Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Smaržkociņu aromāts jūtams jau mājas kāpņu telpā, pirms vēl esmu sasniegusi Latvijā populārā vēdiskās kultūras zinātāja, sieviešu un vīriešu attiecību pētnieka Uģa Kuģa dzīvokļa durvis. Kad satiekamies, zēns vēl saldi čuč, bet virtuvē tikmēr top pusdienas. Pēc mirkļa ar mierīgi pieklājīgu saucienu Tamals pavēstī, ka ir pamodies.
Puika ir pats omulības iemiesojums – mierīgs, nosvērts, dzīvojas uz grīdas izklātā krāsainā paklājiņa tieši zem Harē Krišnam veltītā altāra. Turpat ir viņa rotaļlietu klāsts – tāds pats, kādu atrast lielākajā daļā bērnistabu visā Latvijā. Sarunas dienā mazajam ir septiņarpus mēnešu. Pieklājīgs vecums pirmajiem diviem zobiem un pirmajām prasmēm lienot mukt prom no paklājiņa.
Sarunas laikā mamma Linda ik pa laikam pieiet pie altāra un ieskandina dzidru zvaniņu. Varbūt attīra telpu, nomierina bērnu – man ienāk prātā. Nē, izrādās, tā ir savdabīga saruna ar Dievu – paskandini zvaniņu, gluži kā mēs klauvējam pie durvīm, kad atnākam ciemos. Daudz kas Kuģu ģimenē notiek tāpat kā citās mājās – te mīl, rūpējas, gatavo –, taču ir arī atšķirīgais. Vecāki guļ atsevišķās istabās, sekss ir atļauts tikai bērna ieņemšanai, un šīs mazās mikropasaules centrs ir un paliek Dievs. Tiesa, Tamals šobrīd gribētu uz šo vietu konkurēt, smaida vecāki.
– Kā ir tagad – vai dzīve ar bērnu ir tāda, kādu pirms tam bijāt iedomājušies?
Uģis: Mēs ar sievu jau sākumā sarunājām – neklausīsimies, ko citi stāsta. Jo visi mums teica: izbaudiet dzīvi, pirms bērns vēl nav piedzimis, izgulieties, normāli ēdiet, pēc tam jau no mājas neiziesiet! Bet tā nav. Dzīve ir kļuvusi kvalitatīvāka.
Vēdiskajā kultūrā bērns nerodas nu tā… uzkrita te dāvana uz galvas, tagad lai mamma un vecmamma audzina.
Bērns tika ieņemts ļoti apzināti, tika veikti dažādi vēdiskie rituāli. Vēl pirms ieņemšanas gājām pie astrologa, lai izvēlētos labvēlīgāko laiku ieņemšanai.
Sapratām, ka mums abiem jau ir zināms vecums un te nav ko gaidīt. Pusgadu pēc iepazīšanās saderinājāmies, pēc desmit mēnešiem apprecējāmies, un tālāk ir dabiski, ka ģimene aug un dzimst bērns. Mēs arī centāmies iepazīt viens otru, nevis uzreiz izdarīt visu un tad domāt – kāpēc mēs vispār apprecējāmies?
– Cik ilgi jau esat kopā?
Linda: Drīz būs trīs gadi, precējušies esam nepilnus divus.
Uģis: Ģimeni veidojām ļoti apzināti. Tiklīdz ievācāmies kopīgā dzīvoklī, uzreiz skaidri nolēmām, ka sievai ir viņas atsevišķā istaba, kurā viņa būs ar bērnu, un otrā pusē ir mana istaba. Pa vidu ir altāra istaba, kur mēs satiekamies.
Bērns tika ieņemts, kad sapratām, ka varam to atļauties, ir piemērota mājvieta, sieva tam ir gatava fiziski un emocionāli. Zinājām, ka paredzēts puika, jau bijām izvēlējušies viņam vārdu. Mums gan neizdevās bērnu ieņemt ar pirmo reizi… Pēc tam pie manis sapnī atnāca puisītis un uzlika man roku. Es prasīju: «Tu esi?» Viņš teica: «Es esmu!»
Tieši tāds viņš arī ieradās pasaulē – blondīns ar zilām acīm, kā puisītis no mana sapņa.
– Kāda tieši bija astrologa loma? Jums bija īpašas vēlmes attiecībā uz bērna dzimumu, dzimšanas laiku?
Linda: Astrologs pasaka labvēlīgo laiku bērna ieņemšanai konkrēti mums kā pārim, ņemot vērā mūsu dzimšanas datus. Ieņemot bērnu pareizā laikā, ir krietni lielāka iespēja, ka bērniņš piedzims labestīgs, ar labākām rakstura īpašībām, dievbijīgāks.
Uģis: Eiropas kultūrā šādām lietām nepievērš uzmanību; ja būs bērns, tad būs! Bet, ja bērns atnācis netīšām, tas degradē, jo jau sākumā nozīmē uztraukumus – kur viņu likt, piemēram, vienistabas dzīvoklī Ķengaragā? Kas pieskatīs? Savā ziņā bērns ir negribēts, un viņš to ļoti jūt. Gribēts, apzināti ieņemts bērns atnāk ar kvalitatīvām īpašībām, viņu arī vieglāk audzināt.
– Tu teici – ar pirmo piegājienu nesanāca?
Uģis: Pirmajā reizē, kad mēģinājām, grūtniecība neiestājās. Nav brīnums, jo astroloģiski šādas piemērotas reizes konkrētam pārim ir tikai divas trīs gadā. Ja nesanāk, nu tad… Harē Krišna.
Kad piedzima Tamals, arī mums apkārt draugiem sadzima bērni, jo tas bija tas labais laiks – kādam trīs dienas pirms mums, kādam trīs dienas pēc mums. Tamalam vienaudžu netrūks – tas ir fakts.
– Kā noritēja grūtniecība?
Linda: Viss bija mierīgi un vienkārši. Otrajā grūtniecības mēnesī pat aizbraucām uz Indiju. Arī tur bija viss kārtībā – varbūt rītos bija nedaudz šķebīga sajūta, taču nekādas sliktas dūšas nebija. Citādi viss mierīgi, biju uzskaitē pie savas ginekoloģes privātpraksē.
– Uģi, tu vienmēr esi teicis, ka tev ir augsti standarti attiecībā pret sievietes izskatu. Kāda bija tava reakcija, kad sievas formas sāka mainīties, pieauga svars?
Uģis: Sieva man ir advancēts krišnaīts jeb vaišnavs. Un mums ir sava kārtība, piemēram, es savu sievu nekad neesmu redzējis kailu. Parasti visiem par to ir liels sašutums, sak, ārprāts, ārprāts! Bet tieši tāpēc sievai nebija jākoncentrējas uz sava ķermeņa izmaiņām… Es jau tāpat nezinu, kā viņa izskatās! To, ka aug puncis, protams, pamanīju. Bet jau pirms tam sievas augums vienmēr bija aizklāts, tāpēc man tas nekrita acīs.
Man žēl to meiteņu, kas staigā pusplikas, – vīrietis pie tā ir pieradis, tad viņa mainās, un vīrietis šokā – kur tu, mana skaistā, esi palikusi?
Mūsu kultūrā ir citādi; ja sievai pēkšņi būtu celulīts, es jau tāpat to nezinātu. Sievai par to nav jāuztraucas, viņa var būt māte, un par to man prieks.
Visu interviju lasi MANS MAZAIS Nr.2
