievietes godasardzē
- Pašlaik 16,7 % Nacionālo bruņoto spēku personāla ir sievietes. Viņas ieņem dažādus, arī vadošus, amatus visās vienībās.
- Arī citās NATO valstīs sievietes tiek iesaistītas godasardzē – Dānijas Karaliskajos bruņotajos spēkos sievietes dienestu godasardzē uzsāka jau 1999. gadā, Vācijas Bruņotajos spēkos 2009. gadā, Kanādas Karaliskajos bruņotajos spēkos 2018. gadā, ASV Bruņotajos spēkos kopš 2022. gada, nodrošinot arī sardzi pie Nezināmā karavīra kapa Ārlingtonas nacionālajā kapsētā Virdžīnijas štatā.
- Latvija ir pirmā no trim Baltijas valstīm, kas uzņem sievietes Godasardzes vienības sastāvā.
Diena ir apmākusies, sijā sīks lietutiņš, un tā vien gribētos ātrāk tikt zem jumta. Tikmēr pie Brīvības pieminekļa, stalti izslējušies, sardzē lietū stāv divi karavīri. To, ka viens no viņiem ir meitene, pamanījuši arī acīgākie garāmgājēji – kopš marta tur savus pienākumus pilda arī Felicita. Štāba bataljona Godasardzes rotas kolēģi viņu jau iesaukuši par Zvaigzni. Un tam ir pamats, jo Felicita valsts vēsturē ieies kā pirmā sieviete godasardzē. Par sev pievērsto uzmanību viņa ir nedaudz apmulsusi, bet nu jau sākot pierast. Šī ir Felicitas pirmā intervija, un šo to no svarīgākā sakāmā viņa jau iepriekš piefiksējusi telefonā, kurā ik pa laikam ielūkojas. Viņa labi apzinās, cik tā ir liela atbildība – būt pirmajai sievietei šajā amatā.
– Pirmais, ko pamanīju, tev stāvot pie Brīvības pieminekļa, ir tava bize!
– Jā, man ir bize! Pārsvarā ikdienā man mati ir vaļā, bet dienestā ir jāievēro reglaments – stāvot pie pieminekļa, mati drīkst būt vai nu bizē, vai copē.
– Šodien lija, bet tu tur stāvēji tā stalti, par spīti visam.
– Jā, kad stāvu, vienkārši koncentrējos ar skatienu vienā punktā. Protams, es redzu apkārt notiekošo – līst, cilvēki skrien, darbojas, bet man ir jāstāv. Ja godīgi – labāk šādas vēsas dienas nekā karstas, jo tad gan ir grūti.
– Vai garāmgājēji tevi pamana? Kā viņi reaģē?
– Jā, ievēro! Vismaz katrs otrais, kas iet garām, saka: «O, skaties, re kur stāv sieviete!» Daudzi arī fotografē, vispār forša sajūta. Vietējie vairāk vienkārši pastāv, paskatās, pabrīnās, ka godasardzē ir arī sieviete, un skrien tālāk, bet ārzemnieki biežāk fotografējas.
Par to, ka pie pieminekļa stāv sieviete, vairāk ir izbrīnīti tādi gados vecāki onkulīši.
Viņi tad arī uzrunā apsargus, grib par to parunāt, brīnās, kā tas tā vispār varot būt.
– Pastāsti, kāda bija pati pirmā sardzes reize pie pieminekļa!
– Bija satraucoši, man pat drebēja kājas. Ļoti! Skatījos cilvēkos un sapratu, ka man trīc arī rokas un arī ierocis pie rokas. Bet tad pienāca klāt apsargs, piekārtoja man apģērbu, apjautājās, kā jūtos, un es mazliet nomierinājos. Jāstāv stunda, tad sardze mainās, atpūšas, pēc tam atkal jādodas atpakaļ vēl stundu stāvēt. Atceros, kad pirmajā reizē beidzu stāvēšanu, kaprālis mani uzslavēja, teica, ka man ļoti labi sanācis. Tas man bija liels gandarījums. Forši! Jo tiešām bija liels uztraukums, ka kaut ko sajaukšu, jo cilvēki visu laiku iet garām un ik pa brīdim dzirdu kādu sakām: «Meitene!» Visvairāk baidījos, ka tik nesajaucu soli, kāpjot uz pakāpiena – pie pieminekļa ir divi pakāpieni, un ir precīzs soļu skaits, kā jābūt, lai vari pareizi piesoļot, uzkāpt un nostāties.
– Ko nozīmē – pienāca apsargs un sakārtoja apģērbu? Tu pati nedrīksti neko piekārtot?
– Jā, kamēr esam sardzē pie pieminekļa, mūs pieskata īpašs apsargs. Ja, soļojot un kāpjot pa pakāpieniem, piemēram, ne tā sagriežas josta, viņš pienāk un pielabo – tā, lai viss ir taisni un skaisti. Tāds ir apsarga uzdevums, es pati neko nedrīkstu darīt – tikai stāvu, nekustos un skatos vienā punktā. Tāda ir godasardzes būtība, kas noteikta reglamentā, – ceremoniāls nekustīgums. Mans fokuss ir būt sardzē pie valsts simbola, un tas jādara nekustīgi, ar stipru, staltu muguru. Lai arī acis šaudās, tomēr jāskatās ir tikai taisni. Es vienmēr skatos uz Laimas pulksteni – tas man ļoti patīk, un patīk arī, ka pulkstenim ik pa stundai atskan kāda melodija. Pie pulksteņa visu laiku kaut kas notiek, ir interesanti, un arī laiks paiet ātrāk.
– Kā tu vispār nokļuvi militārajā pasaulē un vēlāk – godasardzē?
– Esmu no laukiem – no Saldus. Pēc 9. klases aizgāju uz Saldus tehnikumu mācīties par ugunsdzēsēju-glābēju. Nedēļu nomācījos un sapratu – tas nav man, tāpēc tajā pašā skolā pārgāju citā programmā un mācījos par vizuālā tēla stilisti. Kad man palika 18 gadu, iestājos Zemessardzē, kur man ļoti patika. Arī mans tētis un krusttēvs ir zemessargi. Apmācības tur pārsvarā notika brīvdienās. Tad pabeidzu skolu, un man bija jāizvēlas, ko darīt tālāk. Strādāt stilista profesijā īsti negribēju, un tad man jautāja – varbūt es vēlētos savu nākotni saistīt ar Bruņotajiem spēkiem. Un tā nolēmu visu mainīt – aizsūtīju pieteikumu uz Rekrutēšanas centru, izgāju medicīniskās pārbaudes, nokārtoju visus normatīvus un iestājos Bruņotajos spēkos. Tā kā pirmo apmācību līmeni jau biju izgājusi Zemessardzē, uzreiz nokļuvu jau otrajā līmenī kopā ar štāba bataljona karavīriem. Patiesībā gan mans mērķis bija tikt uz medicīnas vadu, bet man uzreiz piedāvāja godasardzi – es tur būšot pirmā meitene. Tad man bija tāds – kāpēc gan ne! Tā es tur nokļuvu, un tā es tur stāvu!
– Godasardzē pie Brīvības pieminekļa vienmēr bijuši tikai vīrieši. Globāli – kas ir mainījies, ka šādas pārmaiņas kļuva iespējamas?
– Jā, tās tagad ir lielas pārmaiņas. Godasardze pie Brīvības pieminekļa ir kopš 1935. gada, protams, ar pārtraukumu okupācijas laikā, un sardzē tiešām līdz šim vienmēr bijuši vīrieši. Bet – Bruņotajos spēkos taču ir ne tikai vīrieši! Arī sievietes tur dien dažādos amatos – sievietes ir kapteiņi, rotas komandieri, apsargi, pavāri. Un arī godasardzē pie nozīmīgākajiem valsts simboliem jābūt sievietēm, jo godasardze – tā ir kā Bruņoto spēku seja.
– Kāpēc kā pirmo izvēlējās tieši tevi?
– Varbūt tāpēc, ka es labi soļoju un esmu ar staltu stāju? Uz godasardzi notiek atlase, ne katrs tur var nokļūt. Bērnībā ar puikām skraidījām pa pagalmiem, spēlējām ķerenes – kā jau laukos, un varbūt tāpēc man ir tā stāja. To veidoja arī dienests Zemessardzē. Jābūt arī ritma izjūtai. Nozīme ir arī tam, ka es ilgstoši varu mierīgi stāvēt, – pēc būtības esmu ļoti mierīgs cilvēks, tāds man raksturs. Apmācību sākām divas meitenes, bet sanāca tā, ka kolēģe tomēr aizgāja citur un es paliku.
– Kas ir ierocis, ko turat rokās?
– Tas ir Lee-Enfield tipa ierocis ar durkli galā. Kādreiz ar šiem ieročiem ir karots, tie ir īsti ieroči, kas tagad ir deaktivizēti, teiksim tā. Godasardzē parasti ir ieroči ar durkļiem.
– Kā reaģēja tavi kolēģi vīrieši, ka nu šī privilēģija būs jādala ar sievieti?
– Viņi to uztvēra ļoti mierīgi. Ja nu varbūt vienīgi bija drusku izbrīnīti, ka es tagad darīšu puišu darbu. Tagad pie viņiem jau esmu iejutusies, puiši ir ļoti izpalīdzīgi. Ir forši sastrādāties! Mūsu rotā ir ap astoņdesmit karavīru, bet godasardzē pie pieminekļa rotē daži desmiti.
Tos, kas sardzē iet pārī, izvēlas pēc augumiem, lai nebūtu viens garāks, otrs īsāks, – jābūt vienādiem.
No rīta uzzinu grafiku un ar ko kopā stāvēšu. Tad piebraucam pieminekļa aizmugurē, izkāpjam, piekārtojamies, sastājamies, sardzes priekšnieks skaļi pasaka komandas, un mēs trijatā sākam soļot. Samaināmies ar iepriekšējo sardzi, ieņemam savas vietas.
– Un tad jūs tur divatā stāvat un tu nozodz visu uzmanību!
– Būtībā šobrīd tā sanāk. Tāpēc jau puiši mani ir iesaukuši par Zvaigzni. Godasardze pie Brīvības pieminekļa ir visu nedēļu, pie Rīgas pils – no pirmdienas līdz piektdienai. Esmu vai nu vienā, vai otrā vietā. Dienā jāstāv divas stundas, pa vidu ir atpūta – mums ir īpaša vieta, kur varam doties drusku atpūsties, sasildīties. Ja neesmu sardzē, tad piedalos militārajās mācībās.
– Šie ir tādi laiki, kad pieminekļi ir jūtīgs temats. Kā ir ar drošības aspektiem – ja ir kāda bīstama situācija, kāds agresīvs garāmgājējs, bet tu pat pakustēties nedrīksti?
– Jebkādās aizdomīgās situācijās tūlīt pieslēgsies apsargs – viņš vienmēr ir kaut kur tuvumā, kaut varbūt nav tā uzreiz ļoti redzams. Tas ir cilvēks no Bruņotajiem spēkiem, bet tur ir arī pašvaldības policija, kas uzmana situāciju. Ja pēkšņi būtu kāda nelāga situācija – viņi tūlīt reaģētu. Bet es arī tādā brīdī vienkārši turpinātu pildīt savu uzdevumu – stāvēt. Es noteikti jūtos droši.
– Šo es arī nevaru nepajautāt – ko tu vari darīt, ja tev nāk šķaudiens, piemetas iesnas vai uz deguna nolaižas ods?
– Bites un odi man vēl nav bijuši, jo es tikai nesen sāku stāvēt, bet par to šķaudienu… Ja jūtu, ka būs jāšķauda, esmu iemācījusies tik ļoti sakoncentrēties vienā punktā, ka šķaudiens tā arī neuznāk. Bet deguns – nu, ja tek, tad tur neko daudz nevar darīt.
– Vai kosmētiku drīksti lietot?
– Higiēnisko lūpukrāsu drīkst lietot, bet stāvēt pie pieminekļa ar sarkanām lūpām un milzīgām mākslīgām skropstām vai auskariem nedrīkst. (Smejas.) Nedrīkst arī lakot nagus – būtībā visam jābūt neitrālam.
– Tavi vecāki ir tevi redzējuši stāvam godasardzē?
– Vēl nav, tikai televīzijā pasākumu laikā. Piemēram, kad atbrauc kādas valsts prezidents un ir oficiālā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, ko parasti vienmēr arī filmē un rāda televīzijā. Tad vecāki parasti nofotografē un sūta man: «Mēs tevi redzējām!» Vecāki mani šajā ziņā vienmēr ļoti atbalstījuši. Tētim – kā jau zemessargam – ir īpaši liels prieks.
– Tev ir 21 gads, un Rīgā tu dzīvo tikai dažus mēnešus. Cik bieži līdz tam vispār bija iznācis būt pie Brīvības pieminekļa?
– Pie Brīvības pieminekļa biju bijusi divas reizes – gāju garām un redzēju tos staltos puišus. Un, protams, tad man ne prātā nenāca, ka reiz tur pati stāvēšu. Tā kā Rīgā esmu tik nesen, vēl nezinu un nepazīstu pilsētu – vēl tikai pētu to. Nedzīvoju kazarmās, bet citur, un, kad atgriežos mājās, tad jau ir jātaisa ēst un vakars klāt. Bet pamazām sāku pierast pie dzīves Rīgā un pie šā darba, adaptējos.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni dzīvē?
– Kas attiecas uz godasardzi, tur nav gadu ierobežojuma – kamēr tu pats gribi un spēj izpildīt visas funkcijas, to var darīt. Bet vispār parasti tie ir divi vai trīs gadi, jo tad karavīri iegūst nākamo pakāpi un līdz ar to jau citus uzdevumus rotā. Bet nākotnē es gribētu būt Jaunsardzes instruktore – mācīt bērnus un jauniešus. Tam gan būs vajadzīgs laiks, bet ceru, ka man izdosies šo savu nodomu īstenot.
Bet šobrīd es būtu ļoti priecīga, ja vairāk sieviešu atsauktos un pieteiktos godasardzē.
Ar laiku varētu izveidot veselu sieviešu nodaļu un būtu maiņas, kad godasardzē stāvētu tikai sievietes.
Es uzskatu, tas ir liels gods! Kā vēsta mūsu rotas devīze: «Gods, kas ne
katram ir dots!»
Godasardzes uzdevumi
- Nodrošināt godasardzi pie Brīvības pieminekļa un Rīgas pils.
- Piedalīties protokola ceremonijās.
